purvainais

138., 139. lappuse
2/1/09 07:07 pm
6:37 PM

--- Kaptein! --- es atkārtoju, pieskardamies tā rokai.
Viņš notrīsēja un pagriezās.
--- Ak, tas esat jūs, profesora kungs, --- viņš teica. --- Nu kā, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botaniskajiem pētījumiem?
--- Jā gan, kapteiņa kungs, --- es atbildēju. --- Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi baru divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.
--- Kas tie par divkājiem?
--- Mežoņi.
--- Mežoņi! --- kapteinis Nemo ironiski atsaucās. --- Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz viena no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir sliktāki par tiem pārējiem?
--- Bet, kapteiņa kungs...
--- Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.
--- Nu lai arī tā būtu, --- es atbildēju. --- Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz "Nautila", jūs darītu labi, gādādami par kādu aizsardzību.
--- Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jāgādā.
--- Bet iedzimto ir daudz.
--- Cik daudz jūs viņus rēķināt?
--- Mazākais vienu simtu.
--- Aronaksa kungs, --- kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, --- ja arī visi Jaungvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, "Nautilam" tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.
Kapteiņa pirksti atkal slīda pār instrumenta klaviaturu; es ievēroju, ka tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melodijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos, kurus traucēt es negribēju.
Es atkal devos uz klaja. Ārā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma gradu apvidos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.
Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij nomierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Franciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stundām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenitā starp zvaigznāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvē-

138

līgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un novirzīt "Nautilu" no tā koraļu sēdekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajitē un mierīgi iemigu.
Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā guļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt "Nautila" iekšējās telpās.
8. janvara rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala --- vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.
Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar --- ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietotodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz koraļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no "Nautila". Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, augstām un platām pierēm, lieliem, bet tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nubijiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī dažas sievietes ar īstam krinolinam līdzīgu, no zālēm pagatavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ceļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēnessveidīga rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos katram karājās tīklveidīga soma ar apaļiem akemeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.
Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu "Nautilam", uzmanīgi to aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras "mado", tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu bananu lapu pinumu.
Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slaistījās tikai pusšāviena attālu, bet aprēķināju, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņu puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.
Pa visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap "Nautilu", bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu "assai" un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā; tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu noraidīt.
Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa --- meistaram Lendam par lielām

139

7:02 PM

* * *
25 minūtes, 709 vārdi jeb 5118 simboli.
0 comments Leave a comment