purvainais
purvainais
- 182., 183. lappuse
- 7/22/09 09:13 pm
- Kliketī-klik, pirksti strādāja tā: 24 minūtes, 5586 baiti.
* * *
pēdas virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis apmēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pildīja savu somu ar gliemežiem, kas pagadījās pie rokas. Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par 30 sekundēm.
Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār, kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk kā kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar savām gļotām bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar savu dzīvību!
Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos nometoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.
Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelaimīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga haizivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām diagonali šāvās lejup.
Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.
Spēcīgu spuru vēcieniem rijīgais kustonis traucās indietim virsū, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no haizivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.
Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās atpakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvošais kapteinis Nemo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.
Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pamanīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.
Vēl šodien es it kā redzu kapteiņa Nemo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gaidīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un nogremdēja savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.
182
Haizivs, figurali sakot, norēcās. Asinis aumaļām pūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri nevarēju saskatīt.
Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nemo, pieķērušos kādai kustoņa spurai un augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dūrienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt nāvīgi pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.
Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.
Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kapteinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atpletās plati vaļā kā milzīgas fabrikas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.
Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Konselu pagāza zemē.
Pa to laiku Neds Lends atbrīvoja kapteini. Tas piecēlās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pārgrieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.
Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem, brīnišķīgi izglābti, sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.
Kapteiņa Nemo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo nabaga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizvis astes trieciens varēja būt nāvīgs.
Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis ar laimi atguva samaņu. Viņs atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to bij noliekušās četras lielas vara galvas.
Un bez tam vēl, ko gan viņš varēja domāt, kad kapteinis Nemo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dāvanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.
Pēc kapteiņa Nemo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un
183
-
0 commentsLeave a comment