Par rakūnā mītošo Tsun Zu
Domātājs es esmu dižens, it īpaši kad sadzeros vai viesojos smaragda pilsētas burvja valstībā, darītājs gan tāds pašvakāks, bet ne par darbiem, par domām tagadiņās runa iraid.

Vārdu sakot ir jāizdomā risinājums. Visa mūsu dzīve sastāv no problēmu un to risinājumu ķēdēm, kuras saplūst un sazarojas kā upes, lai eventuāli ietecētu lielajā problēmā ar ko sastopas visi cilvēki un kas saucas - izdzīvot. Nu un tās ķēdes sastāv sākot no- ko ēdīsim vakariņās vai kā pateikt šefam ka šodien esmu slims nevis pohains, līdz ģimenes plānošanai , bērnu koledžu fondiem un valsts krīzēm.

Nu lūk, man arī tagadiņās ir jāizdomā risinājums vienai problēmu ķēdītei, kas attiecīgi iedarbina domino efektu un tā tālāk. Jau kādas dienas četras domāju. Gluži kā dzejā - domāju es domas dziļas, kāpēc laime mani nīst.

Un saproties, šodien gandrīz iebraucu jūrmalas šosejas remonta stabiņos, jo doma bija tik spilgta, ka aš apžilbu. To tā nevarēja atstāt, un pieturējis Statoilā zīdu kapižiņu, lai šito briljantu noslīpētu.
Lepni izstāstīju savu plānu, un speciāli ieturēju pauzi ovācijām, kurām manuprāt vajadzēja sekot. Tā vietā uz mani skatās, klusē. Paskatās vēl. Njā Mārtiņ, man jau likās ka Tu esi slims, bet ka tik...
Apvainojos, ļoti. Mums ir problēma un mums ir mērķis. Kas tur slims vai neslims!

Analoģijai varu aprakstīt kā ķert žurkas. Tātad, Tev ir, pieņemsim, kompostkaudzē ieperinājušās žurkas. Daudz žurku, ļoti daudz. Izgājušonedēļ pa visām nokoda runci Muri un tagad pat Tavs dobermanis šai nolādētajai vietai met līkumu.

Ko tu vari darīt.
1. Paņemt alu, gaiseni, nosēsties saliekamjā makšķernieku ķeblītī piesaulītē un sākt viņas aplasīt. Nu cik, cik tu dienā dabūsi? 1, 2as? Neefektīvi un laikietilpīgi.
2. Indēt. Puse nosprāgs un smirdēs, savukārt pārējās aizdirsīsies un atriebjoties nokodīs dobermani.
3. Ķert slazdiņos. Tas nozīmē, ka Tev vēl viņa ar kūju vai lāpstu pēc tam būs jāpiebeidz, jānorok, truli.

To vajag pārvērst par mākslu. To vajag darīt ar pacietību un tam noteikti jābūt filozofiski, jo mēs nogalinam kā nekā. Tātad, kas mums ir, žurka, zemisks zīdītājs ar ļoti augsti attīstītu pašsaglabāšanās instinku. Radība, kura ir gatava uz galējībām. Es daudz nezinu par žurkām, bet pieņemu ka nostrādās sekojošais:

Noķeram divas žurkas no visas lielās saimes. Pieņemsim, ka saimē ir kādas 20 - 30. Slazdiņā, vai ar krītiņu, pohuj kā, bet mums ir divas žurkas. Katru ievietojam 200 litru metāla mucā. Neviens cits trauks neder - izleks, izgrauzīs, visko izdarīs, bet pieļauju, ka no lielās divsimtlitrenes ārā netiks. Žurku noturam mucā nedēļu vai divas, tas jāskatās uz aci, vai nesprāgs vēl nost. Bads saasina instinktus, aptumšo prātu. Bads ir briesmīgāks par BOSCH urbi ceļgalā. Un pēc nedēļas, katrai no mūsu māsām mucā iemetam vēl pa žurkai, no viņu pašu ģimenes. Paēdušu, laisku žurķi, kurš pēdējo maltīti ir ieturējis vēl slazdiņā. Kā domājies, kas notiks? Tā kas ir badā, pārkāps visiem sliekšņiem, tobiš tam ka tā ir viņas māsa vai brālēns, tam ka tā ir žurka, visam. Uzbruks un noēdīs. Kkur dzirdēju, ka mēs esam garšīgi, tā vismaz runā, un ja vienreiz pagaršo, tad hana ir. Tas pats ar žurkām. Žurkas nav kanibāli, bet ja nu gadās, tad ir atkarība.
Pasēžam vēl nedēļu bez pārtikas, un iedodam uzkost jaunāko brālīti, lai nostiprinātu atkarību.
Kopš eksperimenta sākuma būs pagājis mēnesis, un tieši pēc mēneša ligzdā atgriezīsies divas niknas, negantas, izbadējušās māsas, kuras būs pārvērstas par kanibāliem un nokodīs visu cilti, pēdējā metiena mazuļus ar ciet acīm ieskaitot.

Tā mīlīši ir māksla!