- 191., 192. lappuse
- 7/24/09 12:34 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 25 minūtes, 4181 baits.
Jāpiezīmē, ka grāmatā ir drukas kļūda — 191. lappusē aiz vārda «Nautils» neatrodas aizverošā pēdiņa, kurai tur būtu jābūt.
* * *
— Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru izvest jūs pa Suecas kanalu. Bet jūs varēsiet novērot Portsaidas garos dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.
— Vidusjūrā! — es iekliedzos.
— Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?
— Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.
— Patiešām?
— Jā, kapteiņa kungs, lai gan, še uz jūsu kuģa dzīvodams, esmu atradis vispār par kaut ko brīnīties.
— Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?
— Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai līdz parītam apbrauktu Afrikai un Labās cerības ragam apkārt un aizsniegtu Vidusjūru!
— Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks Afrikai un Labās cerības ragam apkārt?
— Tomēr, ja «Nautils nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas šaurumam...
— Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs?
— Pa apakšu?
— Bez šaubām, — kapteinis Nemo mierīgi atbildēja. Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cilvēks patlaban mēģina tās virspusē.
— Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?
— Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arabijas tuneli. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Peluzijas jūras līcī.
— Bet tas zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās smilkts?
— Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dziļumā sākas nesagraujams klinšu slānis.
— Vai jūs šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, arvien vairāk un vairāk pārsteigts.
— Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, un pie tam vairāk ar saprātu nekā nejauši.
— Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstat, bet manas ausis liedzas tam ticēt.
— Ak profesora kungs, aures habent et non audient1, tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vairākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.
———————
1 Ausis ir, bet nedzird (lat.). Red.
191
— Un vai atļausiet jautāt, kapteiņa kungs, kā jūs to atradāt?
— Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.
Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa nostāstu.
— Profesora kungs, — viņš teica, — vienīgi ar dabas pētnieka pārdomu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novēroju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas: kā ofidas, fiatolas, lidojošas zivis u. c. Pārliecinājies par šā fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jāplūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā Suecas kanala tuvumā lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz astēm vara gredzenus un salaidu atpakaļ jūrā. Dažus mēnešus vēlāk es pie Sirijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arabijas tuneli!
V
ARABIJAS TUNELĪ
Tai paša dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pastāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja interesēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasita rokas, bet kanadietis raustīja plecus.
— Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstam par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet nekā tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim nekā neesat dzirdējis.
Tai pašā vakarā uz 21° 30′ ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arabijas krastam. Es ieraudzīju Džedu, ostas pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdzniecības sakaros ar Eģipti, Siriju, Turciju un Indiju.
Bet drīz vien Džeda nogrima vakara krēslā un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.
192