- 195., 196. lappuse
- 7/27/09 11:24 pm
- 26 minūtes, 5028 baiti.
* * *
visā Melanezijā grezno valdnieku galdus. Tāpēc arī viņu medī tik uzcītīgi; kā šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantini kļūst arvien retāki.
— Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis gadījuma pēc ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad nevajadzētu to saudzēt — zinātnes labā?
— Tas var gan būt, — kanadietis atteica, — bet virtuves labā viņš jādabū rokā.
— Ķerieties pie darba, meistar Lend, — kapteinis Nemo mudināja.
Šajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpunu un tievu virvi, kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no tās nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.
— Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.
— Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas medības.
Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga pusi. Tas atradās apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila».
Dažu kabeļtauvu atstatumā no kustoņa laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpunu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu nāvējamo harpunu parasti piesien ļoti garai virvei, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norāda dugonga gaitu zem ūdens.
Es biju piecēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanadieša pretinieku. Šo dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantinam. Tā iegarenais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānējās spuras ar īstiem pirkstiem.
No lamantina viņš atšķiras ar diviem gariem un asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no viņa virsējā žokļa.
Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais septiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpunu. Piepeši atskanēja svilpiens, un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpuna droši vien bij ķērusi tikai ūdeni.
195
— Velns un elle! — kanadietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es nebūtu trāpījis!
— Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, redziet — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.
— Mana harpuna! mana harpuna! — Neds Lends izmisis sauca.
Matroži atkal sāka airēt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa peldēja pa ūdeni. Izzvejojuši harpunu, sākām meklēt kustoni.
Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievainojums to nebij manāmi vājinājis, jo viņš peldēja ārkārtīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva lidoja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij vairs tikai nedaudz metru, un kanadietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.
Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas nepacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu viltībām.
Veselu stundu mēs viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt no savas puses.
Kanadietis to tūliņ pamanīja.
— Uzmanību! — viņš uzsauca.
Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā — bez šaubām, viņš brīdināja tos uzmanīties.
Pēdu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gāzās mums virsū.
Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztā, tajā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsūknē, bet, pateicoties stūrmaņa izveicībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neapgāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpunas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar zobiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es nezinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanadietis beidzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.
Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kustonis pazuda, aizraudams sev līdzi harpunu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldēja virs
196 - 0 commentsLeave a comment
- 7/26/09 01:01 am
- Jāņtārpiņus neatradu.
Skatījos debesīs. Redzēju Zemes mākslīgo pavadoni, lidmašīnu un «krītošo zvaigzni».
Skaisti :) - 1 commentLeave a comment
- 193., 194. lappuse
- 7/26/09 12:15 am
- Drukāšanas statistika: 24 minūtes, 4400 baiti.
* * *
Otrā rītā, 10. janvarī, mēs ieraudzījām vairākus pretimbraucošus kuģus. «Nautils» atkal nolaidās zem ūdens; tieši ap pusdienas laiku jūra bij gluži klaja un kuģis no jauna pacēlās līdz savai peldlīnijai.
Neda Lenda un Konsela pavadīts, es izgāju uz klāja. Krasts austrumu pusē tikko bij saskatāms biezajā, miklajā miglā.
Pret laivas sienām atspiedušies, mēs runājām par šo un to, bet Neds Lends, ar roku rādīdams, iesaucās:
— Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?
— Nē, Ned, — es atbildējau. — Bet jūs jau zināt, ka manas acis nav tik skaidras kā jūsējās.
— Paskatieties labi, — Neds Lends turpināja, — tur priekšā, vairāk pa labi, gandrīz prožektora augstumā. Vai jūs nepamanāt kādu kustīgu masu?
— Patiešām, — es atbildēju, ciešāk ieskatījies. — Es redzu tādu kā tumšu garu priekšmetu kustamies ūdenī.
— Vai tas būtu otrs «Nautils»? — Konsels jautāja.
— Nē, — kanadietis teica, — bet es ne visai maldītos, ja teiktu, ka tas ir kāds jūras dzīvnieks.
— Vai Sarkanajā jūrā ir arī vaļi? — Konsels jautāja.
— Jā, mīļais, — es paskaidroju, — dažkārt atgadās.
— Tas nav valis, — Neds Lends teica, acu no pamanītā prieksšmeta nenovērsdams. — Ar vaļiem mēs esam veci paziņas, viņu gaita man labi pazīstama.
— Pagaidīsim, — Konsels sacīja, — mēs virzāmies uz to pusi un drīz vien zināsim, ar ko mums darīšana.
Tumšais priekšmets patiesi nebij tālāk par jūdzi no mums. Tas likās it kā klajā jūras vidū pacēlusies klints. Kas tas varēja būt? Es to nevarēju vēl noteikt.
— Raug! — Neds Lends iesaucās. — Viņš peld! Viņš ienirst ūdenī! Kas tas gan varētu būt par dzīvnieku? Viņam nav šķeltas astes kā valim vai kašalotam, bet tā spuras ir līdzīgas nocirstām ekstremitatēm.
— Bet tādā gadījumā ... — es ieminējos.
— Paskat! — Neds Lends sauca. — Viņš peld uz muguras, krūtis izriezis augšup.
— Tā ir sirena, — Konsels paskaidroja. — Īstā sirena, ja profesora kungam nav iebildumu.
Šis vārds man piepeši atgādināja, ka mūsu priekšā viens no tiem jūras
193
dzīvniekiem, par kuriem radusies leģenda, ka tie esot pa pusei zivs, pa pusei sieviete.
— Nē, — es atbildēju Konselam, — sirena tā nav, bet gan viens no tiem interesantajiem dzīvniekiem, kuru dažas pasugas vēl uzglabājušās Sarkanajā jūrā. Tas ir dugongs.
— Sirenu kārta, zivveidīgo grupa, monodelfinu pa apakšklase, zīdītāju klase, mugurkaulinieku nodalījums, — Konsels paskaidroja.
Vairāk tur nebij ko teikt.
Neds Lends vēl vienmēr vēroja. Dzīvnieku pamanījušas, viņa acis iedegās iekārē. Roka jau likās gatava mest harpunu. Varētu domāt, ka viņš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mestos jūrā uzbrukt kustonim.
— Ak profesora kungs, — viņš teica no uztraukuma drebošā balsī. — Nekad man nav vēl gadījies nonāvēt kaut ko tādu.
Šajā vienā teikumā izpaudās visa harpunista daba.
Tobrīd uz klāja parādījās kapteinis Nemo. Viņš tūliņ pamanīja dugongu. Kapteinis saprata kanadieša uztraukumu un vērsās tieši pie tā.
— Ja jums tagad būtu harpuna, meistar Lend, es domāju, tā svilinātu jums roku.
— Tiešām tā, kapteiņa kungs.
— Un jums nekas nebūtu pretī vēlreiz izmēģināt savu amatu un arī šo dzīvnieku pievienot savu medījumu sarakstam?
— Nepatīkami tas nebūtu.
— Labi, tad varat mēģināt.
— Paldies, kapteiņa kungs, — Neds Lends atsaucās, un viņa acis aizliesmojās vēl vairāk.
— Tikai, — kapteinis vēl piebilda, — jūsu pašu labā ieteicu neaizsviest harpunu garām šim kustonim.
— Vai dugongu medīt tik bīstami? — es apjautājos, neskatoties uz kanadieša plecu paraustījumu.
— Dažreiz jā, — kapteinis Nemo atbildēja. — Šis dzīvnieks uzbrūk saviem vajātājiem un apgāž viņu laivu. Bet meistaram Lendam no tā nav jābaidās. Viņa skatiens ir ass un roka droša. Ja es jums ieteicu neaizsviest garām, tad tikai tāpēc, ka dugongs tiešām ir lielisks medījums. Un es zinu, ka meistars Lends labprāt bauda gardu kumosu.
— Ko! — kanadietis izsaucās. — Šis kustonis ir vēl arī tik laipns, ka sniedz mums gardu cepeti!
— Protams, meistar Lend. Viņam ir īsta četrkāju kustoņa gaļa, un tā
194 - 0 commentsLeave a comment
- 191., 192. lappuse
- 7/24/09 12:34 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 4181 baits.
Jāpiezīmē, ka grāmatā ir drukas kļūda — 191. lappusē aiz vārda «Nautils» neatrodas aizverošā pēdiņa, kurai tur būtu jābūt.
* * *
— Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru izvest jūs pa Suecas kanalu. Bet jūs varēsiet novērot Portsaidas garos dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.
— Vidusjūrā! — es iekliedzos.
— Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?
— Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.
— Patiešām?
— Jā, kapteiņa kungs, lai gan, še uz jūsu kuģa dzīvodams, esmu atradis vispār par kaut ko brīnīties.
— Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?
— Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai līdz parītam apbrauktu Afrikai un Labās cerības ragam apkārt un aizsniegtu Vidusjūru!
— Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks Afrikai un Labās cerības ragam apkārt?
— Tomēr, ja «Nautils nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas šaurumam...
— Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs?
— Pa apakšu?
— Bez šaubām, — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cilvēks patlaban mēģina tās virspusē.
— Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?
— Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arabijas tuneli. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Peluzijas jūras līcī.
— Bet tas zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās smilkts?
— Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dziļumā sākas nesagraujams klinšu slānis.
— Vai jūs šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, arvien vairāk un vairāk pārsteigts.
— Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, un pie tam vairāk ar saprātu nekā nejauši.
— Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstat, bet manas ausis liedzas tam ticēt.
— Ak profesora kungs, aures habent et non audient1, tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vairākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.
———————
1 Ausis ir, bet nedzird (lat.). Red.
191
— Un vai atļausiet jautāt, kapteiņa kungs, kā jūs to atradāt?
— Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.
Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa nostāstu.
— Profesora kungs, — viņš teica, — vienīgi ar dabas pētnieka pārdomu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novēroju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas: kā ofidas, fiatolas, lidojošas zivis u. c. Pārliecinājies par šā fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jāplūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā Suecas kanala tuvumā lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz astēm vara gredzenus un salaidu atpakaļ jūrā. Dažus mēnešus vēlāk es pie Sirijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arabijas tuneli!
V
ARABIJAS TUNELĪ
Tai paša dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pastāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja interesēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasita rokas, bet kanadietis raustīja plecus.
— Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstam par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet nekā tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim nekā neesat dzirdējis.
Tai pašā vakarā uz 21° 30′ ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arabijas krastam. Es ieraudzīju Džedu, ostas pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdzniecības sakaros ar Eģipti, Siriju, Turciju un Indiju.
Bet drīz vien Džeda nogrima vakara krēslā un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.
192 - 2 commentsLeave a comment
- 188., 189., 190. lappuse
- 7/23/09 11:51 pm
- Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7858 baiti.
* * *
Sirijas sūklis, Afrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofitus izpētīt Tuvo Austrumu apvidos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šaurums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.
Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, laipas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attaisnoja savus nosaukumus: kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptuna cimdi, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām tecēja laukā ūdens, kas tika uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākai poriņai, un tad ar sevišķa saraušanās mechanisma palīdzību atkal izstumts laukā. Šī viela, polipam nobeidzoties, pazūd un pūdama ož pēc amonjaka. Tad paliek tikai cietais vai šūnainais audums rūsainā krāsā, parastais sūklis, ko lieto visdažādākām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturības spējām.
Šie sūkļi aug pie klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdens augu stiebriem. Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal nokarājas lejup līdzīgi koraļu zariem. Es pastāstīju Konselam, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar bagarmašīnu, vai vienkārši ar rokām. Visvairāk iecienīts pēdējais veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.
Starp daudziem citiem zoofitiem, kas ņudzēja starp sūkļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata meduzas; no moluskiem dažādu paraugu kalmari, kuri, pēc Dobrinjē domām, mājo sevišķi Sarkanajā jūrā, bet no rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza garšīgu un veselīgu barību.
Zivju bij ārkārtīgi daudz un pie tam daudzas ļoti ievērojamas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovalu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asiem divkāršiem zobiem; arnakus sudrabotām mugurām; pastenakus sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plandīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas jūras asarus; savrupniekus jūras kamieļus, kuru kupris nobiedzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas, zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ar pelēku maliņu; stromateidu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām un greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām mel-
188
nām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; koraļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu, lēverzivis, lūpzivis, balistas, grunduļus un tūkstošiem citas «Nautila» ceļojumā jau redzētas zivis.
9. februarī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Suakinu rietumu un Konfondu austrumu krastiem simts deviņdesmit jūdžu plata.
Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nemo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekams aptuveni nebūšu izdibinājis tā turpmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni piedāvāja cigaru un teica:
— Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofitus, sūkļus un koraļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?
— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju, — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pielāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!
— Jā gan, profesora kungs, saprātīgs, drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās jūras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klintis.
— Patiešām, — es teicu, — šo jūru uzskata par vienu no visbīstamākajām, un, ja nemaldos, senajos laikos viņai bij vissliktākā slava.
— Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēsturnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, ka sevišķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikmetos. Arabs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tās smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdrošinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.
— Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».
— Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par senajiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekams atklāja tvaika mechanisko dzinējspēku! Kas zina, vai simts gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.
— Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka mechanisma noslēpums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.
189
Uz to kapteinis Nemo nekā neatbildēja. Brīdi paklusējis, viņš atsāka:
— Liekas, Sarkanās jūras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.
— Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas sevišķas nokrāsas.
— Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jūs novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.
— Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikroskopiska ūdens auga piemaisījuma?
— Jā, no kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trichodesmijas. Vienā kvadratmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.
— Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jūs braucat pa Sarkano jūru?
— Nē, profesora kungs.
— Bet Suecas kanals, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams?
— Taisnība, — kapteinis Nemo teica. — Bet tomēr noderīgs visai pasaulei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vidusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanalu, bet lūdza Nilu talkā. Ja ticēt senajiem nostāstiem, tad kanalu, kas Nilu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu eras Necho iesācis kanala rakšanas darbus; kanals pildījies ar Nilas ūdeni un stiepies pāri Eģiptes līdzenumam, kas pavērsts pret Arabiju. Pa šo kanalu varējuši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka trīs triremas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Darijs, Hiztapa dēls, un laikam nobeidzis Ptolemajs II. Strabons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai; bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanals kalpojis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pamests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēles atkal atrakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegādāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.
— Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedrošinājušies mēģināt savienot divas jūras, lai par deviņi tūkstoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To ir paveicis inženieris Leseps, kas drīz vien Afriku pārvērtīs par milzīgu salu.
190 - 0 commentsLeave a comment
- Dienas izdevumus skaitot
- 7/22/09 10:33 pm
- SIA «ALKONIKA» LOL; un uz Čaka ielas, netālu no Avotu ielas ir veikals, kuram ir SIA «TRAKAIS BEBRS» ROFL
- 0 commentsLeave a comment
- 184., 185., 186., 187. lappuse
- 7/22/09 10:20 pm
- Drukāšanas statistika: 48 minūtes, 9729 baiti.
* * *
tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pusstundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.
Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvojāmies no savām smagajām vara galvassegām.
Kapteiņa Nemo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:
— Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.
— Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.
Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nemo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.
— Uz «Nautilu»! — viņš sacīja.
Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.
Pēc viņas spuru melnajiem galiem es uzzīmēju šo bīstamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk kā divdesmit piecu pēdu gara, viņas žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.
Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo masu, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.
Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».
Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Manaras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaidrībā par to, ka kapteinis Nemo ir nepārspējami drošsirdīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtība līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cilvēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpatijas pret sauszemes apdzīvotājiem.
Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:
— Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.
IV
SARKANĀ JŪRA
29. janvarī Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca kanalu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļu salai,
184
vienai no galvenajām Lakadivu archipelaga deviņpadsmit salām, ko Vasko de GAma atklāja 1499. gadā; šī sala atrodas starp 10° un 14° 30′ ziemeļu platumu un 69° un 50° 72′ austrumu garumu.
Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japanas jūras.
Otrā dienā, 30. janvarī, kad «Nautils» atkal pacēlās jūras virspusē, cietzeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļ-ziemeļ-rietumu virzienā uz Omana jūru starp Arabiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Persijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kurp gan kapteinis Nemo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanadietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.
— Meistar Lend, mēs braucam turp, kur kapteinis iedomājas.
— Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanadietis atbildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, tur iebraukuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.
— Kas par to, meistar Lend, — ja arī griezīsimies atpakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Bab-el-Mandebas šaurumu.
— Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpaskaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis. Suecas kanals vēl nav galīgi izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanalā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.
— Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?
— Bet ko tad jūs domājat?
— Man liekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arabijas un Eģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeanā varbūt pa Mozambikas kanalu, varbūt pa Maskarenas jūras šaurumu, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.
— Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanadietis vaicāja ar sevišķu uzmanību.
— Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim tajā Atlantijas okeanā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zemūdens ceļojums jūs garlaiko? Bet vai tad jūs nemaz nevaldzina šie nemitīgi mainošie zemūdens brīnumi? Es no savas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja izbeigtos šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam.
185
— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslodzīti šajā «Nautilā».
— Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.
— Bet kā tas viss beigsies?
— Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība izbēgt», es apspriestos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nemo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.
Četras dienas, līdz 3. februarim, «Nautils» brauca pa Omana jūru ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.
Izbraukdami no šās jūras, mēs uz kādu laiciņu dabūjām redzēt Omana zemes galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.
Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arabijas Machras un Hadramantas kalnainajiem krastiēm ar vairākām senatnes celtņu drupām. Beidzot, 5. februarī, mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Bab-el-Mandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeana ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.
6. februarī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atrodas uz cietzemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.
Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nemo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies; man par lielu pārsteigumu viņš to nedarīja.
Otrā dienā, 7. februarī, mēs iebraucām Bab-el-Mandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arabu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš, «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens; bet es neredzēju nekā, pat ne Perima salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Mauriciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.
Pēdīgi, ap pusdienas laiku, mēs jau šķēlām Sarkanās jūras ūdeņus.
Sarkanā jūra ir bībeles laiku ievērojamākais ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kura katru gadu aiz ārkārtīga
186
izgarojumu daudzuma noplok veselu pusotru metru! Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.
Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedomām kapteinis Nemo mūs ievadīja šajā jūras līcī, bet tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbraucēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.
Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Afrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem logiem divu straumju kristaldzidrajā ūdenī mēs varējām apbrīnot brīnišķos spilgtos koraļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm un fukusiem apaugušus klinšu klajus. Kās neaprakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vilkaniskajām klintīm un salām Libijas piekrastē, bet viskrāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofitu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāšņām vītnēm sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā mazāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.
Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona logiem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīvnieku sugas dabūju novērot elektriskā prožektora spožumā! Šampiņjonveidīgās fungijas, šifera krāsas aktinijas, starp citu thalassianthus aster un tubiporas fleitas veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpanējas gliemežu pasugas koraļu sazarojumos ar spiralveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu polipu — parasto sūkļu.
Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un neapstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabas zinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par korali. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piem., Milns Edvards, ka tas ir atsevišķs individs.
Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu pasugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās fluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sarkanā jūra un Grieķijas archipelags Vidusjūrā pret Sirijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu pasugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz simts piecdesmit franku, baltais
187 - 0 commentsLeave a comment
- 7/22/09 10:08 pm
- man šitā ciba ar manu īsto, slepeno dienasgrāmatu brīžiem man jau sāk jukt
nav tālu līdz dzīvei dzidri zila kristāla kubā, ieslēgtam kā kukainim dzintarā, taču savādāk, brīvam kā meteoram izplatījumā - 1 commentLeave a comment
- 7/22/09 10:06 pm
- Hōōō, nekur.lv ir aizrijies :P
- 1 commentLeave a comment
- 182., 183. lappuse
- 7/22/09 09:13 pm
- Kliketī-klik, pirksti strādāja tā: 24 minūtes, 5586 baiti.
* * *
pēdas virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis apmēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pildīja savu somu ar gliemežiem, kas pagadījās pie rokas. Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par 30 sekundēm.
Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār, kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk kā kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar savām gļotām bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar savu dzīvību!
Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos nometoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.
Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelaimīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga haizivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām diagonali šāvās lejup.
Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.
Spēcīgu spuru vēcieniem rijīgais kustonis traucās indietim virsū, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no haizivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.
Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās atpakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvošais kapteinis Nemo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.
Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pamanīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.
Vēl šodien es it kā redzu kapteiņa Nemo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gaidīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un nogremdēja savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.
182
Haizivs, figurali sakot, norēcās. Asinis aumaļām pūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri nevarēju saskatīt.
Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nemo, pieķērušos kādai kustoņa spurai un augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dūrienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt nāvīgi pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.
Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.
Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kapteinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atpletās plati vaļā kā milzīgas fabrikas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.
Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Konselu pagāza zemē.
Pa to laiku Neds Lends atbrīvoja kapteini. Tas piecēlās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pārgrieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.
Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem, brīnišķīgi izglābti, sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.
Kapteiņa Nemo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo nabaga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizvis astes trieciens varēja būt nāvīgs.
Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis ar laimi atguva samaņu. Viņs atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to bij noliekušās četras lielas vara galvas.
Un bez tam vēl, ko gan viņš varēja domāt, kad kapteinis Nemo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dāvanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.
Pēc kapteiņa Nemo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un
183 - 0 commentsLeave a comment
- Vārdi: DECENNIUM STURM — [12] GAS OF LATVIA
- 7/22/09 03:56 pm
- DECENNIUM STURM — [12] GAS OF LATVIA
Tu iepazīsi jaunu piederību
Tukšuma un vientulības izjūta izzudīs
Tavas bailes tevi vairs nekontrolēs
Tu tās pārvarēsi un rīkosies drosmīgi, cienīgi un saprātīgi
Tu iepazīsi jaunu brīvību
Tu atbrīvosi sevi no raizēm
Vainas sajūtas
Un nožēlas par pagātni un tagadni
Tu iepazīsi jaunu mīlestības izpratni
Tu mācīsies sevi uztvert kā līdzvērtīgu citiem
Tu spēsi veidot un uzturēt veselīgas, mīlas pilnas attiecības
Tu mācīsies labot kļūdas
Kļūt mīlošākam, atbrīvotākam, un spējīgam sniegt atbalstu
Tu apzināsies, ka esi unikāla un vērtīga būtne
Tev vairs nebūs jāmeklē savas pašvērtības sajūta citos
Tu uzticēsies vadībai, ko saņemsi no augstākiem spēkiem
Un sāksi ticēt pats savām spējām
Tavā ikdienas dzīvē pamazām ienāks miers
Tu iepazīsi jaunu piederību
Tukšuma un vientulības izjūta izzudīs
Tavas bailes tevi vairs nekontrolēs
Tu tās pārvarēsi un rīkosies drosmīgi, cienīgi un saprātīgi
Tu iepazīsi jaunu brīvību
Tu atbrīvosi sevi no raizēm
Vainas sajūtas
Un nožēlas par pagātni un tagadni
Tu sasniegsi apziņas stāvokli
Kas ļaus tās neatkārtot
Tev vairs nebūs jāmeklē savas pašvērtības sajūta citos
Tu uzticēsies vadībai, ko saņemsi no augstākiem spēkiem
Un sāksi ticēt pats savām spējām
Tavā ikdienas dzīvē pamazām ienāks miers - 3 commentsLeave a comment
- 7/22/09 02:59 pm
- Nu, ja man atradās Ls 7,15 šņabītim, tad jau nau vēl viss tik slikti uz šodienu :)
Jāsagaida tik 18-it, lai var sākt. Šoreiz anestezēšu ne gan sāpes fiziskas, bet bailes morālas. Kuras patiesībā ir vēl ļaunākas, jā. Jo kas gan ir slinkums? Slinkums ir nedarīšana, jo bail, ka nesanāks.
Dīvaini, ka ieiet intīmpreču veikalā man ir grūtāk nekā alkohōla veikalā, kaut gan vajadzētu būt otrādi, jo sekss tak ir veselīgs un visas lietas, bet dzeršana esot fū un pē. Jāaug, jāaudzina sevi, jāatbrīvojas no sevī pašā novilktajām robežām un kompleksiem (par dzeršanas kaitīgumu, protams). Citādi baigais «skvēriņš» (square) esmu. - 0 commentsLeave a comment
- 181. lappuse
- 7/22/09 02:01 am
- Čab, čab, tuk, tuk, čab, čab: 12 minūtes, 2817 baiti.
* * *
apbrīnojami zaigaino nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts, es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nemo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.
Tad es sapratu kapteiņa Nemo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mēteļa krokās, viņš tai ļāva pieaugt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalītās gļotas veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kapteinim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņs pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metala vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apkaļķoties perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.
Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nemo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.
Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc patikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz nemocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvināja mūs līmenim, līdz kamēr viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, piebāzis savu lielo metala galvas čaulu manējai, acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš, tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā nosaukt.
Pēc minutēm desmit kapteinis Nemo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē. Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.
Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm; bet es maldījos, — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeana nezvēru.
Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu, laiva bij noenkurota dažas
181 - 0 commentsLeave a comment
- I ♥ PAIN
- 7/21/09 07:59 pm
- .
UPD., nesaistīts ar virsrakstu. Nofrendoju nost![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
racoon, jo „macht mich klein”, kā Rammstein dziesmā «Bestrafe Mich»; un glupais arī izķeksēju laukā, jo vienkārši besī. - 0 commentsLeave a comment
- Dīvains rezultāts. Uz jautājumiem centos atbildēt godīgi, pārdomāti.
- 7/21/09 06:22 pm
Итак, вас выбрала Интеллигентная, холеная машина. Она будто создана радовать глаз. Ее внешность можно назвать совершенством. RollsRoyce Phantom 
Пройти тест - 0 commentsLeave a comment