purvainais
purvainais
- 204., 205. lappuse
- 7/30/09 06:09 am
- Iedrukāšanas statistika: 23 minūtes, 5214 baiti.
* * *
Patiešām, Neptuna ganāmo pulku sargam vecajam Protejam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skarpanto un kas atrodas starp Rodosu un Kretu. Pa salona logu es, garām braucot, redzēju tikai tās granitklinšu pakājes.
14. februarī es gribēju izlietot dažas stundas archipelaga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona logi palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas, bijušās Kretas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies, protams, arī kapteinis Nemo, kam nebij it nekādu sakaru ar cietzemi, man par to nekā nevarēs pastāstīt.
Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavēlēja atvērt salona logu aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.
Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotels un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nilas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforescējošās jūras karūsas, kuras eģiptieši skaitīja par svētiem dzīvniekiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamo pārplūdumu, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās cheilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.
Arī citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja dažādas senatnes atmiņas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru. Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgas spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias nozīmē puķi, un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubinsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.
Ūdenī parādījās cilvēks, nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Spēcīgām rokām viņš irās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies elpu atvilkt virspusē, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.
204
Es pagriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:
— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!
Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.
Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stikliem piespiedis, viņš lūkojās uz mums.
Man par lielu pārsteigumu kapteinis Nemo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.
— Neuztraucieties, — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Cikladu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams pat līdz Kretai.
— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?
— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?
To sacījis, kapteinis Nemo aizgāja pie kāda skapja līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju dzelzs stīpām apkaltu jūras lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» inicialu un devizi Mobilis in mobile.
Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra čemodanam līdzīgu skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metala stieņiem.
Tie bij kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie milzīgas vērtības stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?
Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām pilnu. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, tātad apmēram pieci miljoni franku.
Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.
To padarījis, kapteinis Nemo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniecās kuga ļaužu kajitē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs kāpnēm.
Šajā acumirklī kapteinis Nemo pievērsās man.
— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.
— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.
— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.
Pēc tam kapteinis atstāja salonu.
Saprotams, ka es atgriezos savā kajitē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto
205
-
0 commentsLeave a comment