purvainais
purvainais
- 180. lappuse
- 7/21/09 03:38 pm
- 13 minūtes, 2712 baiti.
* * *
Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal niķīgi sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap piramidveidīgi noasotām klinšu šķautnēm. No to tumši ēnotiem dobumiem it kā kara rīki mums pretim slējās lielie jūras vēži un skatījās savām nekustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, gliceras, aricijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus.
Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobeleniem. Pirmajā mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zaudēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums.
Kapteinis Nemo iegāja iekšā. Mēs tam sekojām. Drīz manas acis aprada ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri balstījās uz dabiskām granita kolonām, resnām pie pamatnes; tās atgādināja smagnējo Toskanas architekturu. Kādēļ mūsu neizprotamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt mazliet vēlāk.
Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nemo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekšmetu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis.
Tas bij ārkārtīga lieluma gliemezis, milzeņa tridakna. Ja viņa vāku izlietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet veselu ezeru svētīta ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk kā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja Nautila salonu.
Es piegāju tuvāk šim fenomenalajam moluskam. Ar savāk gļotām tas bij pielipinājies kādai granita plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vientulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Ja gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, būtu vajadzīgs patiešām Gargantua vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru.
Kapteinim Nemo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šī tridakna. Droži vien viņš šodien to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš atvedis mūs šurp, lai parādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kapteinis Nemo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī patlaban atrodas tridakna.
Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu dunci spraugā, lai neļautu tai aizvērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izroboto seģeni, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku.
Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļīgi guļam pērli kokosa riekstu lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu idealo dzidrumu un
180
-
0 commentsLeave a comment
- 179. lappuse
- 7/21/09 11:39 am
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2916 baiti.
* * *
austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeanā un Sarkanajā jūrā; oranždzeltenās lucinas ar gredzenveidīgiem vākiem; Persijas purpurgliemeži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru gari ragainie klinteni, kas vērpās kā rokas ar izplestiem tvarstošiem pirkstiem; dzeloņainām adatām pārklātā turbinella cornigera; lingilas, hyantas anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostanas tirgos, liegi vizošās pelagijas un, beidzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzīgie gliemji — okulinas.
Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofitu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, starp citu, jūras bulllis, kura čaula apaļa trijstūra veidā, šim jūras šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairāku lāgu man te gadījās redzēt arī kādu citu tikpat riebīgu kustoni, Darvina aprakstīto milzīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties no kokosa riekstiem: dzīvnieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zemē riekstu, tas pārplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gaišajā jūras dzīlē vēzis skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras rupuči Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofitu apklātām, it kā kustīgām klintīm.
Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljoniem pērleņu gliemežu.
Šie dārgie moluski ar saviem brūno gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par parastajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju.
Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» abi vāki gandrīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri grubuļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļganām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās paaudzes.
Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas, — piecpadsmit centimetru platas.
Kapteinis Nemo man ar roku norādīja šo pērleņu milzīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzticīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos moluskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem.
Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kapteinim, kas, likās, vadīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Jūras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka tā izlien ūdens virspusē.
179
-
0 commentsLeave a comment
- 177., 178. lappuse
- 7/19/09 11:14 pm
- Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5220 baiti.
* * *
pretēji kanadieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk tālu. Konsels lūkojās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkārību.
Ap pussešiem pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnijā. Diezgan līdzena austrumos — sala manāmi sliecās augstāk pret dienvidiem. Sala vēl bij piecas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dūmakaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēja nevienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvejnieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nemo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.
Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts šajā tropiskajā joslā, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara nokrēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablīvētiem mākoņiem, mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.
Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augošiem kokiem.
Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kapteinis Nemo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.
Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa visseklākajā vietā. Bēguma dzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās jūras pusi.
— Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica. — Jūs redzat šo šauro jūras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvejnieku laivas un drošsirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis laimīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsargāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jūra nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandras un uzsāksim savu gājienu.
Es nekā neatbildēju, un tikai noraudzījos šajos aizdomīgajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago jūras uzvalku. Arī kapteinis Nemo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits no «Nautila» ļaudīm mūs nepavadīs šajā jaunajā ekskursijā.
Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka apģērbos, bet gaisa aparatus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparatu nebij. Iekams iebāzu galvu metala čaulā, es par to ieminējos kapteinim.
— Šoreiz šie aparati mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, lai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.
177
Kapteinim Nemo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metala čaulā, tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.
Man atlika tikai viens jautājums kapteinim Nemo.
— Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?
— Šautenes? Kam mums tās? Vai jūsu kalnieši neuzbrūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums būs krietns asmens. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.
Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tāpat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl milzīgā harpuna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms aizbraukšanas no «Nautila».
Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu gaisa rezervuari tūliņ sāka darboties.
Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no laivas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataustījām gludu smilkšu dibenu. Kapteinis Nemo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pamazām nogājām zem ūdens.
Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas saistīja iztēli.
Saule jau pietiekoši sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekšmeti bij saredzami pietiekoši labi. Pēc desmit minutēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.
Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās augšup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūskveidīgo zivi — patiešām īstu čūsku astoņu decimetru garumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stromateidu sugas ar saspiestajiem ovalajiem ķermeņiem te bij tā sauktās buru zivis spilgtās krāsās, ar izkaptij lidzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pazīstamas ar nosaukumu «karavade». Bez tam vēl trankvebaras no apsiforoidu sugas, kam ķermenis apklāts bruņveidīām zvīņām, uz muguras tām astoņas iegarenas rievas.
Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja jūras dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sākās apaļiem akmens graudiem noklāts, moluskiem un zoofitiem pārsegts klajums. No šīm abām pēdējām sugām te bij placenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir
178
-
0 commentsLeave a comment
- Laukā karsti, saule kā cirvi galvas ādā iemērc savus starus un izpiež šķidrumu
- 7/17/09 03:53 pm
- Nu tā, biksas nopirku Lee Cooper'ā Matīsa ielā, smilškrāsas, ar kabatām virs ceļgaliem, tādas kā vajag; pārāk cmukiņas, tak domājams drīz iegūs īsto kamuflāžas krāsu.
Tad boards.lv sarkana siksna ar galvaskausiņiem, Barona Centrā viņai izsita vēl pāris caurumiņus, jo tievs kā meldrs esmu.
Un, tad veikalā uz Avotu/Čaka stūra ieraudzīju TĀDU T-kreklu!!! Krāsu gamma: sarkans, melns, balts; attēls — divi milzīgi gorillas, kam vienai pusei āda norauta nost, bet otrā pusē metāla bruņas, ar stroķiem rokās, un vēl pa vidu melns Apache helikopters ar melniem plastmasas spīdumiņiem!!! Tas vispār ir viskrutākais kaujas helītis pasaulē, krutāka vispār nau! Labi, krieviem ir krutāks, tak krievi viņu tik daždesmit eksemplāros ir saražojuši, so — NESKAITĀS! Un tas krekliņš man bija par platu. Nenopirku. Eh. EHHHH!!! Tā ir trauma, kuras sekas nesadzīs gadiem ilgi!!! There, there ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
purvainais, nekas, gan jau sāksi vairāk socializēties, visādus jaukus interneta veikaliņus uzzināsi (aha, kas tur bija par socializēšanos LOL), iepirksi sev vēl labāku krekliņu, gan jau, gan, būs jau labi!
Pēc kedām, saprotiet paši, man nebija vairs spēka iet.
Iegāju Fabrikā, un tur nākamais likteņa sitiens zem jostasvietas: atcerējos, ka aliņu nevar. Vēsu, garšīgu aliņu norasojušā stikla kausā... Sūcu savu kefīru un raudāju, naturāli, gandrīz raudāt sāku, cik žēl sevis palika.
Bet tagad atkal jūtos lieliski, kondicionētājs ir viens no lieliskākajiem izgudrojumiem pasaulē! Juhū! POZITĪVI, mīļie, pozitīvi!
-
1 commentLeave a comment
- Kur bikses nopirkt??? Uz Pozitīvo gribu doties!
- 7/17/09 01:23 pm
- Vakar bikšpakaļa vienkārši izira, saplīsa divās vietās :)
Bikses izmetu, tagad aši aši jāizdomā, kur šeit Rīgas centrā lai nopērk viegliņas, un ļoti kabatainas bikses. Kedas (visprimitīvākās) arī prasās. Un vēl kādu izcilu t-kreklu ar spīguļiem un vizuļiem gribu, bet to galīgi nezinu, kur meklēt! Pat nevaru atcerēties, vai vispār tādu esmu kādam redzējis!
Šodien pie pusdienām aliņu nesūkšu, drošs paliek nedrošs, līdz Salacgrīvai (stc. tie ir 100 km) var gadīties arī ka jāpastūrē.
Šorīt cēlos vēlu, 7.20, un nemasturbēju (te runa nav par dzimumlocekļa berzēšanu, skat. definīciju iepriekšējos pukstos vai Fight Club'ā), taupos, vārdu sakot!
Un man ir upenes, garšīgas lauku upenes, pēc pusdienām tās ēdīšu!
Saderam, ka es „medību sezōnu” nesatikšu Positivusā (:
-
14 commentsLeave a comment
- 175., 176. lappuse
- 7/17/09 10:36 am
- Статистика работы с клавиатурой: 22 minūtes, 4193 baiti.
* * *
— Bet vai pērļu zveja ir bīstama? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.
— No kā tad tādā darbā jabaidās? — Neds Lends prātoja. — Ka neierauj pāri malku jūras ūdens?
— Jums taisnība. Ned. Bet uzklausieties, — es turpināju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nemo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?
— Man! — kanadietis iesaucās. — Profesionalam harpunistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!
— Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, - es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.
— Tātad runa ir par...
— Jā, tieši par to.
— Ūdenī?
— Ūdenī.
— Vienalga, ja tikai rokā laba harpuna. Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli justoņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku ...
Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.
— Nu labi. Bet ko tu, Konsel, domā par haizivīm?
— Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, profesora kungs.
«Īstā laikā,» es nodomāju.
— Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Konsels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi.
III
DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE
Iestājās nakts. Es apgūlos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «requiem»1 etimoloģiju gan atzinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.
Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpotājs, ko kapteinis
———————
1 Requin — haizivs, requem — bēru dziesma. Red.
175
Nemo speciali bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.
Kapteinis Nemo tur jau gaidīja mani.
— Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jūs esat gatavs doties ceļā?
— Jā, kapteiņa kungs.
— Tad sekojiet man.
— Un mani biedri, kapteiņa kungs?
— Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.
— Vai mēs iesim uzvilkt skafandras? — es vaicāju.
— Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, mēs atrodamies puslīdz tālu no Manaras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu, viņa mūs novedīs tieši vajadzīgā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju uzvalki arī jau laivā, mēs tos apģērbsim, sākdami savu zemūdens ekskursiju.
Kapteinis Nemo aizvadīja mani pie kāpnēm, kuras sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo izpriecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mūs gaidīja pie kuģa sāniem nolaistajā laivā.
Nakts vēl bij tumšā. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte paslīda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vienīgu tumšo loku, kas aizņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem pret ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Ceilonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņim mūs gaidīja vairāk kā divdesmit jūdžu garais sēklis, neizsmeļamais pērleņu lauks.
Kapteinis Nemo, Konsels, Neds Lends un es novietojāmies laivas pakaļējā galā. Laivas īpašnieks pats satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.
Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz nesteidzās. Es novēroju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara kuģa parauga tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lāses kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko manāmi šūpojās viegli virmotā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi roboti vilnīši.
Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nemo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās, un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži
176
-
0 commentsLeave a comment
- Saku atā atā elektroni
- 7/16/09 07:52 pm
- Izdrukāju biļetes uz Positivus.
Rītdienas nakts būs jautra :D
Šodien ievērtēju Instrumentus, uz tiem noteikti jāaiziet paskatīties, paldies mth par saiti uz viņu dziesmu. Laicīgi es viņu piedraugoju, vakar. Redz, kā tās lietas pašas pa plauktiņiem saliekas :) Pirms tam vispār par tādu blici nezināju!
Jāsaliek tik mašīnā telts un citas noderīgas lietas, un rīt vakarā varēs laisties, laisties, laisties!
Juhū!
-
2 commentsLeave a comment
- 7/16/09 03:39 pm
- Uh, kā gāž lietus! Atvēru logu! Klausos visnomierinošāko skaņu pasaulē (:
-
1 commentLeave a comment
- 166., 167., 168., 169., 170., 171., 172., 173., 174. lappuse
- 7/16/09 09:22 am
- Padrukāju mazliet: 120 minūtes, 23012 baiti.
* * *
zivis — pegasi ar ļoti garu snuķi, — to krūšu spuras ir visai platas un izveido it kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līmeņa; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pārklātas ar vainagveidīgām zvīņām; makronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas zivis, kuras zaigo vispievilcīgākās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarkanām galvām; miriadiem gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krūšu spurām, — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā virzienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzeltenām, debess ziluma, sudraba un zelta krāsām; trichopetras, kam spārni veidoti kā šķiedras; kotes, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis aizsegtas ar kustīgām klapēm, un, beidzot, «plēšas» — ar garu, cauruļveidīgu snuķi, īstās jūras mušķērājas, kas nogalina insektus, vienkārši uzšķiezdamas tiem ūdens lāsi.
Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula zivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vārstuli un bronchialo membranu, es ievēroju jūras ķīsi, kura galva greznota ar adatām un kuram ir tikai vien muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pieder, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseidas, trīs līdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas ar ļoti fantastisku galvu. Turpretī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, piemēram, tā sauktais jūras bullis, dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar dziļām rievām, gan izraibināts puniem, apklāts ar adatām un noklāts ar tuberkuliem, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, tā ķermeni un asti klāj tulznas, viņa kodieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un briesmīgs.
21. un 23. janvarī «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katrās divdesmit četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs varējām iepazīties ar tik daudz un dažādām zivju sugām, tad tāpēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā daļa nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas ilgāku laiku peldēja «Nautila» apgaismoto ūdeņu lokā.
24. janvarī starp 12°5′ platumu un 94°33′ garumu mēs nobraucām garām krāšņām kokosa palmām apaugušai koraļu-madreporu Kilinga salai, kuru jau apmeklējis Čarlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» nobrauca tuvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi interesantu polipu un staraiņu pasugu dzīvnieki un molusku čaulas.
166
Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavērsāmies dienvidaustrumu virzienā uz Indijas pussalas galējo punktu.
— Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien teica, — tomēr ir patīkamākas par tādu Papuasiju, kur tu sastopi vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ka ir pienācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nemo viesmīlībai.
— Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti notiekti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Nautils» tuvojas apdzīvotai cietzemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko saprāts atļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nemo ļaus mums iet medīt Malabaras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.
— Nu, profesora kungs, varbūt iztiksim bez viņa atļaujas.
Es kanadietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos piedzīvojumus, ko liktenis novēlējis, novezdams mani uz «Nautila».
Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mēs turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira ļoti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas slīpās plātnes, kuras ar iekšējo virzuļu palīdzību bij iespējams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lāgiem nobraucām divu un trīs kilometru dziļumā, tomēr to pārbaudīt nebij iespējams, jo pat trīspadsmit tūkstoši metru garas zondes neaizsniedza okeana dibenu. Temperatura dzīlē visur bij četri gradi virs nulles. Es novēroju, ka ūdens temperatura augšējos slāņos allaž zemāka nekā dziļākajos.
25. janvarī okeans bij pilnīgi klajs. «Nautils» visu dienu brauca pa virspusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij manāms apvārsnī, atskaitot kādu garu tvaikoni, kas aizbrauca iešķērsām rietumu virzienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, bet «Nautilu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvaikonis pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi starp Ceilonu un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza karaļa Georga ragu un Melnburnu.
Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tropiskajos apvidos parasti atšķir dienu no nakts, mēs ar Konselu pieredzējām interesantu skatu.
167
Ir kāds pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotels, Plinijs un Opians to ir novērojuši ar visām viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un Italijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie viņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr modernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.
Mēs tad arī novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tie bij no Indijas okeanā parastās argonauta tuberculata pasugas.
Šie graciozie moluski peldēja ačgārni ar savādas dzinējpiltuves palīdzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no astoņiem taustekļiem, slaidi un tievi, izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žuburaini, kā vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovalos spiralveidīgos vākus, kurus Kivjē pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, šī laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.
— Argonautam iespējams pēc patikas pamest savas gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.
— Gluži tāpat kā kapteinis Nemo, — Konsels prātnieciski atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».
Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. It kā pēc dota signala savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējuši, gliemeži apvēlās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Viss tas notika acumirklī, nekad neviena kuģa eskadra nav manevrējusi tik saskanīgi.
Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja saceltie rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.
Otrā dienā, 26. janvarī, mēs pa astoņdesmit otro meridianu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļojumu ziemeļu puslodē.
Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Briesmīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un padara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vēderiem un vienpadsmit zobu rindām, uz kakla viņām baltu gredzenu apvilkts liels melns plankums, kas atgādina milzīgu aci; bet tam tur bij vēl otra haizivju pasuga apaļiem purniem un tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīvnieki ar lielu niknumu triecās pret salona logiem. Neds Lends pavisam vairs nevarēja rimties. Viņš traucās tikt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpunu
168
šiem nezvērtiem, šīm gludenajām haizivīm, kurām zobi it kā mozaikas, tāpat arī lielajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairināja. Bet tad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezvēriem vairs nevarēja tikt līdzi.
27. janvarī, iebraucot Bengales jūras līcī, mēs vairākkārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdenī peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači — ērgļi nebij paspējuši zinīcināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem šajā apbedīšanas darbā talkā.
Ap septiņiem vakarā, līdz pusei nogrimis, «Nautils» iebrauca piena krāsas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss okeans likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdenī? Nē, jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slēpās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzmā. Zvaigžņu mirdzas apstarotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.
Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi man bij iespējams viņam to paskaidrot.
— Tā ir tā sauktā piena jūra, — es teicu, — šādus plašus baltus plankumus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma gradu apvidos.
— Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām nebūs pārvērties pienā.
— Nē, Konsel, šis baltums rodas no miriadiem recekļveidīgiem un bezkrāsainiem, spīdīgiem insektiem — infuzorijām mata resnumā un piektdaļas milimetra garumā. Šie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tādā kārtā šī virtene izstiepjas vairāku ljē garuā.
— Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.
— Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infuzoriju skaitu. Tads tev tik un tā nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk kā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu piena jūru.
Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu taranu šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur starumes saduras ar pretstraumēm.
Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess atplaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās laistāmies ziemeļblāzmas nospulgā.
169
II
KAPTEIŅA NEMO JAUNAIS PRIEKŠLIKUMS
28. februarī, kas «Nautils» 9°4′ ziemeļu platuma apvidū ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama cietzeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā salonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas, pie šīs Indijas pērles.
Es tūliņ steidzos bibliotekā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu.
Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nemo ar savu palīgu.
Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.
— Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zvejas vietu?
— Bez šaubām, kapteiņa kungs.
— Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pavēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.
Kapteinis kaut ko pasacīja sava palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā manometrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.
Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādījās, ka tas atrodas uz devītās paraleles Ceilonas ziemeļaustrumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.
— Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, — pērles zvejo Bengales jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japanas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgāka. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo parasti pērļu zvejnieki Manaras jūras līcī pulcējas tikai martā; tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbojas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sadalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.
170
— Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitivais zvejas veids?
— Vienmēr, — kapteinis nemo atbildēja, — lai gan šīs zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjenas līgumu 1802. gadā.
— Man tomēr liekas, ka skafandra, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīga šādā darbā.
— Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferi, kas varējis piecas minutes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgiem cilvēkiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmi sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus tos pērleņu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nedzīvo ilgu mūžu; redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas brūcēm, un nereti tie, triekas ķerti, nobeidzas turpat jūras dibenā.
— Jā, — es piebildu, — tas ir grūts amats un pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?
— Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja pati uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.
— Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?
— Nebūt nē, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolaru algas nedēļā. Pa lielākai daļai viņiem maksā vienu su par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!
— Vienu su šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izmantotājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!
— Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nemo turpināja, — jūs ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli, un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, varēsiet novērot viņu darbā.
— Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.
— Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?
— No haizivīm! — es iesaucos.
171
Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.
— Nu, ko jūs uz to sakāt? — kapteinis Nemo atkārtoja.
— Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vēl neesmu paguvis tuvāk iepazīties.
— Mēs pārējie, — kapteinis Nemo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā.
To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nemo aizgāja.
«Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk nesteigsimies. Medīt ūdrus zemūdens mežos, kā mēs to darījām pie Krespo salas, tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivis! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es būtu nēģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās būtu nevietā.»
Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vairāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat it kā nejauku sāpi jau sajutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinājumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!
«Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kapteini.»
Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.
Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mechaniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi vaļā atvērti žokļi.
Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanadieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.
— Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nemo — velns lai viņu parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.
— Ko! — es izsaucos. — Tātad jūs jau zināt?
— Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels, — «Nautila» kapteinis
172
mūs uzaicināja rīt līdz ar profesora kungu apskatīt Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis.
— Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?
— Nekā, profesora kungs, — kanadietis atteica, — atskaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.
— Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par ...
— Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?
— Es? ... Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?
— Jā — tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!
— Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.
— Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.
Redzams, ka kapteinis Nemo nebij turējis par vajadzīgu iebiedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzēja viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.
— Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profesora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?
— Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažādajiem starpgadījumiem ...
— Tikai par pašu zveju! — kanadietis atsaucās. — Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidām.
— Nu labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastāstīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.
Neds ar Konselu apsēdās uz dīvana, bet kanadietis vispirms vēl iejautājās:
— Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?
— Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzelnieki pērli sauc par jūras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena veida, perlamutram līdzīga caurspīdīga dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfata un ogļskābes kalija maisījums ar želatina piejaukumu un, beidzot, dabas zinātniekam vienkārši saslimuša organa perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku dzīvnieku pasugām.
173
— Molusku nodalījums, — Konsels piezīmēja, — bezgalvu klase, vākādaiņo kārta.
— Bet galvenā kārtā, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķs pērļu gliemezis, nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bumbiņas veidā sacietējis perlamutrs. Tā vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilkšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pamazām un vairākos gados sacietē sīkām koncentriskām kārtiņām.
— Vai kādreiz vienā gliemezī atrodamas arī vairākas pērles? — Konsels apvaicājās.
— Jā gan, mīļais. Ir izzvejoti gliemeži, kuros atrodams vesels dārgumu krājumiņš. Es to gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simts piecdesmit haizivīm iekšā.
— Simts piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.
— Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt simts piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.
— Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?
— Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi vākam, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīteņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un pēc desmit dienām iesāk pūt. Tad viņas saber lielos ar jūras ūdeni pilnos toveros, vēlāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju divkāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franche argentée, bâtarde blanche un bâtarde noire, to pārdod simts divdesmit pieci un simts piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemeža gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.
— Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Konsels vaicāja.
— Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemežu ķermeņos, pa lielākai daļai baltas, necaurspīdīgas vai opala mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atsevišķi pa gabalam. Pārējās, vākiem pieaugušās pērles ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, arī tās pārdod pēc svara.
174
-
0 commentsLeave a comment
- 163., 164., 165. lappuse
- 7/15/09 10:57 pm
- Iedrukāšanas raksturlielumi: 32 minūtes, 7506 baiti.
* * *
OTRĀ DAĻA
I
INDIJAS OKEANĀ
Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otrā daļa. Pirmā nobeidzās ar aizkustinošo notikumu koraļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nemo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos! Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cilvēku netraucēti,» kapteinis Nemo teica.
Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabiedrību!
Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotezēm. Šis krietnais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cilvēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģenijs, kas no guris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipoteze tikai pa daļai izskaidroja kapteiņa Nemo rīcību.
Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajitē un iemidzināti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, neizskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs, — viss tas manī modināja citus minējumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis nebij domāts vienīgi personīgas brīvības dziņas apmierināšanai, bet arī kādai man nezināmai baigai atriebībai.
Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.
Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt
163
nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Protams, ka es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapziņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augstsirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekams pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brīvībā, es tomēr vēlētos līdz galam redzēt visus tos brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsamaksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim īsti esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeanu!
Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja gadīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadīsies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks no šādas iespējas baidās.
Todien, 1868. gada 21. janvarī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigaru aizpīpojis, es vēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī izteicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vienaldzīgi un klusi.
Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus, — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā ekskursijā pa Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo aparatu, kura spēkus simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gredzeni, kas gaismu uztver vajadzīgajā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spožuma nekas negāja zudumā. Tā dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, tas nodrošināja ir tās kvēles vienmērību, ir intensitati. Šis tukšums arī saudzēja grafita pavediena galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietaupījums kapteinim Nemo bij sevišķi no svara, jo viņam nebūtu viegli atjaunot grafita krājumus. Tādā iekārtojumā grafita galu nolietošanās gandrīz nebij manāma.
Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens braucienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūkas noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz priekšu.
Mēs braucām pa Indijas okeanu. «Nautils» pa lielākai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram
164
citam, kurš nebūtu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un garlaicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeana gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona logiem, bibliotekā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.
Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtika uz kuģa bij pilnīgi pietiekoša, es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīras spītības. Šajā vienmērīgajā temperaturā pat no iesnām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofiliju, kuras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to irdenā polipu viela ir labākais līdzeklis pret kāsu.
Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenā kārtā kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, seviķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.
«Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bruņurupučus ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanala ārējās atveres, var ļoti ilgi uzturēties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņurupuču gaļa nav sevišķi garda, bet toties vērtīgas viņu dētās olas.
Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pamanīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.
Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sarkanajā jūrā, Indijas okeanā un ap Centralamerikas krastiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, armadilli, jūras eži un vēžveidīgie gliemji, aizsargātas ar bruņām, kuras nav vis krama vai kaļķu, bet īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadratveidīgas.
Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas mēdza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfenglerijas ar sarkanām mugurām, baltām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās gareniskās sloksnēs; tālāk — elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās, — šo zivju garums septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis — bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeanos; lidojošas
165
-
0 commentsLeave a comment
- Nepajautā
- 7/15/09 10:02 pm
- Nu tā, atfriendoju nost arī
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif)
pajautaa. Ибо суета сует, всё суета! Nevajag man tos jautājumus. Man pašam savas atbildes vispirms jāatrod.
UPD. Un pa_leeto arī, komplektā.
-
0 commentsLeave a comment
- Sambo, džudo, karatē, ...
- 7/15/09 09:42 pm
- Esmu nabadzīgs nemaksātājs, tāpēc man var būt 70 draugi. Sen jau nekas tur nau darīts, tā nu šodien biku parediģēšu, dažus izmetīšu, dažus — pievienošu!
Miskastē lido: aardark, bonhomme, copy, darbs, desktop, paardod, vajag, eto_silo, neons.
Pievienoju: amazeme, deloveja_kundze, jff, kamolinjs, martcore77, mth, zibsnis.
Pirksti niez uzrakstīt apskatveidīgu pārskatu par esošajiem «friendiem», ko un kā kurš raksta, ko es par katru domāju, un tā. Tak nedrīkst, friend (fiend, lol) ir cimperlīga lieta, sabojāsies vēl!
Process galīgi nau beidzies, jo šoreiz darījos vajadzības spiests (nebij vairs speisa pievienot čoinas klabes), bet, jā, ne par katru piefrendoto varu teikt, ka es to esmu darījis apzināti un loģiski, un tā, kā man vajag.
-
7 commentsLeave a comment
- 149., 150., 151., 152., 153., 154., 155., 156., 157., 158., 159. lappuse
- 7/15/09 10:03 am
- Kliketī-klikšķināšanas statistika: 129 minūtes, 26829 baiti.
* * *
apdzīvotiem kontinentiem. Man ienāca prātā, ka Neds Lends šo jauno ziņu uzņems ar labi saprotamu apmierinājumu.
Pēc tam vairākas dienas no vietas mēs pavadījām, mērīdami sāls daudzumu dažāda dziļuma ūdenī, tā elektrizacijas spēju, krāsu un caurspīdību. Visos šajos pētījumos kapteinis Nemo izrādīja tādu apķērību, ar kuru sacensties vēl varēja tikai viņa laipnība pret mani. Bet tad atkal dažas dienas viņš nemaz nerādījās, un es no jauna paliku uz kuģa gluži vientuļš.
16. janvarī «Nautils» likās iesnaudies dažu metru dziļumā zem ūdens līmeņa. Tā elektriskās mašinas nestrādāja, skrūve stāvēja mierā, kuģis vienkārši ļāvās zemūdens straumei. Man šķita, ka kuģa ļaudis strādā pie kādiem izlabojumiem, kas varēja būt nepieciešami sakarā ar mašinu mechanisma spēcīgo nodarbināšanu. Es ar saviem biedriem atkal piedzīvoju kādu interesantu skatu. Logi salona sienās bij vaļā, un, tā kā «Nautila» prožektors nedarbojās, tad ūdenī valdīja diezgan liela tumsa. Bieziem negaisa mākoņiem klātās debesis tikai blāvi apgaismoja ūdens virsējo kārtu.
Es vēroju jūru šādos apstākļos; vislielākās zivis man likās tikai kā tumši atēnas plankumi ar neskaidriem apveidiem. Bet tad «Nautils» atkal piepeši tika spilgti apgaismots. Pirmajā acumirklī likās, ka prožektors no jauna iededzies un met savu elektrisko spulgu tumšajās ūdens masās. Bet biju maldījies un ātri vien noskārtu savu kļūdu.
«Nautils» vienkārši bij iepeldējis fosforiskā ūdens slānī, un pret apkārtējo tumsu tas likās žilbinoši spulgs. Šī mirdzēšana cēlās no miriadiem mikroskopisku dzīvnieciņu, kuru spožums kļuva vēl lielāks, pieskaroties kuģa metala sienām. Un tad es šajā spīdīgajā plīvā pamanīju atsevišķas zibošas lāses, itin kā krāsns svelmē izkausētus alvas pilienus vai balti nokaitēta metala dzirkstis; šā pēkšņā uzliesmojuma pēc dažas svītras šajā spīdumā likās gluži ēnainas, lai gan bij jādomā, ka nekādiem tumšiem plankumiem te nevajadzēja būt vietai. Nē! Tas nebij mūsu kuģa parastais rāmais spožums! Pārāk spilgts un ņirbīgs! Skaidri redzams, tas bij dzīvs mirdzums!
Patiešām, tur spīguļoja neskaitāmas jūras infuzorijas, līdzīgas mazām caurspīdīgām recekļu lodītēm ar diegveidīgu taustekli; tās varēja rēķināt ap divdesmi pieci tūkstoši katros trīsdesmit kubikcentimetros ūdens. Spīdumu vēl pavairoja sevišķi spilgti mirdzošās meduzas, jūras zvaigznes, aurelijas, salpas un forsforescējoši zoofiti, kas piesūkušies ar jūrā sairušām organiskām taukainām vielām, tāpat arī zivju gļotas.
Vairākas stundas no vietas «Nautils» slīdēja pa šiem mirdzošajiem ūdeņiem; mūsu izbrīnu vēl pavairoja lieli jūras dzīvnieki, kuri tur rotaļājās
149
it kā salamandras. Šajās nedezinošā uguns plīvās es redzēju slaidos un veiklos delfinus, nenogurstošos jūras klaunus, zobenzivis triju metru garumā, nemaldīgus vētras vēsnešus, kuru šausmīgie pīķi reižu reizēm atdūrās salona logos. Bez tam tur vēl bij dažādas mazākas zivis: balistas, skumbrijas, degunzivis, kuras ņirbēja pa visu šo spīdošo ūdens klajumu.
Tā bij apžilbinoši burvīga aina! Varbūt kādi atmosferiski apstākļi pastiprināja šīs parādības spilgtumu? Varbūt jūras virspusē plosījās vētra? Bet «Nautils» dažu metru dziļumā no tās nemanīja nekā, tas rāmi šūpojās pilnīgi mierīgajos ūdeņos.
Un tā mēs braucām arvien tālāk, allaž jaunus brīnumus vērodami. Konsels pētīja un klasificēja savus zoofitus, posmkājus, gliemjus un zivis. Diena pakaļ dienai pagāja ātri, es tās nemaz vairs neskaitīju. Neds pēc savas paražas nopūlējās sagādāt dažādību parastajos kuģa ēdienos. Kā gliemeži mēs tupējām savos apvalkos, un es gribētu apgalvot, ka nemaz nav grūti pārvērsties par īstu gliemezi.
Mēs bijām jau pavisam pieraduši pie šādas dzīves un aizmirsuši, ka ir vēl citāda zemeslodes virspusē, kad atkal kāds sevišķs notikums spieda mūs atcerēties sava stāvokļa dīvainību.
18. janvarī «Nautils» atradās starp 105° garumu un 15° dienvidu platumu. Laiks bij draudošs, jūra bangoja. Pūta spēcīgs austrumu vējš. Vairākas dienas jau krities, barometrs nepārprotami vēstīja vētras tuvošanos.
Es biju izgājis uz klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs vēroja pulksteņa leņķus. Pa paradumam es gaidīju atkal atskanam zināmo teikumu. Bet šodien tā vietā es izdzirdu citu tikpat nesaprotamu. Un tūliņ pēc tam iznāca kapteinis Nemo un sāka ar tālskati lūkoties kaut kur apvārstnī.
Labu brīdi viņš palika nekustoši stāvam, nenovērsdamies no sava novērojuma punkta. Tad viņš nolaida tālskati un parunāja pāris desmit vārdu ar savu palīgu. Tas likās uztraukts un velti pūlējās savaldīties. Kapteinis Nemo turpretī bij aukstasinīgs un mierīgs kā vienmēr. Likās, ka viņš kaut ko iebilda, bet palīgs ko apgalvoja. Vismaz es to tā sapratu pēc viņu balsīm un žestiem.
Pats es arī ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotā virzienā, bet itin nekā nevarēju ieraudzīt. Ūdens ar debesīm apvāršņa lokā šķita pilnīgi saplūstam kopā.
Pa to laiku kapteinis Nemo bij sācis staigāt pa klāju no viena gala uz otru, mani nemaz neuzlūkodams, varbūt pat nepamanījis. Viņa gaita bij stingra, bet tomēr ne tik nosvērta kā parasti. Reizēm viņš apstājās un, rokas
150
uz krūtīm sakrustojis, lūkojās jūrā. Ko gan viņš vēroja šajā bezgalīgajā ūdens klajumā? «Nautils» taču atradās vairāk simts jūdžu tālu no tuvākā cietzemes krasta!
Palīgs atkal bij paņēmis savu tālskati, ilgi un cieši vēroja apvārsni, šurp un turp staigādams, piespēra kāju un vispār ar savu nervozitāti bij pilnīgs pretstats kapteinim Nemo.
Tajā acumirklī palīgs atkal vērsa priekšnieka uzmanību uz kaut ko jūrā. Tas mitējās staigāt un pagrieza savu tālskati pret norādīto punktu. Labu laiku viņš tā skatījās. Nopietni ieinteresēts, arī es nokāpu salonā un paņēmu savu parasti lietojamo labo tālskati. Tad, atbalstījies pret prožektora iedobumu klāja priekšgalā, sagatavojos aplūkot visu ūdens un debess saskarsmes loku apvārstnī.
Bet vēl es nebiju aci piespiedis stiklam, kad instruments man tika spēji izrauts no rokām.
Es apgriezos. Kapteinis Nemo stāvēja manā priekšā, bet es viņu tikko vairs varēju pazīt. Viņa seja bij pilnīgi pārvērtusies. Acis draudoši spulgoja zem sarauktām uzacīm. Zobi spīdēja aiz pusatvērtām lūpām. No sasprindzinātā auguma, savilktām dūrēm un plecos ierautās galvas bij redzams, ka visu viņa būtni pārņēmis svešāds niknums. Viņš stāvēja nekustēdamies. No rokām izkritis, mans tālskatis gulēja viņam pie kājām.
Vai patiešām es negribēdams biju viņu tā aizkaitinājis? Vai šis nesaprotamais cilvēks iedomājās, ka es esmu atklājis kādu «Nautila» viesiem aizliegtu noslēpumu?
Ne! tomēr es nebiju šo dusmu cēlonis, jo kapteinis nemaz neskatījās manī; viņa acis bij pievērstas kādam man nesamanāmam punktam apvārsnī.
Pēdīgi kapteinis Nemo atkal savaldījās. Viņa galīgi pārvērstā seja atdabūja parasto mierīgumu. Viņš pateica savam palīgam dažus vārdus svešajā valodā, tad pagriezās pret mani.
— Aronaksa kungs, — viņš teica diezgan pavēlošā balsī, — es prasu, lai jūs ievērojat vienu noteikumu, kas jūs saista ar mani.
— Kāds tas būtu, kapteiņa kungs?
— Jums un jūsu biedriem jāļaujas ieslēgties tik ilgi, kamēr es jūs atkal palaidīšu brīvē.
— Jūes te esat pavēlnieks, — es atbildēju, cieši lūkodamies viņā. — Bet pirms atļaujiet man vienu jautājumu.
— Nevienu, profesora kungs.
151
Uz to man vairs nebij ko teikt; atlika tikai paklausīt, jo katra pretestība te būtu bijusi velta.
Es nokāpu kajitē pie Neda Lenda un Konsela un pastāstīju tiem par kapteiņa rīkojumu. Jūs varat iedomāties, kā kanadietis uzņēma šo ziņu. Bet patlaban nebij laika nekādiem paskaidrojumiem. Četri vīri jau gaidīja pie durvīm un aizveda ieslodzīt mūs tajā pašā telpā, kurā bijām pavadījuši pirmo nakti uz «Nautila».
Neds Lends vēl gribēja pretoties, bet durvis vienkārši aizslēdzās, un neviens viņam neatbildēja.
— Profesora kungs, — Konsels jautāja, — sakiet taču — ko tas nozīmē?
Es pastāstīju saviem biedriem, ko augšā biju piedzīvojis. Viņi bij tāpat pārsteigti kā es, bet izskaidrojumu zināja tikpat maz.
Pēc tam es nogrimu dziļās domās, kapteiņa Nemo dīvainā izturēšanās man vienmēr vēl bij prātā. Ne pie kāda loģiska secinājuma es nevarēju tikt, visādas pretrunīgas hipotezes šaudījās manā galvā, bet tad manas pārdomas iztrauca Neds Lends.
— Skat, brokastis galdā!
Patiešām, ēdiens jau bij galdā. Acīm redzami kapteinis Nemo licis to mums pasniegt reizē ar pavēli paātrināt «Nautila» gaitu.
— Vai profesora kungs atļaus viņam kaut ko ieteikt? — Konsels vaicāja.
— Jā, mīļais, — es atbildēju.
— Vai profesora kungs tomēr neēstu brokastis? Man liekas, tas būs tas prātīgākais, jo mēs jau nemaz nezinām, kas te vēl var notikt.
— Tev taisnība, Konsel.
— Diemžēl, — Neds Lends piebilda, — mums pasnieguši tikai parastos kuģa ēdienus.
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās, — bet ko jūs teiktu, ja mums itin nekā nebūtu pagatavojuši?
Šī iebilduma pietika, lai harpunists mitētos pukoties.
Mēs apsēdāmies pie galda. Ēdām, tikpat kā nemaz nesarunādamies. Es tomēr iebaudīju visai maz. Konsels aiz pieklājības pūlējās, cik spēja, tikai Neds Lends nelikās skubināties. Paēduši mēs nolīdām katrs savā kaktā.
Bet tad izdzisa kajites apgaismotāja apaļā lampa, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Neds Lends tūliņ likās uz auss, un arī Konsels man par lielu bŗinumu iemiga cieši. Es vēl domāju par šā nejaušā miega cēloņiem, bet sajutu
152
arī, ka manas paša smadzenes apņem itin kā smags gurdums. Ar visu varu es pūlējos acis noturēt vaļā, bet velti. Mani nomāca mocošas halucinacijas. Acīm redzami mūsu ēdienam bij piejauktas kādas iemidzinošas vielas. Kapteinim Nemo nepietika ar mūsu ieslodzīšanu vien, arī iemidzināt viņam vajadzēja mūs!
Es vēl dzirdēju, ka lūkas tika noslēgtas. Viļņu šūpotā kuģa līgošanās arī mitējās. Vai «Nautils» atkal bij ieniris jūras dzīlē? Varbūt atkal nolaidies nekustīgos jūras slāņos?
Es ar varu mēģināju atturēties miegam pretī. Bet tas nebij iespējams, elpa kļuva arvien vārgāka. Es jutu, ka aukstums pamazām sastindzina manus smaguma pielijušos un itin kā paralizētos locekļus. It kā svina savara pilni acu plaksti vērās ciet. Es vairs nejaudāju piecelties kājās. Rēgu pilns miegs pārmāca visu manu būtni. Vēlāk arī murgi izbeidzās un es iegrimu pilnīgā neapziņā.
XXIV
KORAĻU VALSTĪBĀ
Otrā rītā es pamodos ar dīvaini tukšu galvu. Par lielu pārsteigumu es atrados pats savā kajitē. Bez šaubām, mani biedri tāpat bij aizvesti savā kajitē gluži kā es, nekā nemanījuši. Tāpat kā es, arī viņi nezināja nekā, kas šajā naktī noticis, šā noslēpuma atrisinājums bij iespējams tikai nākotnē.
Es iedomājos iziet laukā no savas kajites. Bet vai es patlaban biju brīvs vai vēl cietumnieks? Izrādījās, ka esmu pilnīgi brīvs. Es atvēru durvis, izgāju pa šauro gaiteni un devos augšup pa centra kāpnēm. Vakar noslēgtās lūkas tagad bij vaļā. Es izgāju uz klāja.
Neds Lends un Konsels tur bij jau priekšā. Es sāku viņus izvaicāt. Viņi nezināja itin nekā. Vakarā smagā miegā iemiguši, viņi šorīt ar pārsteigumu atmodušies paši savā kajitē.
«Nautils» mums likās tikpat mierīgs un noslēpumains kā vienmēr. Mērenā ātrumā tas slīda pa ūdens līmeni. Nekas te nelikās mainījies.
Neds Lends ar savām asajām acīm vēroja jūru. Tā bij gluži klaja. Kanadietis apvārsnī nevarēja saskatīt nekā jauna — ne kādu buru, ne cietzemi. Pūta spēcīgs rietumu vējš, slaidi viļņu vāli manāmi šūpoja kuģi.
Papildinājis savus gaisa krājumus, «Nautils» ienira metru piecpadsmit
153
dziļi, lai kuru katru brīdi atkal varētu pacelties ūdens virspusē — tas bij neparasts paņēmiens, pie kura pieturējāmies, sākot no viņējās 19. janvara dienas. Kapteiņa palīgs ieradās klājā, un atkal atskanēja parastais sauciens.
Kapteinis Nemo nerādījās. No kuģa ļaudīm es dabūju redzēt tikai veco stjuartu, kurš mani apkalpoja pie galda tikpat uzmanīgi un klusi kā vienmēr.
Ap pulksten diviem, kad es salonā nodarbojos, kārtodams savas piezīmes, durvis atvērās un parādījās kapteinis Nemo. Es to sveicināju, bet viņš tikko manāmi atbildēja un neteica neviena vārda. Es atkal ķēros pie darba, cerēdams, ka viņš man pastāstīs, kau ko par pagājušās nakts notikumiem. Bet arī par to viņš nerunāja ne vārda. Es palūkojos viņā. Viņš izskatījās saguris, apsarkušām acīm, negulējis un dziļi noskumis. Viņš pastaigājās šurp un turp, apsēdās un no jauna cēlās, neviļus paņēma kādu grāmatu un tūliņ atkal nometa, uzmeta acis saviem instrumentiem, bet netaisīja parastās atzīmes — vispar likās, ka viņš ne mirkli nevarēja palikt mierā.
Beidzot viņš pienāca man klāt un teica:
— Vai jūs neesat ārsts, Aronaksa kungs?
Tādu jautājumu es nepavisam nebiju gaidījis un labu brīdi lūkojos viņā, nekā neatbildēdams.
— Vai jūs neesat ārsts? — viņš atkārtoja. — Vairāki no jūsu koleģiem ir studējuši medicinu: Gresoilē, Mokens-Tandons un citi.
— Patiešām, — es atteicu, — es esmu ārsts un mēdzu apmeklēt slimnīcas. Dažus gadus pirms iestāšanās Botaniskā muzejā esmu praktizējis kā ārsts.
— Tad ir labi, profesora kungs.
Kā redzams, mana atbilde apmierināja kapteini Nemo. Bet, nezinādams, ko īsti viņš vēlas, es pataupīju tuvākus paskaidrojumus nākotnei un jauniem apstākļiem.
— Aronaksa kungs, — kapteinis ierunājās atkal, — vai jūs būtu ar mieru palīdzēt kādam no mana kuģa ļaudīm?
— Vai kāds saslimis?
— Jā.
— Es esmu gatavs pakalpot.
— Tad nāciet līdzi.
Atzīstos, ka sirds man pukstēja stipri. Es nezinu, kāpēc, bet man likās, ka šī kuģa cilvēka slimība stāv kādā sakarā ar vakarējiem notikumiem, un šis noslēpums mani uztrauca tikpat daudz kā šī slimība.
154
Kapteinis Nemo aizvadīja mani uz kuģa pakaļējo galu un ieveda kādā telpā līdzās matrožu kajitei.
Tur gultā gulēja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs anglosakšu tipa vīrs.
Es noliecos pār to. Tas nebij vienkārši slims, bet gan ievainots. Apsējiem aptītā galva gulēja uz diviem spilveniem. Es atraisīju apsējus, bet ievainotais platām acīm un neievaidēdamies vērās manī.
Ievainojums bij bīstams. Galvaskauss bij pāršķelts ar neasu ieroci, nāca redzamas vaļējās un dziļi iedragātās smadzenes. Asiņu recekļi izplūdušajā masā izskatījās kā vīna traipi. Slimais vienā un tai pašā laikā bij dabūjis kontuziju un smadzeņu satricinājumu. Viņš elpoja pavisam lēni. Seja reižu reizēm noraustījās krapmpjos. Smadzeņu paralizei pievienojās sajūtu un kustību trieka.
Es paraudzīju ievainotā pulsu. Tas bij nevienāds. Kājas un rokas sāka jau sastingt, es redzēju, ka nāve tuvojas, un nekā tur nevarēju līdzēt. Sakārtojis šim nelaimīgajam galvas apsējus, es pavērsos kapteinī Nemo.
— No kurienes viņam tāds ievainojums? — es vaicāju.
— Vai nav vienalga? — kapteinis izvairīdamies atbildēja. — «Nautils» atdūrās pret klinti, un pārlūzušās sviras gals ķēra šo cilvēku. Mans palīgs stāvēja turpat līdzās, un šis vīrs metās to aizsargāt... Brālis uzupurējās brāļa un draugs drauga labā, nekas nav vienkāršāk. Tāds mums uz «Nautila» likums! Bet ko domājat jūs par šo gadījumu?
Es acumirklī nevarēju attapties, ko atbildēt.
— Jūs varat runāt droši, — kapteinis teica. — Šis cilvēks nesaprot franciski.
— Apmēram divu stundu laikā viņš būs miris.
— Un nekas viņu nevar glābt?
— Itin nekas.
Kapteinis Nemo sažņaudza rokas. Pāris asaru noritēja pār viņa vaigiem, lai gan es nekad nebiju iedomājies, ka viņš ir spējīgs raudāt.
Vēl kādu brīdi es vēroju mirēju, kura dzīvība neatturami aizritēja mirkli pēc mirkļa. Elektriskajā gaismā viņa bālums izcēlās vēl vairāk. Es skatījos tā nelaikā grumbām izvagotajā, inteliģentajā sejā, kurai nelaime vai nabadzība jau sen bij uzspiedusi savu zīmogu, un mēģināju izdibināt viņa dzīves noslēpumu pēdējos vārdos, kas vēl spiedās pār viņa lūpām.
— Tagad jūs varat iet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica.
Es pametu kapteini Nemo mirēja kajitē un ārkārtīgi uztraukts atgriezos
155
savā istabā. Visu dienu es netiku vaļā no drūmiem paredzējumiem. Nakti lāgā nevarēju gulēt, bieži vien uzmozdamies, es dzirdēju itin kā attālu sēru muziku un nopūtas. Varbūt tā bij man nesaprotamā valodā skaitīta aizlūgšana par mirušiem...
Otrā rītā es atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nemo tur bij jau priekšā. Mani ieraudzījis, viņš tūliņ pienāca klāt.
— Vai jūs, profesora kungs, nevēlaties atkal izdarīt kādu zemūdens ekskursiju?
— Kopā ar saviem biedriem? — es jautāju.
— Ja jūs to vēlaties.
— Mēs esam jūsu rīcībā, kapteiņa kungs.
— Tad esiet tik laipni, uzvelciet savu skafandru.
Par mirstošo vai mirušo ne vārds netika minēts. Es uzmeklēju Nedu Lendu un Konselu un paziņoju tiem kapteiņa Nemo aicinājumu. Konsels tam piekrita bez vārda runas, bet arī kanadietis šoreiz bij gatavs mūs pavadīt.
Bij ap astoņiem no rīta. Pusdeviņos mēs jau bijām pienācīgi apģērbušies jaunajai ekskursijai un apgādājušies ar abiem apgaismojuma un elpošanas aparatiem. Divkāršās durvis bij vaļā, mēs kapteiņa Nemo un kādu divpadsmit kuģa ļaužu pavadībā izgājām jūras dibenā apmēram desmit metru zem ūdens, kur patlaban atradās mūsu «Nautils».
Pa nelielu slīpumu mēs gājām apmēram divdesmit jūras asu lielā dziļumā. Šī dzīle tomēr bij pavisam citāda, nekā es to biju iepazinis savā pirmajā ekskursijā Klusajā okeanā. Te vairs nebij nekāda smalka smilkšu paklāja, ne zemūdens zālāju, ne zemūdens mežu. Es tūliņ nomanīju, ka šodien kapteinis Nemo mūs novadījis pavisam citos brīnišķos apvidos. Tā te bij koraļu valstība.
Zoofitu nodalījumā, alcionariju klasē ievērojama ir gorgoniju kārta, kura savukārt sadalās trīs grupās: gorgonijās, izidijās un koraļos. Pie pēdējās arī skaitāms koralis, savāds radījums, ko pieskaita tiklab mineralu, kā augu un dzīvnieku valstij. Senatnes tautas to uzskatīja par āstneicības līdzekli, modernie cilvēki par rotaslietu, bet tikai 1694. gadā marselietis Peizonels noteikti konstatēja, ka tas pieder dzīvnieku valstij.
Koralis — tā ir vesela sīciņu dzīvnieku kolonija, kura nometusies uz trausla un akmeņota polipa. Polips ir viens kopīgs radītājs, no kura atsevišķie sīkākie rodas atvasinājuma ceļā, tie dzīvo katrs par sevi, bet tomēr arī nešķiramā savstarpējā sakarā. Te novērojam kaut ko līdzīgu dabas socia-
156
lismam. Man zināmi dabas zinātnieku pētijumi par šo dīvaino zoofitu dzīvi, saskaņā ar kuriem viņi pārakmeņojas koku veidā, un tāpēc bij bezgala interesanti aplūkot šos akmeņotos mežus jūras dibenā.
Iedarbinājuši Rumkorfa aparatus, mēs gājām pa kādu koraļu slāni, kas atradās veidošanās stadijā un kuram turpmākos laikos būs lemts aizņemt veselu daļu no Indijas okeana. Gar abām pusēm stiepās necaurejami kokveidīgi koraļu krūmāji ar sīkām balti ziedošām ziedu zvaigznītēm. Vienīgā starpība ar sauszemes augiem bij tā, ka šie krūmāji auga no augšas lejup.
Mūsu lukturu ugunis tūkstoškārtējām nospulgām atmirdza šajos spilgti krāsainajos zemūdens augos. Man visi šie cauruļveidīgie un cilindriskie augi likās līgojamies viļņu šūpotnēs. Es tā kāroju ievākt svaigos maigi taustekļainos koraļus, starp kuriem daži bij tikko izplaukuši un citi tikko radušies, un ap kuriem, spurām viegli pieskardamās, kā putni bariem laidelējās zivis. Bet, tikko mana roka grasījās pieskarties šīm dzīvajām puķēm, šīm jutīgajām mimozām, visā kolonijā tūliņ bij manāms uztraukums. Baltie vainadziņi acumirklī ierāvās savos sarkanajos apvalkos, ziedi acumirklī savīta, un viss dzīvais krūmājs pārvērtās akmeņotā paugurājā.
Gadījums man sniedza izdevību novērot šo zoofitu visinteresantākās pasugas. Šie koraļi bij pilnīgi līdzvērtīgi tiem, kurus izzvejo Vidusjūrā pie Francijas, Italijas un Afrikas krastiem. Ar savām spilgtajām krāsām tie pilnīgi attaisno savus pārdevēju izdomātos «asins ziedu» un «asins putu» nosaukumus. Koraļus vispār var pārdot par pieci simti franku kilogramā, bet šo apvidu ūdeņos to bij ārkārtīga bagātība. Šos vērtīgos atradumus bieži vien samaina ar citiem līdzīgiem polipiem, kurus dēvē par «macciota», un tā rada tikai jucekli. Starp tiem es saskatīju arī brīnišķos rozā koraļus.
Bet drīz vien krūmājs palika biezāks un koki lielāki. Mūsu priekšā izpletās visbrīnišķīgākās fantazijas radītas birzes ar slaidām spraugām pa starpām.
Kapteinis Nemo novērsās kādā tumšā galerijā, kur pa slīpo eju mēs nokļuvām savus simts metrus lielā dziļumā. Mūsu lukturu gaisma brīnišķi spoguļojās rievainajās dabiskajās velvēs un atkarās, kuras spīdēja kā prizmaini lukturi. Starp koraļu kokiem es novēroju arī citus tikpat pievilcīgus polipu darinājumus — melitus un irisus posmainiem zariem, zaļas un sarkanas koralinas, kaļķiem pārklātas aļģes, kuras dabas pētnieki pēc ilgiem strīdiem beidzot pieskaitījuši augu valstij. Pēc kāda dabas zinātnieka iztei-
157
ciena, «te dzīvība itin kā raisās vaļā no savas ieakmeņojušās snaudas, bet vēl nav paspējusi pilnībā atraisīties».
Pēc kādu divu stundu gājiena mēs bijām nokļuvuši aptuveni trīs simti metru lielā dziļumā, kur sākās pirmās koraļu formacijas. Tur nu vairs nebij atsevišķi krūmāji vai birzes ar īsstumbru augiem, bet bezgalīgs mežs, lieliska mineralkoku audze neskaitāmu krāsu un nokrāsu eleganto plumariju un jūras lianu vītnēm sapīņota. Mēs ērti staigājām zem šīm augstajām velvēm, it kā maldīdamies viļņu nokrēslī pa tubiporu, meandrinu, jūras zvaigznīšu, fungiju un kariofiliju ziedaino, ar dārgiem akmeņiem nokaisīto paklāju.
Tā bij neaprakstāma aina! Kā lai es pasaku, ko toreiz izjutu un pārdzīvoju? Kādēļ gan mēs bijām ieslodzīti šajā metala un stikla cietumā? Kāpēc mums bij liegts saprotami sarunāties savā starpā? Kāpēc mēs nespējam būt kā tās zivis vai amfibijas, kuras te visu laiku varēja pēc patikas rotaļāties un dzīvot vai nu ūdenī, vai uz sauszemes!
Tad kapteinis Nemo bij apstājies. Apstājos arī es ar saviem biedriem un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka kuģa ļaudis puslokā ieslēdza savu pavēlnieku. Tuvāk palūkojot, es ievēroju, ka četriem no viņa cilvēkiem mugurā bij kaut kādi garāki uzvalki.
Mēs patlaban atradāmies spilgti apgaismotā, augstu koraļu koku apjoztā klajumā. Mūsu laternas meta blāvu gaismu, kas izveidoja garas ēnas. Noriņu apņēma dziļa tumsa, un tikai atsevišķu koraļu šķautnes vēl spilgti mirdzēja.
Neds Lends un Konsels atradās man blakus. Mēs saskatījāmies, un man bij tāda sajūta, ka mēs patlaban pieredzam kaut ko dīvainu. Aplūkodams zemi, es ievēroju ne visai augstus kaļķu nosēšņiem pārklātus paugurus, kuri likās it kā cilvēka rokas darināti.
Apgaismotā lokā uz augstas klints pakājes es saskatīju paceļamies koraļu krustu, kura šķēršļi stiepās itin kā sastingušas asins masas veidotas rokas.
Uz kapteiņa Nemo mājienu kāds no viņa kuģa ļaudīm pagājās uz priekšu tuvāk krustam un, atraisījis no jostas lāpstu, sāka rakt bedri.
Tagad es visu sapratu! Šis klajums te bij kapsēta, šī bedre — kaps, bet garenais priekšmets — naktī mirušais cilvēks! Kapteinis Nemo ar savējiem bij atnācis guldīt biedru kopējā mītnē okeana nepieejamos dziļumos.
Nē! nekad es vēl nebiju pārdzīvojis tādu dvēseles saviļņojumu! Nekad
158
vēl tik spēcīgas izjūtas nebij satricinājušas manu būtni! Es negribēju redzēt to, ko manas acis skatīja!
Tomēr kaps pamazām padziļinājās. Izbiedētās zivis bēga uz visām pusēm. Es dzirdēju, kā kaplis skan, kaļķainā plienā cirzdamies, reižu reizēm tas izšķīla pa dzirkstelei, trāpījis kādu jūras dibenā nogrimušu krama gabalu. Bedre kļuva arvien garāka, platāka un dziļāka, nu jau tā bij tik liela, ka cilvēka augums tur ērti ietilpa.
Tad tuvojās nesēji. Baltā bisolita audumā ietītais ķermenis lēnām nogrima savā slapjajā kapā. Rokas uz krūtīm sakrustojis, kapteinis Nemo līdz ar visiem, kas nelaiķi bij mīlējuši, it kā lūgšanu skaitīdami, nometās ceļos. Arī es ar saviem biedriem zemu noliecāmies.
Kapu aizbēra ar izrakto zemi, kas izveidoja nelielu pauguru.
Kad tas bij paveikts, kapteinis Nemo kopā ar saviem vīriem piecēlās kājās; tad, kapam tuvāk piegājuši, visi vēlreiz nometās ceļos un izstiepa rokas par sirsnīgu atvadīšanās zīmi.
Pēc tam bērinieku pulciņš griezās atpakaļ uz «Nautila» — pa mežu velvēm, gar koraļu birzēm un krūmājiem, vienmēr augšup pa jūras dibenu.
Pēdīgi atspīda kuģa ugunis. Pa spilgtās gaismas svītru mēs nokļuvām pie «Nautila». Ap vieniem mēs jau bijām mājā.
Apģērbies parastajās drēbēs un smagu domu nomākts, es izgāju uz klāja un nosēdos pie prožektora iedobuma.
Kapteinis Nemo pienāca man klāt. Es piecēlos un teicu:
— Tātad, kā es jau paredzēju, šis vīrs pagājušo nakti nomira?
— Jā, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja.
— Un tagad viņš atdusas pie saviem biedriem koraļu kapsētā?
— Jā, — visu aizmirsts, atskaitot mūs. Mēs izrokam kapu, bet polipi gādā par to, lai tas mūžam neiznīktu.
Un, seju ar rokām aizslēpis, kapteinis Nemo velti mēģināja apspiest raudas. Tad viņš piebilda:
— Tā ir mūsu klusā kapsēta, vairāk simts pēdu zem ūdens līmeņa!
— Jūsu mirušie tur dus mierā, haizivju netraucēti!
— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo lēnām atbildēja. — Haizivju un cilvēku netraucēti.
159
-
0 commentsLeave a comment
- 148. lappuse
- 7/14/09 09:54 pm
- Veiklie pirkstiņi spieda klaviatūras podziņas: 12 minūtes, 2641 baits.
* * *
ienira trīs, četri, pieci, septiņi un deviņi tūkstoši metru dziļumā un pārliecinājās, ka tūkstoš metru zem līmeņa ūdenim visos platuma grados ir vienāds četrarpus gradu liels siltums.
Es ar vislielāko interesi sekoju šiem mērījumiem. Kapteinis Nemo tos izdarīja ar īstu kaislību. Es bieži domāju — kādam nolūkam gan viņam tie īsti vajadzīgi. Lai pakalpotu citiem cilvēkiem? Tas nebij ticams, jo vienā dienā viņš ar visiem saviem skaitļiem varēja vienkārši pazust kādā nezināmā jūras nomalē! Jeb varbūt viņš bij nodomājis uzticēt man savu pētījumu rezultatus. Tad jau manam dīvainajam ceļojumam vajadzēja kādreiz beigties, bet beigas acumirklī vēl nebij paredzamas.
Lai nu kā, bet kapteinis tomēr iepazīstināja mani ar skaitļiem, no kuriem redzams ūdens blīvums dažādo pasaules daļu jūrās. No tiem es taisīju personīgus secinājumus, kuriem nebij nekā kopīga ar zinātniskajiem.
Tas notika 15. janvara rītā. Mēs ar kapteini atradāmies uz klāja, viņš apvaicājās, vai man esot zināms dažādo jūras ūdeņu blīvums. Es atbildēju, ka ne, un vēl piebildu, ka zinātnei šajā jautājumā vēl nav pietiekošu novērojumu.
— Es pats tos esmu izdarījis, — viņš atbildēja, — es jums tos varu pateikt pilnīgi noteikti.
— Labi, — es atbildēju, — bet ko tas līdz. «Nautils» mūžam braukā, viņa zinātnieku pētījumi nekad neaizsniegs zemi.
— Jums taisnība, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, brīdi klusējis. — «Nautils» ir pasaule par sevi. Zemei tas tikpat svešs kā tās planetas, kas pavada mūsu zemeslodes ceļojumu ap sauli. Nekad mēs nedabūsim zināt, ko pastrādājuši Saturna vai Jupitera zinātņu vīri. Bet, tā kā gadījums savedis mūs kopā, es gribu jums pastāstīt savu novērojumu rezultatus.
— Es klausos, kapteiņa kungs.
— Jūs zināt, profesora kungs, ka jūras ūdens ir blīvāks par saldūdeni, bet šis blīvums nav visur vienāds. Patiešām, ja es saldūdeņa blīvumu apzīmēju ar vienu, tad Atlantijas okeanā šis blīvums būs viens vesels un divdesmit astoņas tūkstošdaļas, Klusajā okeanā — viens vesels un divdesmit sešas tūkstošdaļas, bet Vidusjūrā — viens vesels un trīsdesmit tūkstošdaļas.
«Ak tā!» es nodomāju. «Viņš apciemo arī Vidusjūru!»
— Jonijas jūrā viens vesels un astoņpadsmit tūkstošdaļas, bet Adrijas ūdeņos viens vesels un divdesmit deviņas tūkstošdaļas.
Acīm redzot «Nautils» nevairījās Eiropas piekrastu jūras, un es secināju, ka agrāk vai vēlāk tas aizvedīs mūs atpakaļ uz civilizētu cilvēku
148
-
0 commentsLeave a comment
- 145., 146., 147. lappuse
- 7/13/09 11:49 pm
- Tā taustiņus klabināja purvainais: 34 minūtes, 7166 baiti.
* * *
Pulksten sešos es piecēlos. Lūkas vēl nebij atvērtas. Tātad arī gaiss iekspusē vēl nav atjaunots, bet katram gadījumam piepildītie rezervuari darbojās un ieplūdināja vairāk kubikmetru skābekļa «Nautila» izsīkušajā gaisā.
Līdz pusdienai es nostrādāju savā kajitē, bet kapteini Nemo ne mirkli nedabūju redzēt. Visā kuģī nemanīja nekādu sagatavošanos uz aizbraukšanu.
Es nogaidīju vēl brīdi, tad devos lielajā salonā. Pulkstenis rādīja pustrīs. Pēc desmit minutēm paisums būs aizsniedzis augstāko pakāpi, un, ja kapteiņa Nemo solījums nav bijis tikai lielība, tad «Nautilam» tūliņ jātiek brīvam. Pretējā gadījumā nāksies vēl dažu labu mēnesi nogaidīt, kamēr kuģis iespēs pamest savu koraļu gultni.
Bet tai pašā acumirklī kuģa korpuss kā mozdamies sadrebēja. Es izdzirdu, ka tā dibens šņirkst pa koraļu klints muguras kaļķotām grambām.
Divos trīsdesmit piecās minutēs kapteinis Nemo ienāca salonā.
— Mēs tūliņ dodamies ceļā, — viņš paziņoja.
— Ak tā! — es iesaucos.
— Es tikko devu pavēli attaisīt lūkas.
— Bet papuasi?
— Papuasi? — precus mazliet paraustīdams, kapteinis Nemo atjautāja pretī.
— Viņi taču iekļūs «Nautila» iekšienē.
— Kā viņi te iekļūs?
— Pa lūkām, kuras jūs esat licis atvērt.
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja, — ne ikreiz var iekļūt pa «Nautila» lūkām — pat tad, ja tās vaļā.
Es noraudzījos kapteinī.
— Jūs nesaprotat mani? — viņš vaicāja.
— Nepavisam nē.
— Labi, tad nāciet un paskatieties.
Es devos uz centralajām kāpnēm. Neds Lends un Konsels ziņkārīgi vēroja dažus kuģa ļaudis, kas vēra vaļā lūkas, kamēr no augšas atskanēja satrakoto mežoņu bļāvieni un riebīga kaukšana.
Lūkas abas puses tika paceltas katra uz savu pusi. Parādījās kādi demit briesmīgi cilvēku augumi. Bet pirmo iedzimto, kurš pielika roku kāpņu margām, kāds neredzams spēks atsvieda atpakaļ, un tas aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bļaudams.
145
Desmit viņa biedru mēģināja darīt tāpat kā viņš un aizbrāzās arī tāpat.
Konsels kļuva vai negudrs aiz sajūsmas. Neds Lends, sava kareiviskā instinkta dzīts, gribēja mesties pa kāpnēm augšā. Bet, līdzko viņš abām rokām pieskārās margām, arī viņu savukārt atsvieda atpakaļ.
— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Vai mani zibens ķēris?
Šis sauciens izskaidroja visu. Tās nebij nekādas margas, bet kuģa elektrības pielādēti metāli kabeļi, kuri sniedzās līdz pašam klājam. Katrs, kas tiem pieskārās, dabūja šausmīgu triecienu, — tas varētu būt pat nāvīgs, ja kapteinis Nemo būtu ielaidis šajos vados visu savu aparatu radīto strāvu. Tiešām var teikt, ka viņš starp kuģi un iebrucējiem bij novilcis elektrisku barjeru, kurai neviens nesodīts nevarēja tikt garām.
Tā šausmu pārņemtie papuasi nu bij atsisti. Mēs, smieklus valdīdami, berzējām un mierinājām nelaimīgo Nedu Lendu, kas lādējās kā apsēsts.
Bet šajā acumirklī, labāk sakot, kapteiņa precizi noteiktā četrdesmitā minutē, pēdējo uzplūdu viļņu pacelts, «Nautils» noslīda no savas koraļu gultnes. Tā skrūve majestatiski lēnām kūla ūdeni. Pamazām tā sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk; slīdēdams pa ūdens līmeni, «Nautils» neiedragāts un neaizskarts pameta aiz sevis bīstamo Toresa jūras šaurumu.
XXIII
AEGRI SOMNIA1
10. janvarī «Nautils» turpināja savu zemūdens braucienu, paveikdams caurmērā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Tā skrūves apgriezienu ātrums bij tik liels, ka es nevarēju ne aptvert, ne aprēķināt.
Kad es domāju par šo elektrisko spēku, kas «Nautilā» tika izlietots kā dzinējs, apsildītājs un apgaismotājs un bez tam vēl kā aizsargs pret ārējiem uzbrukumiem, kuri mūsu kuģi padarīja par zibeņotu un nezinātājam pilnīgi neaizskaramu, tad manai apbrīnai nebij robežas un vēl jo vairāk es apbrīnoju šā kuģa radītāju — inženieri.
Mēs braucām tieši uz rietumiem un 11. janvarī bijām jau garām Vesela ragam, kas atrodas starp 135° garumu un 10° ziemeļu platumu Karpentarijas jūras līča austrumu galā. Zemūdens rifu arī te vēl bij daudz, bet
———————
1 Smags sapnis (lat.). Red.
146
vairāk izklaidus un uz kartēm noteikti apzīmēti. «Nautils» bez kavēkļiem pabrauca garām Mineja klintīm labajā un Viktorijas kraujām kreisajā pusē, pastāvīgi turēdamies 130° platuma un desmitās paraleles virzienā.
13. janvarī kapteinis Nemo nokļuva Timora jūrā un pie salas ar tādu pašu nosaukumu uz 122° garuma. Šo tūkstots seši simti divdesmit piecas kvadratljē lielo salu pārvalda radži. Tie dēvējas par krokodilu dēliem — tas ir visaristokratiskākais dzimums, kādu vien cilvēks var iedomāties. Viņu zvīņainie priekšteči mājo turienes upēs un tiek ārkārtīgi cienīti. Tos saudzē, lutina, glabā un baro, mielastam tiem met jaunas meitenes; lai piesargās katrs svešzemnieks, kas gribētu piedurt roku šīm svētajām ķirzakām.
Bet «Nautilam» tomēr negadījās sastapties ar šiem dzīvniekiem. Timoru mēs tikai pusdienā nelielu brīdi dabūjām redzēt, kamēr kapteiņa palīgs novēroja un atzīmēja tās vietu kartē. Tāpat garām mums paslīdēja tās pašas grupas nelielā Roti sala, kuras sievietes sava skaistuma pēc sevišķi iecienītas malajiešu sieviešu tirgos.
No šejienes «Nautils» pavērsās dienvidaustrumu virzienā uz Indijas okeanu. Kurp gan mūs veda kapteiņa Nemo fantazija? Vai mēs braucām uz Aziju? Varbūt tuvojāmies Eiropas krastiem? Uz to cerēt nebij nekāda iemesla, jo šis cilvēks taču vairījās apdzīvotās zemes. Varbūt viņš devās dienvidu virzienā garām Labās Cerības un Horna ragam uz dienvidpolu? Varbūt viņš griezās atpakaļ Klusajā okeanā, kur «Nautils» varēja braukāt mierīgi un netraucēts? To rādīs nākotne.
Nobraukuši garām Kartjē, Hibernijas, Seringapatama un Skota rifiem, kur cietzeme pēdējiem spēkiem vēl cīnījās pret jūru, 14. janvarī mēs atradāmies pilnīg klajos okeana ūdeņos. «Nautils» brauca pavisam lēnām, itin kā rotaļādamies reizēm pa ūdens līmeni, reizēm ienirdams dzelmē.
Šajā ceļojuma laikā kapteinis Nemo izdarīja interesantus siltuma pētījumus dažādos ūdens slāņos. Parastos apstākļos šos mērījumus izdara ar diezgan sarežģītiesm instrumentiem, uz kuriem tomēr nedroši paļauties — tās ir termometriskas zondes, kam stikls bieži vien plīsa no lielā ūdens spiediena, vai arī sevišķi elektriskās strāvas aparati, kuru darbība pielāgota to metalu nevienādai elektrības caurlaidībai. Šādā kārtā iegūtos novērojumus pienācīgi kontrolēt nav nemaz iespējams. Turpretim kapteinis Nemo pats nolaidās okeana dziļumos tieši pārbaudīt temperaturu, un viņa termometrs, iegremdēts dažādos ūdens slāņos, nemaldīgi un neapšaubāmi rādīja patieso siltuma gradu.
Un tā «Nautils», piepildījis rezervuarus, ar savu slīpo plātņu palīdzību
147
-
0 commentsLeave a comment