purvainais
purvainais
- 140. lappuse
- 7/12/09 01:14 am
- Sakaunējos par haltūru iepriekšējā ierakstā. Tāpēc šis.
11 minūtes, 2505 baiti.
* * *
sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papildināt savus pārtikas krājumus. Izveicīgais kanadietis izlietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams miltus, ko bija atvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpadsmitiem devās atpakaļ krastā, jo koraļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Bet es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievērojami pieauga. Bij iespējams, ka tie te saradās no kaimiņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.
Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā jauki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofiti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt viņam, pēc kapteiņa Nemo solījuma, bij jau jādodas klajā jūrā.
Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.
— Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.
— Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.
— Var būt arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, — Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neizslēdz otro.
— Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēkēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūstekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, arī godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nautila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!
Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekāda sevišķa retuma mēs nesagūstījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Midasa austiņām», arfām un melanijām un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holoturijas pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.
Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas kroplums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķeseli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan parastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konchiologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespējams.
140
-
0 commentsLeave a comment