Par vārguļu pīāru
Aivars Kalniņš visu apzināto mūžu strādāja vas Latvijas Gāze. Darīja sab-bai derīgu darbu –izvadāja lielos, sarkanos gāzes balonus savrūpmāju iemītniekiem un slēdza klāt pie gāzes plītiņām. Pēcāk aprunājās ar namamāti, neatteicās no āblrauša un cigoriņu kafijas. Tā viņš strādāja līdz četerdesmit gadu vecumam līdz negadījumā smagi savainoja kāju. Smago balonu panest viņš vairs nespēja, darbam iecirknī nebija piemērots, līdz galu beigās palika tā teikt uz ielas. Pārvācās uz vecvecāku mājām Taurenes apriņķī, audzēja kartupeļus un garajos ziemas vakaros nodzērās kopā ar savu bezšķiras kranci Duksi.
Aivaru Kalniņu atceras vairs tikai Valnetīna Perfejeva, un tikai tāpēc, ka viņai kapusvētkos jāizliek svecītes uz visām tām kopiņām, par kurām radinieki ir aizmirsuši. Par to viņai ir apsolīta bezmaksas vietiņa mūžamājām kapu rietumu nostūrī.

Vot, cilvēks, tāds pats kā pārējie, divām rokām, kājām, galvu, apzinīgi strādāja – un huj. Neviens viņu nahuj neatceras. Bet visu, visu mūžu, apzinīgi strādājis, pūlējies , dzīvojis kārtīga pilsoņa dzīvi, a rezultātā – viņš figurē tikai nodzeltējušos aktos arhīvā un nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Un tagad, sekojošais teksts Cibā no manas puses ir pielīdzināms cirtienam ar cirvi dzīvas govs kājā Delī ielās.

Vakar kurtuvē pīpējot, redzeslokā nonāca kaut kāds saņurcīts, nesenas pagātnes žurnāla Sestdiena nummurs. Lasu – atņirdzies kaut kāds dzejdaris. Māris M..mmm (nu huj viņ zin kāds tas uzvārds bija) . Sacerējis dziesmu “Cik stulbi nosist gulbi”. Neliegšos, jau kopš mazotnes man šis Pērkona garadarbs ir licies stulbs. Tekstā tiek vāvuļots par to, kāds zelta cilvēks bijis, laikabiedri atmiņās gremdējoties piemin veco ar labu vārdu. Bet nenoslēpjami, pat tādā vārguļu pīārā ir tas, ka nabaga nelga visu mūžu nežēlīgi dropējis, normālu darbu nav strādājis, līdz arī atņirdzies. Tā pat arī, kādu laiku atpakaļ Sestdienā, viena rīmētāja – sēž Iļģuciemā par narkotikām. Bļe, un tādā Sestdienā raudulīgi tiek aprakstīti šādu dienderu skarbie likteņi. Bļe- ja par narkatu – tad sēdi tā pat kā bolderājiete Tatjana Frolova, un nerakstiet lūdzams gaudulīgus, sab-bu iežēlinošus raksteļus par trauslajām dzejnieku dvēselēm. Nodzēries, nonarkojies – bliukš, sab-bas mēslainē. Vārgulis, neizturēji, cauri, brīvs!

Vot, cilvēks, tāds pats kā pārējie, divām rokām, kājām, galvu, visu mūžu izlaidīgi dzīvoja – un še tev. Piemin žurnālos un birdina asaras. Bet visu, visu mūžu, klenderējis pa pasauli pārtikdams no filantropu dotās naudas, reālu labumu nesniegdams, a rezultātā – vecais nelga aš uz pjedestāla po smertno tiek likts.

Man domāt, ka tāds gāzes vīriņš zināmā mērā ir bijis pat derīgāks sab-bai nekā dienderis, kurš pa visu mūžu pāris atzīstamas rīmes salicis.