- 148. lappuse
- 7/14/09 09:54 pm
-
purvainaisVeiklie pirkstiņi spieda klaviatūras podziņas: 12 minūtes, 2641 baits.
* * *
ienira trīs, četri, pieci, septiņi un deviņi tūkstoši metru dziļumā un pārliecinājās, ka tūkstoš metru zem līmeņa ūdenim visos platuma grados ir vienāds četrarpus gradu liels siltums.
Es ar vislielāko interesi sekoju šiem mērījumiem. Kapteinis Nemo tos izdarīja ar īstu kaislību. Es bieži domāju — kādam nolūkam gan viņam tie īsti vajadzīgi. Lai pakalpotu citiem cilvēkiem? Tas nebij ticams, jo vienā dienā viņš ar visiem saviem skaitļiem varēja vienkārši pazust kādā nezināmā jūras nomalē! Jeb varbūt viņš bij nodomājis uzticēt man savu pētījumu rezultatus. Tad jau manam dīvainajam ceļojumam vajadzēja kādreiz beigties, bet beigas acumirklī vēl nebij paredzamas.
Lai nu kā, bet kapteinis tomēr iepazīstināja mani ar skaitļiem, no kuriem redzams ūdens blīvums dažādo pasaules daļu jūrās. No tiem es taisīju personīgus secinājumus, kuriem nebij nekā kopīga ar zinātniskajiem.
Tas notika 15. janvara rītā. Mēs ar kapteini atradāmies uz klāja, viņš apvaicājās, vai man esot zināms dažādo jūras ūdeņu blīvums. Es atbildēju, ka ne, un vēl piebildu, ka zinātnei šajā jautājumā vēl nav pietiekošu novērojumu.
— Es pats tos esmu izdarījis, — viņš atbildēja, — es jums tos varu pateikt pilnīgi noteikti.
— Labi, — es atbildēju, — bet ko tas līdz. «Nautils» mūžam braukā, viņa zinātnieku pētījumi nekad neaizsniegs zemi.
— Jums taisnība, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, brīdi klusējis. — «Nautils» ir pasaule par sevi. Zemei tas tikpat svešs kā tās planetas, kas pavada mūsu zemeslodes ceļojumu ap sauli. Nekad mēs nedabūsim zināt, ko pastrādājuši Saturna vai Jupitera zinātņu vīri. Bet, tā kā gadījums savedis mūs kopā, es gribu jums pastāstīt savu novērojumu rezultatus.
— Es klausos, kapteiņa kungs.
— Jūs zināt, profesora kungs, ka jūras ūdens ir blīvāks par saldūdeni, bet šis blīvums nav visur vienāds. Patiešām, ja es saldūdeņa blīvumu apzīmēju ar vienu, tad Atlantijas okeanā šis blīvums būs viens vesels un divdesmit astoņas tūkstošdaļas, Klusajā okeanā — viens vesels un divdesmit sešas tūkstošdaļas, bet Vidusjūrā — viens vesels un trīsdesmit tūkstošdaļas.
«Ak tā!» es nodomāju. «Viņš apciemo arī Vidusjūru!»
— Jonijas jūrā viens vesels un astoņpadsmit tūkstošdaļas, bet Adrijas ūdeņos viens vesels un divdesmit deviņas tūkstošdaļas.
Acīm redzot «Nautils» nevairījās Eiropas piekrastu jūras, un es secināju, ka agrāk vai vēlāk tas aizvedīs mūs atpakaļ uz civilizētu cilvēku
148