- 213., 214. lappuse
- 7/31/09 08:27 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 5009 baiti.
Piezīme. Grāmatas 214. lappusē drukas kļūda: «šarumam».
* * *
tikai rūsas kārtas pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašinu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.
No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granita klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem.
Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to flagām un apmainīties signaliem! Bet nē — tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.
Es vēroju — jo tuvāk Gibraltara šaurumam, jo vairāk šo drūmo drazu gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Afrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskas tvaikoņu paliekas — citas guļus, citas stāvus, šausmīgiem kustoņiem līdzīgas. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu skrūvi, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?
Bet «Nautils» vienaldzīgs un steidzīgs pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februarī ap trijiem rītā tas jau bij pie Gibraltara jūras šauruma ieejas.
Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeana ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teoretiski pierādīta. Patiešām, no okeana ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikojumiem vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra, apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltara šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeanā.
Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirklī es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas — pēc Plinija un Aviena ziņām, templis nogrimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeana ūdeņiem.
213
VIII
VIGO JŪRAS LĪCIS
Atlantijas okeans! Neapredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadratjūdžu apmetā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā. Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartagiešus, šos antikās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbrauca Eiropas un Afrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākiem karogiem, ieslēgts starp diviem jūrniekiem tik bīstamiem punktiem — Horna ragu un Vētras ragu.
Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš ljē, tas ir, vairāk kā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu durkli tagad šķēla Atlantijas okeana ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?
Gibraltara šarumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.
Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vikentija rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūrī. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļācās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.
Es iegāju atpakaļ savā kajitē. Konsels devās uz savu, bet kanadietis rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.
Kad kajites durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.
— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos atradāmies «Nautila» pēdējā braucienā!
Neds Lends nekā neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.
— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugales krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija,
214 - 0 commentsLeave a comment