Rakūn, ti prosta preļesķ, un ne jau tāpēc, ka tu ar dzelzs zābaku pabradā pa dzejnieku vārgajām dvēselēm, bet tādēļ, ka tu proti just līdzi vienkāršajai tautai. Es ceru, ka tā ir, vismaz man tā šķiet. Un sist tos maukas, kas nevar izturēt akmeņus savā dārziņā, un žēlot tos, kas pacieš visu un nosprāgst mājās, kur nav elektrības un jāmazgājas bleķa vannā.
Šodien es gandrīz darbā kaucu. Mūsējie meklē jaunu grāmatvedi, bet nāk tikai tādas - pie piecdesmit un pāri pieteikties. Un šodien viens tāds tantuks atnāk, balta cepure, melns karakulādas kažoķels no Ulmaņlaikiem. Un es ar viņu tā laipni runājos, un cenšos tā, ar respekt, jo zinu, ka nespīd viņai tas darbs; bet viņa nāk kā lūdzējs, tāds pazemīgs un tramīgs un uzrunā mani uz "jūs". Un tad es sapratu, bļaģ, lai iet dirst tie austrumzemes gudrie un dzejiskie, par viņiem man raudāt negribas.