purvainais
purvainais
- 181. lappuse
- 7/22/09 02:01 am
- Čab, čab, tuk, tuk, čab, čab: 12 minūtes, 2817 baiti.
* * *
apbrīnojami zaigaino nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts, es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nemo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.
Tad es sapratu kapteiņa Nemo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mēteļa krokās, viņš tai ļāva pieaugt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalītās gļotas veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kapteinim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņs pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metala vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apkaļķoties perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.
Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nemo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.
Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc patikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz nemocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvināja mūs līmenim, līdz kamēr viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, piebāzis savu lielo metala galvas čaulu manējai, acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš, tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā nosaukt.
Pēc minutēm desmit kapteinis Nemo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē. Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.
Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm; bet es maldījos, — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeana nezvēru.
Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu, laiva bij noenkurota dažas
181
-
0 commentsLeave a comment