purvainais
purvainais
- 215. lappuse
- 7/31/09 08:58 pm
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2690 baiti.
* * *
kur viegli atradīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibraltara šaurumam, būtu novērsies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur cietzemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nemo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.
Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.
— Tas notiks šovakar, — viņš teica.
Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepavisam nebiju gaidījis. Es gribēju atbildēt kanadietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.
— Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs būsim tikai dažas jūdzes atstatu no Spānijas krastiem. Naktis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.
Kad es vēl arvien klusēju, kanadietis piecēlās un pienāca man klāt.
— Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Konselam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nemo būs ieslēdzies savā istabā, varbūt pat jau nolicies gulēt. Ne mechaniķi, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies par vidus kāpnēm. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotekā, turpat pāra soļus aiz mums un gaidīsiet signalu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss ir sagatavots. Šovakar!
— Jūra ir nemierīga, — es iebildu.
— Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jāriskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to arī kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas tad zina, vai rīt mēs nebūsim jau simts jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmitiem vai vienpadsmitiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!
To teicis, kanadietis aizgāja, atstādams mani gluži apstulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgalvīgais biedrs pat to man neatļāva. Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz taisnība. Te bij gandrīz neapstrīdami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personīgo interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nemo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras cietzemes?
215
-
0 commentsLeave a comment
- 213., 214. lappuse
- 7/31/09 08:27 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 5009 baiti.
Piezīme. Grāmatas 214. lappusē drukas kļūda: «šarumam».
* * *
tikai rūsas kārtas pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašinu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.
No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granita klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem.
Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to flagām un apmainīties signaliem! Bet nē — tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.
Es vēroju — jo tuvāk Gibraltara šaurumam, jo vairāk šo drūmo drazu gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Afrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskas tvaikoņu paliekas — citas guļus, citas stāvus, šausmīgiem kustoņiem līdzīgas. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu skrūvi, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?
Bet «Nautils» vienaldzīgs un steidzīgs pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februarī ap trijiem rītā tas jau bij pie Gibraltara jūras šauruma ieejas.
Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeana ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teoretiski pierādīta. Patiešām, no okeana ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikojumiem vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra, apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltara šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeanā.
Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirklī es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas — pēc Plinija un Aviena ziņām, templis nogrimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeana ūdeņiem.
213
VIII
VIGO JŪRAS LĪCIS
Atlantijas okeans! Neapredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadratjūdžu apmetā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā. Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartagiešus, šos antikās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbrauca Eiropas un Afrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākiem karogiem, ieslēgts starp diviem jūrniekiem tik bīstamiem punktiem — Horna ragu un Vētras ragu.
Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš ljē, tas ir, vairāk kā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu durkli tagad šķēla Atlantijas okeana ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?
Gibraltara šarumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.
Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vikentija rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūrī. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļācās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.
Es iegāju atpakaļ savā kajitē. Konsels devās uz savu, bet kanadietis rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.
Kad kajites durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.
— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos atradāmies «Nautila» pēdējā braucienā!
Neds Lends nekā neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.
— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugales krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija,
214
-
0 commentsLeave a comment
- 211., 212. lappuse
- 7/31/09 03:17 pm
- 25 minūtes, 5346 baiti.
* * *
ir simts septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.
Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.
— Lai profesora kungs, neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Afriku.
— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Libijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Furinas ragu reiz bijušas apvienotas vienā.
— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.
— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltaru un Seutu, un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.
Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.
Tur, vilkaniskas klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvu augu paklāju: sūkļus, holoturijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipidijas ar sarkanām svītriņām; berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kas plaiksnās visās septiņās spektra krāsās; metru garās ceļojošās amatulas, no kurām ūdens izskatās sarkans; kokveidīgās eiralijas, brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktinijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visā pusēm apņem olivzaļi taustekļi.
Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precizs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai nepavainotu šo lāga puisi.
Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pectunculu dzimtas gliemjus, kā spondilas, trīsstūrainās donacijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saulsargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās petonklijas, anomijas, kuras Langedokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cienī marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kas met ikrus Ziemeļafrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodonacijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniarijas,
211
augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, atlantas ar spiralveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovalām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, janturas, cinerarijas, petrikolas, lamelarijas, kabušonas, pandoras u. c.
Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīga taisnība, ja viņš tos sadala sešās klasēs, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie tārpi.
Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparats apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu skolotāja Miln-Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īsastainos, garastainos un bezastainos. Starp garastainajiem Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem attāliem puniem, skorpijus, lambrijus — masena, lambrijus — spinamanus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietās, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksantes, pilumnes, romboidus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, ebalijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī dzīvnieku mātītes; tālāk jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omarus, jo langusti ir vienīgie Vidusjūras omari.
Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu rāpuļu dzimtas. «Nautils» pāri Libijas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpināja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofitiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.
Naktī no 16. uz 17. februari mēs iebraucām Vidusjūras otrajā daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru. «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.
Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjūras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžiras un Provansas krastiem!
Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus jūras dibenā, dažus jau koraļiem apaugušus, citus vēl
212
-
0 commentsLeave a comment
- 208., 209., 210. lappuse
- 7/31/09 10:11 am
- Drukāšanas statistika: 38 minūtes, 8006 baiti.
* * *
Es biju sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patiešām, kā speltē!
— Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nemo.
— Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nemo atbildēja vienaldzīgi.
Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.
Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēgšanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.
Otrā dienā, 16. februarī, mēs atstājām apvidu starp Rodesu un Aleksandriju, kur jūra vietām trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabraukdams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grieķijas archipelaga.
VII
ČETRDESMIT ASTOŅĀS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI
Vidusjūru varētu nosaukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsinu kokiem, alojām, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, — bet ar savām pazemes ugunīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptuns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krastmalā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.
Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadratkilometru plašo ūdens klajumu. Arī personīgi apvaicāties kapteinim Nemo man neizdevās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpumainais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmēram seši simti jūdžu šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojuma paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februarī aizbraukuši no Grieķijas krastiem, 18., saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibraltara šaurumam.
Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nemo nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja viņā par daudz atmiņu, varbūt pat nožēlu. Te viņam trūka tās brīvības un neatkarības kā okeanos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Afrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā.
208
Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā. Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam par lielu nožēlošanu bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu sekundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skejoša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis tikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un virzienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.
Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātrvilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes ainavas, proti, tikai tālāko apvārsni, kamēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novērot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām varenajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem logiem, un manas toreizējās atzīmes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ichtioloģiju.
Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klajā locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bij metru gari. Piecu pēdu garas rajas baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā straumes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno savu grieķu doto «ērgļu » nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku palamas «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Divpadsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltītās astoņas pēdas garās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit decimetru garās jūras karūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uzvalkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tumšajām spurām; ap acīm šīm Venerai novēlētām zivīm zeltītas skropstas. Krāšņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcīgām astēm sita pret mūsu logiem, rādīdāmas savas zilganās muguras ar sīkiem brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās haizivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pavasaros viņš mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit trešai ģintij pieskaitāmās kaula zivis. Tā saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vēderu un zeltstarotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropiskās saules svelmes, un it kā šo nostāstu attaisnodami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperuza kor-
209
vetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es nevarēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacensībai radītiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpstveidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spuras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mēroties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem neesot sveša strateģija un ģeometrija.
Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pavirši saskatījām. Tās bija bālganās lodeszivis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas čūskas — zivis, rotātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzejnieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svītrām un zobi it kā izveido senā Homera liru; jūras bezdelīgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosaukumam; holocentras sarkanām galvām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas melniem, pelēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem plankumiem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šos jūras fazanus, dzeltenīgām rombveida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā, kreisajā pusē ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot brīnišķīgās sarkanās mulles, šos īstenos okeana paradizes putnus.
No zīdītāju dzīvniekiem, Adriatijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfinus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar baltiem vēderiem un melnu spalvu; tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina dominikaniešus.
Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pēdas platu bruņu rupuci ar trijiem garumā izdobtiem pauguriem pār muguru.
No zoofitiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu oranždzeltenu galeolariju; tā bij tieva slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīnišķās bārkstis un smalkie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģinēm. Par nožēlošanu es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplaru un, bez šaubām, neredzētu vairs nevienu Vidusjūras zoofitu, ja 16. februara vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas vis snotika.
Mēs patlaban braucām starp Sicilijas un Tunisas krastu. Mesinas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē
210
-
0 commentsLeave a comment
- 207. lappuse
- 7/30/09 11:35 pm
- Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2854 baiti.
Piezīme. Grāmatā šajā lappusē ir drukas kļūda — «kaptenis».
Vecais variants, publicēts 2009. gada 1. februārī (bez smukajām pēdiņām un domuzīmēm).
Drukāšanai patērētais laiks noteikts aptuveni.
* * *
balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
— Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
— Vulkaniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, — kapteinis Nemo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmitā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februarī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februarī, parādījās Afroesas saliņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tās sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
— Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? — es vaicāju.
— Tas ir še, — kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archipelaga kartē. Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
— Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?
— Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta, jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.
207
-
0 commentsLeave a comment
- 206. lappuse
- 7/30/09 11:15 pm
- Drukāšanas (ar roku pirkstiem pa klaviatūras taustiņiem tap-tap-tap) statistika: 13 minūtes, 2319 baiti.
* * *
lādi. Pēc kuģa šūpošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspusē. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pēc tam viss apklusa.
Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika novietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.
Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nemo sūtījuma saņēmējs?
Otrā rītā es pastāstīju Konselam un kanadietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši visaugstākā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.
— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jautāja.
Uz to atbildēt nebij iespējams. Brokasti paēdis, es atgriezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarā es rediģēju savas atzīmes. Šajā acumirklī es varbūt aiz personīgās jūtoņas samanīju ārkārtīgu karstumu, tā ka man nācās novilkt savu uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, un pie tam jūras dziļumā tas nevarēja sajust nekādu temperaturas paaugstinājumu. Es palūkojos manometrā, tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosferiskais karstums nevarēja to aizsniegt.
Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespējamu.
— Vai kuģī būtu izcēlies ugunsgrēks? — es sev jautāju.
Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nemo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.
— Četrdesmit divi gradi, — viņš teica.
— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.
— Ak profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.
— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?
— Nē, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.
— Tātad tas nāk no ārienes?
— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.
— Vai tas var būt! — es iesaucos.
— Paskatieties pats!
Logu aizvirtņi atvērās, es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» gluži
206
-
0 commentsLeave a comment
- Liepāja?
- 7/30/09 07:09 pm
- Brīvdienās būšu Liepājā.
Tikai vienu reizi mūžā esmu bijis Liepājā, caurbraucot, dažas minūtes. Atceros tikai tramvaja sliedes :) Vai arī tā bija Daugavpils?
Interesanti, kas interesants ir Liepājā.
-
5 commentsLeave a comment
- 204., 205. lappuse
- 7/30/09 06:09 am
- Iedrukāšanas statistika: 23 minūtes, 5214 baiti.
* * *
Patiešām, Neptuna ganāmo pulku sargam vecajam Protejam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skarpanto un kas atrodas starp Rodosu un Kretu. Pa salona logu es, garām braucot, redzēju tikai tās granitklinšu pakājes.
14. februarī es gribēju izlietot dažas stundas archipelaga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona logi palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas, bijušās Kretas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies, protams, arī kapteinis Nemo, kam nebij it nekādu sakaru ar cietzemi, man par to nekā nevarēs pastāstīt.
Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavēlēja atvērt salona logu aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.
Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotels un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nilas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforescējošās jūras karūsas, kuras eģiptieši skaitīja par svētiem dzīvniekiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamo pārplūdumu, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās cheilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.
Arī citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja dažādas senatnes atmiņas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru. Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgas spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias nozīmē puķi, un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubinsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.
Ūdenī parādījās cilvēks, nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Spēcīgām rokām viņš irās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies elpu atvilkt virspusē, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.
204
Es pagriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:
— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!
Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.
Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stikliem piespiedis, viņš lūkojās uz mums.
Man par lielu pārsteigumu kapteinis Nemo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.
— Neuztraucieties, — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Cikladu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams pat līdz Kretai.
— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?
— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?
To sacījis, kapteinis Nemo aizgāja pie kāda skapja līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju dzelzs stīpām apkaltu jūras lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» inicialu un devizi Mobilis in mobile.
Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra čemodanam līdzīgu skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metala stieņiem.
Tie bij kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie milzīgas vērtības stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?
Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām pilnu. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, tātad apmēram pieci miljoni franku.
Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.
To padarījis, kapteinis Nemo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniecās kuga ļaužu kajitē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs kāpnēm.
Šajā acumirklī kapteinis Nemo pievērsās man.
— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.
— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.
— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.
Pēc tam kapteinis atstāja salonu.
Saprotams, ka es atgriezos savā kajitē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto
205
-
0 commentsLeave a comment
- Visuma viļņu saņēmējs
- 7/30/09 12:16 am
- Normāli, no sava šodienas TODO astoņiem punktiem izpildīti pieci :)
Un reāli ir tā, ka mati uz galvas ir antenas sakariem ar kosmosu. Kā noskuju matus, tā jūtu, ka smadzenēs iestājas tāds miers! Jo es esmu ļoti jutīgs uztvērējs.
Šodien noskuvu galvu; iepriekšējā reize bija pirms 2.5 nedēļām; pilnīgu jutu, ka ataugušās antenas plīvo gaisā un neļauj man normāli dzīvot, piepludinot smadzenes ar nevaldāmajām kosmosa pulsāru raidītajām enerģijas vibrācijām.
Tagad atkal esmu tīrs, fokusēts uz neko, hermētisks, truls un nekustīgs. Laimīgs. Cilvēks, kurš pakārts aiz kājas.
Mati man patīk vislabāk tad, kad ir apmēram vienu nedēļu auguši. Tad ir pats labums. Jo birste ir daļējs sinonīms sukai.
Viņa šodien bija ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
skuka's restorānā; saka, ka viņai tur ļoti patika, gan cenas zemas, gan interjērs foršs :)
-
0 commentsLeave a comment
- 202., 203. lappuse
- 7/29/09 10:51 pm
- Drukāšanas statistika: 24 minūtes, 4745 baiti.
Piezīme. Tā kā lappuses ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».
* * *
— Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīs dienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos. Jūs pieņemtu šo priekšlikumu?
Es viņam nekā neatbildēju.
— Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.
— Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam te nekas nav ko teikt. Viņam gan par šo jautājumu nav absoluti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā tā kungs, un par lielo nožēlošanu ar viņu nevar rēķināties, lai dabūtu balsu vairākumu. No svara te tikai divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzīmēs abu uzskatus.
Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absoluti noliedzam savu personību. Kanadietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.
— Tātad, profesora kungs, — Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?
Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.
— Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebildumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nemo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz palaist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirm [nav salasāms] tikt prom no «Nautila».
— Labi, Ar[nav salasāms]agad jūs runājat prātīgi.
— Tikai vē[nav salasāms], — es piebildu, vienu pašu. Nepieciešams, [nav salasāms]ūtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam [nav salasāms]as neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs nespēsim un kapteinis Nemo to mums nepiedos.
— Viss tas pareizi, — kanadietis piezīmēja. — Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tātad jautājums ir un paliek tāds: līdzko gadās laba izdevība, tā jāizmanto.
— Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?
— Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.
— Un jūs mēģinātu glābties peldus?
202
— Jā — ja tikai mēs esam pietiekoši tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nautils» zem ūdens, tad citādi.
— Un tādā gadījumā?
— Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim viņā, atkabināsim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrmanis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.
— Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pazuduši.
— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.
— Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par visiem šiem jūsu projektiem?
— Labprāt, Aronaksa kungs.
— Nu labi — es domāju, es nesaku, — ceru, es domāju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka kapteinis Nemo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brīvībā, viņš tāpēc uzmanīsies, it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.
— Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.
— To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar noteiktu apņēmību papurinādams galvu.
— Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet, un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.
Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk[nav salasāms]as sekas. Man jāatzīstas, ka kanadietim par lielām sirdssāpēm [nav salasāms] domas izrādījās pareizas. Kapteinis Nemo vai nu neuzticējās [nav salasāms] arī [nav salasāms] izvairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, [nav salasāms]stām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņ[nav salasāms]ko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira[nav salasāms]tikai stūrmaņa kabine palika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtī[nav salasāms]jo starp Grieķijas archipelagu un Mazaziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.
Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporadu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu uz kartes piedūris, nenoskandētu Vergilija pantu:
Est in Carpathio Neptuni gurgite vates
coeruleus Proteus ...
203
-
0 commentsLeave a comment
- 201. lappuse
- 7/29/09 07:05 pm
- Iedrukāšanas raksturlielumi: 11 minūtes, 2382 baiti.
* * *
Kādu brīdi kanadietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļojumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies: bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai viņš reiz arī beidzas. Tāds mans ieskats.
— Un reiz viņš arī beigsies, Ned.
— Kur un kad?
— Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vai vismaz, es domāju, viņš beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.
— Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadījis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.
— Malā! — kanadietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!
— Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieskatam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, ka šis noslēpums klīst pa pasauli.
— Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja.
— Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mēnešos, kā šajā brīdī.
— Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs.
— Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa cietzemes dzelzceļu. Viņš nebūt nebaidās bieži apkuģojamās jūras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas vai Amerikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit.
— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag izmantot.
Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pārspēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.
— Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pieņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nemo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?
— Nezinu, — es nomurmināju.
201
-
0 commentsLeave a comment
- 199., 200. lappuse
- 7/29/09 12:07 am
- Drukāšanas statistika: 20 minūtes, 4478 baiti.
* * *
kabinē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa pamājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.
Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus koraļu veidojumus, zoofitus, aļģes un vēžveidīgos rāpuļus, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.
Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nemo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija melna un dziļa atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašinas, palēninādamas gaitu, visā spēkā dzina skrūvi atpakaļvirzienā.
Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparati kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.
Desmitos un divdesmit piecās minutēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās pret mani.
— Vidusjūra, — viņš teica.
Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minutēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.
VI
GRIEĶIJAS ARCHIPELAGS
Otrā rītā, 12. februarī, ap saules lēktu «Nautils» pacēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Peluzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. Šajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk izcelties laukā.
Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepavisam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.
— Nu, zinātnieka kungs, — kanadietis apvaicājās mazliet zobgalīgi. — Kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?
— Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.
— Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad nakti ...
— Jā, šai pašā naktī dažās minutēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.
199
— Es tam neticu! — kanadietis iesaucās.
— Velti neticēt, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Eģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.
— Stāstiet to citam, — kanadietis tiepās.
— Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.
— Un pie tam, Ned, kapteinis Nemo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās viņam stūrmaņa kabinē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.
— Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.
— Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaidas dambjus iestiepjamies jūrā.
Kanadietis sāka uzmanīgi skatīties.
— Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs nenoklausās.
Es sapratu labi, kas kanadietim padomā. Man šķita tas prātīgākais parunāties arī, ja jau viņš to tā vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no slapjajām viļņu šļakatām.
— Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. — Ko jūs gribat pastāstīt?
— Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanadietis atbildēja. — Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nemo nav aizvizinājis mūs polarjūrā un no turienes atpakaļ Klusajā okeanā.
Atzīstos, ka tādas sarunas ar Nedu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reizē ar to pašam neparko negribējās atstāt kapteini Nemo. Pateicoties viņam, pateicoties tā kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc realiem pieredzējumiem uz vietas. Vai vēl kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeana dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.
— Draugs Ned, — es teicu, — atbildiet man vaļsirdīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka liktenis jūs nodevis kapteiņa Nemo rokās?
200
-
0 commentsLeave a comment
- 198. lappuse
- 7/28/09 11:43 pm
- Kliketī-čabināšanas statistika: 12 minūtes, 2347 baiti.
* * *
gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.
— Tā ir peldoša bāka, — kāds ierunājās manā tuvumā.
Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.
— Tā ir Suecas peldošā uguns, — viņš atsāka. — Mēs drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.
— Iebraukšana laikam nebūs viegla?
— Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es arī parasti novietojos stūrmaņa kabinē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā, «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs ticis cauri Arabijas tunelim.
Es sekoju kapteinim Nemo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuari tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.
— Profesora kungs, vai jums labpatiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?
— Es neuzdrošinājos jums to lūgt.
— Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams šajā reizē zemūdens un arī apakšzemes braucienā.
Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centra kāpnēm. Pa daļai pa tām nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabinē, kura, kā zināms, atrodas kuģa priekšgalā.
Tā bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūrmaņu kajitēm. Pašā vidū bij vertikali grozāms rats, savienots ar stūres trosēm līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidīgiem, kabines sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis varēja redzēt uz visām pusēm. Kabine bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani, spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Ārā jūru spilgti apgaismoja kabines aizmugurē, klāja pakaļējā galā ierīkots prožektors.
— Un tagad, — kapteinis Nemo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.
Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabini ar mašinu telpām, no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metala pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.
Es klusi aplūkoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilkšu slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slīda garām. Kapteinis Nemo nenovērsa acu no
198
-
0 commentsLeave a comment
- 197. lappuse
- 7/28/09 11:17 pm
- Drukāšanas statistika: 18 minūtes, 2556 baiti.
* * *
ūdens, un tūliņ pēc tam parādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvēlies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpakaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgs stipru tauvu un daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanadieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operacijas sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs, man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.
Otrā dienā, 11. februarī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījumu. Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Eģiptē dzīvojošo sterna nilotica sugas, melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēksnēju muguru, spārniem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vairākus dučus Nilas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.
«Nautils» atkal brauca palēnām, it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens paliek arvien mazāk sāļš.
Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Muhameda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arabijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.
«Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jūras līčiem.
Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē paceldamies, nobrauca garām Toram, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nemo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iztrauca tikai kāds pelikanu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, braucot tālu no mums, saviem ratiem kuldams līča ūdeni.
No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem logiem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.
Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nemo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts
197
-
0 commentsLeave a comment