purvainais
purvainais
- Mani uzskati par Rudzupuķes uzskatiem par klabes degradāciju
- 7/13/09 03:28 pm
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
rudzupuke, kurš raksta «griezti» (labi vēl, ka ne «iztaba»), rīko aptaujas par Cibas degradāciju.
Būtu vismaz vēl uzrakstījis, kas tieši klabē ir degradējies un novecojis. Tādu smuku, saturīgu rakstu, kuru varētu varbūt parādīt arī kādam, kura spēkos ir kaut ko še mainīt — inboksam.
Un kurš tāpat neko nemainītu ;)-
1 commentLeave a comment
- Plaza Melaina Chole Alkō Hōls
- 7/13/09 03:05 pm
- So far, so far, so far, so far, so far, so far, so far, so far.
Happy?
So far, so far, so far, so far, so far, so far, so far, so far.
Happy?
Es izkusīšu melanholijā.
* * *
Bet evolūcija radīja mani, melanholiķi. Tātad es esmu vajadzīgs. Kaut arī pats tā nedomāju.
* * *
Es pārvaru savus kompleksus pret alkoholu. Pusdienas ēdot, vienu 300-gramīgo kausiņu iztukšoju, ja ir iespēja. Alkohōls grib, lai es ar viņu sadraudzējos. Nevis trokšņaini un lielās devās pa retam, bet ikdienā, darot parastas lietas. Jo alkohōls ir nektārs, viens no labākajiem cilvēces izgudrojumiem.
Reti un haotiski lietojot alkohōlu, tas atņem spēkus, negribās neko darīt. Izslēdzas smadzenes.
Bet, ja sistemātiski. Ja iedzeršana ir lietišķs process, nevis svētki. Viens no veidiem, kā atvērt trešo aci.
* * *
Mana dzīve ir viens vienīgs kūrorts, pastaiga pa ziedu pļavu.
* * *
Māja stāv, gaisma spīd. No loga redzama tāle. Interesanti, vai šo dziesmu zina daudzi Panorāmas Plazas iemītnieki? Vai viņi vakaros dungo šo melodiju.
* * *
Esmu atmetis mācīties RU (ЙЦУКЕН) klaviatūru. Citreiz.
-
4 commentsLeave a comment
- 141., 142., 143., 144. lappuse
- 7/12/09 03:46 pm
- Kliketī-klikots tā: 45 minūtes, 9538 baiti.
* * *
— Kas tad nu, profesora kungs? — Konsels iesaucās pārsteigts. — Vai profesora kungam kas iedzēla?
— Nē, mīļais, bet es esmu gatavs labprātīgi atdot vienu pirkstu par šo atradumu.
— Par kādu atradumu?
— Te par šo gliemezi, — es teicu, parādīdams viņam savas sajūsmas priekšmetu.
— Bet tā taču ir vienkāršā purpurotā oliva — olivu ģints, skaraini žaunaino kārtas, vēderkāju klases, molusku nodalījuma...
— Jā gan, Konsel. Bet viņš nesaritinās vis no labās uz kreiso kā citi, bet no kreisās uz labo pusi.
— Vai tas ir iespējams? — Konsels iesaucās.
— Jā gan, mīļais. Tas ir ķeira gliemezis!
— Ķeira gliemezis! ... — Konsels pukstošu sirdi atkārtoja.
— Palūko viņa spirali.
— Ak, profesora kungs var man ticēt! — Konsels čukstēja, paņemdams gliemezi drebošā rokā, — vēl nekad savā mūžā neesmu piedzīvojis tādu uztraukumu.
Bet te arī bij ko uztraukties! Pēc dabas zinātnieku novērojumiem, visiem zināms, ka labās puses valdonība ir vispārīgs dabas likums. Zvaigznes ar saviem pavadoņiem griežas no labās uz kreiso pusi. Cilvēks daudz vairāk lieto savu labo nekā kreiso roku, un saskaņā ar to visas ierīces un instrumenti, kāpnes, atslēgas, pulksteņu atsperes utt. iekārtotas lietošanai no labās uz kreiso pusi. Šo pašu likumu daba vispār pielāgojusi arī gliemežvītņošanai. Visi tie ir labpusnieki, tikai retumis kā nejaušs izņēmums gadās kāds ķeiris, ko cienītāji vērtē zelta svarā.
Mēs abi ar Konselu bijām nogrimuši sava dārguma aplūkošanā. Es patlaban domāju, ka uzdāvināšu šo retumu muzejam, kad piepeši kāds iedzimtā mests akmens sašķaidīja nesamaksājamo dzīvnieku Konsela saujā.
Izmisuma kliedziens izlauzās man pār lūpām. Konsels paķēra manu šauteni un tēmēja uz mežoni, kas desmit soļu atstatu vicināja pret viņu savu lingu. Es mēģināju aizturēt viņu, bet šāviens jau norībēja un lode sadragāja amuleta aproci uz iedzimtā rokas.
— Konsel! — es saucu. — Konsel!
— Ak ko! Vai tad profesora kungs neredz, ka šis kanibals uzbruka pirmais.
— Gliemezis neatsver cilvēka dzīvību! — es teicu.
141
— Ak, nelietis tāds! — Konsels lādējās. — Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu sadragājis man plecu!
Konsels runāja neliekuļoti, bet es nevarēju piekrist viņam. Tomēr situacija pēdējā brīdī bij mainījusies, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Kādas divdesmit laivas jau bij ieslēgušas «Nautilu». No izdobta koka stumbra pagatavotas, garas un šauras, labi piemērotas braukšanai, šīs laivas balansēja ar divkāršu, ūdenī peldošu bambukniedru svārstekļu palīdzību. Ar lielām bažām es vēroju, kā tās tuvojas, izveicīgu puskailu airētāju virzītas.
Skaidri noprotams, ka šiem papuasiem jau bijušas darīšanas ar eiropiešiem un ka tie pazīst viņu kuģus. Bet ko gan tie domā par šo garo dzelzs cilindru bez mastiem un skursteņa viņu jūras līcī? Katrā ziņā nekā laba, jo visu laiku viņi bij turējušies pienācīgā atstatumā. Bet, redzēdami to visu laiku nekustoši guļam, pamazām bij sadūšojušies un nu mēģināja to aplūkot mazliet tuvāk. Tieši tas nu bij jāaizkavē. Mūsu šautenes ar nestipriem rībieniem uz iedzimtajiem nevarēja atstāt pietiekoši lielu iespaidu, tie baidās tikai dārdošus ieročus. Zibeni bez pērkona cilvēki baidās maz, lai gan patiesībā nāvējošs ir zibens, nevis dārdiens.
Šajā acumirklī laivas jau bij gluži tuvu «Nautilam». Vesels bultu mākonis atdūrās tā sānos.
— Velns lai parauj! — Konsels iekliedzās. — Krusa sāk birt — un varbūt vēl saindēta!
— Jābrīdina kapteinis Nemo, — es teicu un metos pa lūku lejā.
Es iesteidzos salonā. Tur nebij neviena paša. Tad steidzos un pieklauvēju pie durvīm, kuras veda uz kapteiņa istabu.
Dzirdēju, ka aicina mani iekšā. Es iegāju un ieraudzīju kapteini nogrimušu aprēķinos: vai iksā un citās algebriskās zīmēs nav kādas nepilnības.
— Vai es jūs traucēju? — es atvainodamies jautāju.
— Jā gan, Aronaksa kungs, — kapteinis atteica, — bet es ticu, ka jums bij nopietns iemesls mani traucēt.
— Ļoti nopietns. Iedzimto laivas ir mums visapkārt, pēc dažām minutēm mūs droši vien ieslēgs vairāki simti mežoņu.
— Ak tā! — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. — Viņi atbraukuši savās laivās?
— Jā, kapteiņa kungs.
— Labi. Tad pietiek tikai noslēgt lūku.
— Katrā ziņā, un tieši tāpēc es ierados pie jums...
— Nekas jau nav vieglāk, — kapteinis Nemo atteica.
142
Un, piespiezdams kādu pogu, viņš deva pavēli kuģa dežurējošiem ļaudīm.
— Tā, profesora kungs, tas nu ir padarīts, — viņš pēc kāda brīža teica. — Laiva ir savā vietā un lūkas noslēgtas. Jeb vai jūs baidāties, ka šie kungi nesaulauž «Nautila» sienas, kuras jus ar savas fregates lielgabalu lodēm nespējāt cauršaut?
— To nē, kapteiņa kungs. Bet ir vēl citas briesmas.
— Kādas, profesora kungs?
— Rīt lūkas tik un tā atkal jāver vaļā, lai piegādātu «Nautilam» svaigu gaisu...
— Bez šaubām, profesora kungs, jo mūsu kuģis elpo līdzīgi valim.
— Bet, ja nu papuasi tajā brīdī ieņem kuģa virsu, es nesaprotu, kas viņus aizturēs salīst iekšā.
— Tātad jūs domājat, ka viņi rāpsies arī uz kuģa?
— Par to es esmu pārliecināts.
— Labi, profesora kungs, lai viņi kāpj. Man nav nekāda iemesla viņiem to liegt. Šie papuasi taču ir nožēlojami cilvēciņi, un es nevēlos, ka mans Gveboroaras salas apciemojums maksā jel viena vienīga nelaimīgā radījuma dzīvību!
To noklausījies, es devos projām. Bet kapteinis Nemo pasauca mani atpakaļ un aicināja nosēsties viņam blakus. Ar redzamu interesi viņš izvaicāja mani par mūsu ekskursiju pa sauszemi un medībām, bet, man likās, nemaz nesaprata kanadieša neapvaldāmo gaļas kāri. Pēc tam mūsu saruna novērsās uz dažādiem citiem jautājumiem, pie kam kapteinis Nemo gan nepalika atklātāks, bet vismaz laipnāks.
Starp citu, mēs pārrunājām arī «Nautila» avariju tieši tai pašā jūras šaurumā, kur Dimons Dirvils tikko neaizgāja bojā. Sakarā ar to kapteinis teica:
— Dimons Dirvils bij no jūsu izcilākajiem jūrniekiem, viens no intiliģentākajiem kuģotājiem! Un tāpat jūsu kapteinis Kuks. Nelaimīgais zinātnieks! Izbraukušam dienvidpola ledus jūras, Okeanijas koraļu salas, Klusā okeana kanibalu apvidus, viņam nožēlojamā kārtā bij jāiet bojā dzelzsceļa katastrofā! Ja šis enerģiskais vīrs savas dzīvības pēdējos acumirkļos vēl būtu varējis pārdomāt, vai jūs varat nojaust, kāda būtu bijusi viņa doma?
Tā runādams, kapteinis Nemo šķita stipri satraukts, un šis satraukums viņu darīja vērtīgāku manās acīs.
Tad, izklājuši karti uz galda, mēs izsekojām lielā franču kuģotāja ceļus — viņa pasaules apceļojumu, viņa divus mēģinājumus aizsniegt dienvidpolu
143
un Amelijas un Ludviķa-Filipa zemju atklāšanu, un, beidzot, viņa izstrādātos Okeanijas galveno salu hidrografiskos plānus.
— To, ko jūsu Dirvils darījis jūras virspusē, — kapteinis Nemo teica, — es esmu paveicis zem okeana ūdeņiem un pie tam daudz vieglāk un pilnīgāk par viņu. Mūžam vētru svaidītā «Astrolabija» un «Centība» nevarēja mēroties ar «Nautilu», mierīga darba kabinetu, īsto māju ūdeņu dzīlēs!
— Tomēr, kapteiņa kuns, — es ieminējos, — ir arī vienādība starp Dimona Dirvila korvetēm un «Nautilu».
— Kāda, profesora kungs?
— Tā, ka «Nautils» patlaban sēž uz sēkļa, tāpat kā tās savā laikā sēdēja.
— «Nautils» nav uzskrējis sēklī, profesora kungs, — kapteinis Nemo vēsi atbildēja. — «Nautils» ir tā būvēts, ka var atpūsties jūras dibenā. Es nekad neķeršos pie tik smaga darba un manevrēšanas, kāds bij jālieto Dirvilam, lai nodabūtu savas korvetes no sēkļa. «Astrolabija» un «Centība» varēja arī aiziet bojā, kamēr manam «Nautilam» nedraud ne mazākās briesmas. Rīt noteiktā dienā un noteiktā stundā paisums to viegli pacels un kuģis atkal atsāks savu ceļojumu pa jūrām.
— Kapteiņa kungs, — es iebildu, — es nešaubos...
— Rīt, — kapteinis Nemo turpināja pieceldamies, — divos četrdesmit minutēs pēcpusdienā «Nautils» pacelsies un bez dragājuma atstās Toresa jūras šaurumu.
Pēc šiem strupi teiktajiem vārdiem kapteinis Nemo viegli palocījās. Tas nozīmēja, ka saruna pabeigta, un es atgriezos savā kajitē.
Tur mani gaidīja Konsels, vēlēdamies zināt manas sarunas panākumu ar kapteini.
— Draudziņ, — es viņam atbildēju, — izdzirdis, ka es domājos «Nautilu» mežoņu apdraudētu, kapteinis man atbildēja ironiski. Es tev tikai vienu varu teikt: paļaujies uz viņu un ej mierīgi gulēt.
— Vai profesora kungam mani pakalpojumi nebūs vajadzīgi?
— Nē, mīļais. Ko dara Neds Lends?
— Lai profesora kungs atvaino mani, — Konsels atbildēja, — bet draugs Neds patlaban cep ķengura pastēti, kas būs tīrais pavāra mākslas brīnums.
Palicis viens, es likos gulēt, bet aizmigt lāga nevarēju. Es dzirdēju, kā mežoņi dauzīja kājas pa kuģa virsu, apdullinoši kliegdami. Tā pagāja nakts, bet kuģa ļaudis, kā parasts, nemanīja. Tie nemaz neuztraucās par kanibalu klātbūtni, gluži tāpat kā blindēta cietokšņa kareivji neuztraucas par skudrām, kas rāpuļo pa cietokšņa tērauda platēm.
144
-
0 commentsLeave a comment
- 140. lappuse
- 7/12/09 01:14 am
- Sakaunējos par haltūru iepriekšējā ierakstā. Tāpēc šis.
11 minūtes, 2505 baiti.
* * *
sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papildināt savus pārtikas krājumus. Izveicīgais kanadietis izlietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams miltus, ko bija atvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpadsmitiem devās atpakaļ krastā, jo koraļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Bet es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievērojami pieauga. Bij iespējams, ka tie te saradās no kaimiņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.
Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā jauki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofiti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt viņam, pēc kapteiņa Nemo solījuma, bij jau jādodas klajā jūrā.
Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.
— Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.
— Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.
— Var būt arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, — Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neizslēdz otro.
— Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēkēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūstekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, arī godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nautila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!
Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekāda sevišķa retuma mēs nesagūstījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Midasa austiņām», arfām un melanijām un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holoturijas pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.
Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas kroplums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķeseli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan parastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konchiologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespējams.
140
-
0 commentsLeave a comment
- 138., 139. lappuse
- 7/12/09 01:01 am
- Atšķirībā no 1. februārī publicētā varianta, šoreiz ir «smukās» pēdiņas un domuzīmes.
* * *
— Kaptein! — es atkārtoju, pieskardamies tā rokai.
Viņš notrīsēja un pagriezās.
— Ak, tas esat jūs, profesora kungs, — viņš teica. — Nu kā, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botaniskajiem pētījumiem?
— Jā gan, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi baru divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.
— Kas tie par divkājiem?
— Mežoņi.
— Mežoņi! — kapteinis Nemo ironiski atsaucās. — Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz viena no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir sliktāki par tiem pārējiem?
— Bet, kapteiņa kungs...
— Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.
— Nu lai arī tā būtu, — es atbildēju. — Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz «Nautila», jūs darītu labi, gādādami par kādu aizsardzību.
— Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jāgādā.
— Bet iedzimto ir daudz.
— Cik daudz jūs viņus rēķināt?
— Mazākais vienu simtu.
— Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, — ja arī visi Jaungvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, «Nautilam» tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.
Kapteiņa pirksti atkal slīda pār instrumenta klaviaturu; es ievēroju, ka tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melodijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos, kurus traucēt es negribēju.
Es atkal devos uz klāja. Ārā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma gradu apvidos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.
Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij nomierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Franciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stundām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenitā starp zvaigznāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvē-
138
līgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un novirzīt «Nautilu» no tā koraļu sēdekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajitē un mierīgi iemigu.
Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā guļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt «Nautila» iekšējās telpās.
8. janvara rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala — vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.
Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar — ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietotodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz koraļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no «Nautila». Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, augstām un platām pierēm, lieliem, bet tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nubijiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī dažas sievietes ar īstam krinolinam līdzīgu, no zālēm pagatavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ceļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēnessveidīga rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos katram karājās tīklveidīga soma ar apaļiem akemeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.
Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu «Nautilam», uzmanīgi to aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras «mado», tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu bananu lapu pinumu.
Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slaistījās tikai pusšāviena attālu, bet aprēķināju, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņu puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.
Pa visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu», bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu «assai» un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā; tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu noraidīt.
Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa — meistaram Lendam par lielām
139
-
0 commentsLeave a comment
- Nedaudz asiņoju, iegriezu ausī un citos izciļņos
- 7/11/09 11:59 pm
- Vispār jau galvas skūšana mūsdienās, te, nau nekāda askēzes pazīme, drīzāk otrādi. Veikalā nopērku skuvekļus ar 3 asmenīšiem un maigas želejas strīpiņu, mājās siltā vannas izstabā liela spoguļa priekšā saziepēju galvu, tad noskuju. Izmantoju otru spogulīti, lai novērtētu rezultātu uz pakauša. Ar siltu ūdentiņu noskalojos. Ar sausu, tīru dvielīti noslaukos. Ar smaržīgu odekoloniņu apsmidzinos.
Tīrais luksuss, buržuāzistiska izvirtība, ne askēze. Kad es jums saku.
Lūk, ziemā, salā, ar sarūsējušu virtuves nazi, ar sava ķermeņa siltuma izkausētu ūdeni un pašrocīgi no beigta sikspārņa taukiem un pēdējās mēbeles pelniem izgatavotām šķidrām ziepītēm. Tādas darbības darītu pārliecības pēc, ne tāpēc, ka tā sagribējās izlutinātajam maigonītim aiz neko darīšanas.
Pakausis bez matiem kaut kāds garlaicīgs, tukšs izskatās. Tā vien prasās kaut ko uzzīmēt, pāris actiņas vai kādu skudriņu, taurenīti, vai elektronisko shēmiņu.
-
0 commentsLeave a comment
- 7/11/09 09:41 pm
- TV5 rāda Bulgakova «Meistara un Margaritas» iestudējumu.
Man tik ļoti patīk valoda, tie vārdiņi, kurus ikdienā praktiski nedzird.
Alkoholu šovakar nelietošu. Kaut esmu viens. Sēdēšu skumjš, domās iegrimis, puskrēslā.
-
2 commentsLeave a comment
- Civilā aizsardzība — Viņš ieraudzīja sauli
- 7/10/09 08:51 pm
- Tulkojums grupas Гражданская Оборона dziesmai Он увидел солнце.
Civilā aizsardzība — Viņš ieraudzīja sauli
Palēnināts šoks, grāvji ar ūdeni
Betona sienas, mitra zeme
Dzelzs logi, elektriskā gaisma
Iepelējusi skaņa, nokaitēts asfalts
Piedz.
Bet pasaule bija burvīga, kā puņķis uz sienas
Bet pilsēta bija laba, kā krusts uz muguras
Bet diena bija laimīga, kā aklā zarna
Bet viņš ieraudzīja Sauli
Plastmasas māja, deguma smirdoņa
Dzeloņdrāts tālē kilometro
Gumijas atgriezumi, riteņi un izdedži
Aklas tranšejas, sausa zāle
Sargtorņi, stikla lauskas
Ķieģeļu ierindas, krematorija dūmo
Konservu bundžas, papīra driskas
Automāts, uniforma un gāzmaska.
* * *
Es zināju jau 3. jūlijā, ka atgriezīšos pie šī. Domāju, ka arī iemācīšos šīs dziesmas vārdus, tik brutāli skaisti un nesaistīti ar manu dzīvi tie ir.
Izmantotie avoti:
1. Гражданская Оборона — Он увидел солнце tucaurulē.
2. Vārdi un ģitāras akordi (tā tos sauc?) kaut kur tīmeklī.
3. PM 3 ielādēšanai atskaņotājos.
4. Dod man dieviņi tā radīt to, ko es radu:
Помню, что когда я его закончил, свел и врубил на полную катушку — то начал самым неистовым образом скакать по комнате до потолка и орать от раздирающей радости и гордости. Я испытал натуральный триумф. И для меня это до сих пор незыблемо остается основным мерилом собственного творчества: если сотворенное тобой не заставляет тебя самого обезуметь и бесноваться от восторга — значит оно — вздорная бренная срань.
Citēts no.
-
7 commentsLeave a comment
- 135., 136., 137. lappuse
- 7/9/09 08:31 pm
- Kliketī klik: 38 minūtes, 6997 baiti.
* * *
dzelteni, kakls smaragda zaļš, krūtis un vēderiņš kastaņbrūni. Tā asti greznoja divas krāšņas, pūkainas, izliektas spalvas, apbrīnojami maigas, — tās papildināja putna jau tā brīnišķīgo skaistumu, tāpēc arī iedzimtie šo putnu nosaukuši par «saules putnu».
Es karsti vēlējos nogādāt pēc iespējas drīzāk šo reti sastopamās paradizes putnu sugas eksemplaru uz Parizi un uzdāvināt Botaniskajam dārzam, kuram dzīva tāda nebij neviena.
— Laikam gan tas ir rets radījums? — apvaicājās arī kanadietis tādā balsī, kā jau mednieks, kas medījuma skaistumu vērtē ļoti zemu.
— Pavisam rets, krietnais biedri, un vēl retāk laimējas viņu sagūstīt dzīvu. Pat nogalināti šie putni noder kā ievērojams tirdzniecības priekšmets. Tāpēc arī iedzimtie iemācījušies viltot tos tāpat, kā vilto pērles un dimantus.
— Kā! — Konsels iesaucās. — Viņi taisa viltotus paradizes putnus?
— Jā, Konsel.
— Un profesora kungam ir zināms, kā iedzimtie to dara?
— Pilnīgi. Austrumu musona1 laikā paradizes putni pazaudē astes krāšņās malējās spalvas, ko dabas zinātnieki sauc par «subatcaires» spalvām. Šīs spalvas tad nu putnu «viltus naudas taisītāji» uzlasa un veikli pielipina kādai nabaga papagaiļa mātītei, protams, vispirms izplūkuši viņas pašas rotu. Pēc tam viņi nokrāso šuvi, pašu putnu nolako un tad šo savas rūpniecības dīvaino produktu sūta uz muzejiem un Eiropas retumu cienītājiem.
— Labi! — Neds Lends piezīmēja. — Ja tas arī nav īsts putns, taču spalvas ir īstas. Un, tā kā tāds priekšmets nav domāts ēšanai, tad lielu nelaimi es tur neredzu.
Mana vēlēšanās ar šā paradizes putna ieguvumu gan bij apmierināta, bet kanadiešu mednieka vēl nebūt ne. Par laimi ap pulksten diviem Nedam Lendam laimējās nošaut lielu meža cūku, ko zoologi sauc par «bari-utan-gu». Dzīvnieks nāca, kā saukts, lai sniegtu mums īsta četrkāja gaļu un tika ar pateicību saņemts. Neds Lends bij ārkārtīgi lepns uz savu meistara šāvienu — elektriskās lodes ķerta, meža cūka uz vietas bij beigta.
Kanadietis to nodīrāja, uzšķērdis rūpīgi iztīrīja un vakariņu mielasta paredzētām kotletēm nogrieza sevišķu gabalu. Tad medības sākās no jauna, un kā Neds Lends, tā Konsels parādīja savu izmaņu. Un, tiešām, pa krūmā-
———————
1 Vēji, kas periodiski maina savu virzienu. Red.
135
jiem ložņādami, abi draugi uzgāja pūli ķenguru, kas laidās bēgt, lecot atsperdamies uz savām elastīgajām pakaļkājām. Tomēr tik ātri šie kustoņi nevarēja paskriet, lai elektriskā lode viņus nepanāktu.
— Ak profesora kungs! — Neds Lends iekliedzās īstā mednieka sajūsmā. — Kas par lielisku medījumu, it sevišķi ja to izsautē. Kas par ieguvumu «Nautila» pārtikas krājumam! Divi! trīs! — veseli pieci! Un, ja es vēl iedomājos, ka mēs vieni paši notiesāsim visu šo gaļu, bet tie plānprātiņi tur uz kuģa nedabūs ne kripatiņas!
Man liekas, ja runas plūdi to neaizkavētu, tad kanadietis sajūsmas ekstazē apšautu vai visu ķenguru baru. Bet viņam pietika ar kādu duci šo somnesēju, kas pēc Konsela klasifikacijas pieskaitāmi somaino zīdītāju dzimtai. Šie ķenguri nebij lieli, tā bij ķenguru-zaķu apakšdzimta, kas parasti mājo kādā koka dobumā un lec ārkārtīgi ātri. Bet, lai arī paši mazi, gaļa tiem tomēr apbrīnojami garda.
Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem. Sajūsminātais Neds ieteica rīt atkal atgriezties šajā brīnišķīgajā salā, kur viņš bij gatavs iznīcināt visus ēšanai noderīgos četrkājus. Bet viņš nebij rēķinājies ar varbūtējiem atgadījumiem.
Ap sešiem vakarā bijām atkal krastmalā. Mūsu laiva stāvēja uz sēkļa parastajā vietā. Un divas jūdzes no krasta «Nautils» kā garens klints bluķis rēgojās virs ūdens.
Nevilcinādamies Neds Lends ķērās pie svarīgā vakariņu sagatavošanas darba. Viņš bij īsts meistars pavāra mākslā. Uz oglēm ceptās «bari-utanga» kotletes drīz vien tīkami piesmaržoja visu gaisu.
Tad es samanīju, ka sāku iet kanadieša pēdās. Arī es jūsmoju par ceptas cūkas gaļas gabalu! Lai piedod man, tāpat kā es piedevu meistaram Lendam, un to pašu motivu pēc.
Ēdiens tiešām bij lielisks. Divas ūbeles papildināja šo svētku mielastu. Sago mīkla, maizes koka maize, daži mango augļi, pusducis ananasu un norūgusi kokosa riekstu sula mūs padarīja pavisam līgsmus. Man pat šķiet, ka manu cienījamo biedru galvas nebij vairs gluži skaidras.
— Ja nu mēs šovakar neatgrieztos uz «Nautila», — ieminējās Konsels.
— Bet ja mēs pavisam neatgrieztos? — Neds Lends piebilda.
Šajā acumirklī kāds akmens nolidoja pie mūsu kājām un spēji pārtrauca harpunista priekšlikumu.
136
XXII
KAPTEIŅA NEMO ZIBENS
Mēs visi trīs nepieceldamies paskatījāmies uz meža pusi — es, apturēdams roku pusceļa uz muti, Neds Lends, nobeigdams savus virēja pienākumus.
— Akmens nekrīt no debesīm, — Konsels teica, — vai arī tādā gadījumā tos sauc par aerolitiem.
Otrs rūpīgi nogludināts akmens izsita Konselam garšīgu putna kājiņu no rokas un ar to pievērsa vēl vairāk uzmanības viņa piezīmei.
Visi trīs, pietrūkušies kājās, piespieduši šautenes pie pleca, mēs bijām gatavi atbildēt katram uzbrukumam.
— Vai tie varētu būt pērtiķi? — Neds Lends iesaucās.
— Gandrīz, — Konsels mierīgi atteica. — Tie ir mežoņi.
— Uz laivu! — es saucu, pats virzīdamies turp.
Mums tiešām neatlika nekas cits kā atkāpties: pāra desmit, lokiem un lingām bruņojušies, iedzimtie parādījās kāda mežiņa malā, kurš aizslēpa apvārsni labajā pusē tikko simts soļu attālu.
Mūsu laiva bij asis desmit no mums.
Mežoņi netuvojās skriešus, bet no viņu izturēšanās bij sagaidāms tas ļaunākais. Bultas un akmeņi lidoja uz mums.
Neds Lends neparko negribēja pamest savākto pārtiku. Par spīti draudošajām briesmām viņš pamiedza cūku vienā un ķengurus otrā padusē, bet ar visu to tomēr vēl diezgan ātri tika uz priekšu.
Pēc divām minutēm mēs jau bijām krastmalā. Vienā acumirklī medījums bij novietots laivā, tā ūdenī un abi airi rokās. Mēs nepaguvām pabraukt divas kabeļtauvas tālu, kad kāds simts mežoņu žestikulēdami un kaukdami metās līdz viducim ūdenī. Es palūkojos, vai viņu aurošana neizvilinās kādu cilvēku uz «Nautila» klāja. Nē, neviens nebij redzams. Klajā jūrā iegūlis, lielais kuģis palika tukšs, kā bijis.
Brīdi vēlāk mēs jau kāpām uz «Nautila». Ieejas lūka bij vaļā. Laivu piesējuši, mēs nokāpām kuģa iekšienē.
Es iesteidzos salonā, no kurienes atskanēja daži akordi. Kapteinis Nemo, pār savu instrumentu noliecies, likās pavisam aizmirsies muzikas ekstazē.
— Kaptein! — es viņam uzsaucu.
Viņš nedzirdēja.
137
-
0 commentsLeave a comment
- 134. lappuse
- 7/7/09 10:42 pm
- Šī lappuse ir iedrukāta par godu mūžībā aizgājušajam dižajam mūzikas ģēnijam Maiklam Džeksonam. Lai mūžīga svētlaime viņam.
* * *
šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu nošāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.
— Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris paradizes putnu.
— Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties mežainos apvidos.
Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizniedzām īstu sago koku mežu. Dažas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradizes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līksmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradizes putnu.
— Ā! bravo, Konsel! — es izsaucos.
— Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.
— Nebūt nē, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar plikām rokām!
— Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk, viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.
— Kāpēc, Konsel?
— Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.
— Piedzēries?
— Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriekstiem, ko tas knābāja zem kāda muskatu koka, kad es to ķēru. Redziet nu, draugs Ned, redziet nu lielas negausības augļus.
— Velns lai parauj! — kanadietis norūca. — Es domāju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mēnešiem būtu izdzēris daudz džina.
Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels nebij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradizes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja, tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos, ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.
Šis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām pasugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradizes putns — tā sauktais «lielais smaragds», ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brīnišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brūnas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš
134
-
1 commentLeave a comment
- 7/7/09 10:19 pm
- Pašas atvadas tādas, nu pagarlaicīgas. Bet tie LNT komentāri, iespraudumi, mazās tehniskās ķibelītes gan piešķir visam pasākumam jēgu :)
-
0 commentsLeave a comment
- 7/7/09 09:39 pm
- Ak, tās īstenībā ir atvadas, nevis bēres; toties Šipkevics nāca klajā ar ideju Džeksonu apglabāt tepat Latvijā, Meža kapos!
-
0 commentsLeave a comment
- 7/7/09 09:31 pm
- OMG, Latvijas Nacionālā televīzija raida DŽEKSONA BĒRES. Un tie komentāri :)
Labs šovs, nedaudz pat uz episkumu velk!
Un es vēl negribēju skatīties :)
Pag, kur bij tā saitīte, kur var nokačāt Džeksona dziesmu un kļūt par bēru ķēdes daļu???
-
0 commentsLeave a comment
- 7/7/09 09:06 pm
- Dzeru Piebalgas Tumšais Lux, katlā vārās jaunie kartupelīši, tūlīt griezīšu salātus, kuriem sastāvdaļas no laukiem atvedu absurdā brauciena laikā. Ir dzīves tumšajiem mākoņiem zelta maliņas, ir. Daudz, daudz zelta maliņas. Brīžiem to tumšo viduci pat nevar redzēt :)
-
0 commentsLeave a comment
