- 211., 212. lappuse
- 7/31/09 03:17 pm
-
purvainais25 minūtes, 5346 baiti.
* * *
ir simts septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.
Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.
— Lai profesora kungs, neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Afriku.
— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Libijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Furinas ragu reiz bijušas apvienotas vienā.
— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.
— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltaru un Seutu, un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.
Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.
Tur, vilkaniskas klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvu augu paklāju: sūkļus, holoturijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipidijas ar sarkanām svītriņām; berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kas plaiksnās visās septiņās spektra krāsās; metru garās ceļojošās amatulas, no kurām ūdens izskatās sarkans; kokveidīgās eiralijas, brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktinijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visā pusēm apņem olivzaļi taustekļi.
Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precizs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai nepavainotu šo lāga puisi.
Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pectunculu dzimtas gliemjus, kā spondilas, trīsstūrainās donacijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saulsargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās petonklijas, anomijas, kuras Langedokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cienī marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kas met ikrus Ziemeļafrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodonacijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniarijas,
211
augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, atlantas ar spiralveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovalām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, janturas, cinerarijas, petrikolas, lamelarijas, kabušonas, pandoras u. c.
Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīga taisnība, ja viņš tos sadala sešās klasēs, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie tārpi.
Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparats apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu skolotāja Miln-Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īsastainos, garastainos un bezastainos. Starp garastainajiem Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem attāliem puniem, skorpijus, lambrijus — masena, lambrijus — spinamanus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietās, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksantes, pilumnes, romboidus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, ebalijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī dzīvnieku mātītes; tālāk jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omarus, jo langusti ir vienīgie Vidusjūras omari.
Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu rāpuļu dzimtas. «Nautils» pāri Libijas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpināja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofitiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.
Naktī no 16. uz 17. februari mēs iebraucām Vidusjūras otrajā daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru. «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.
Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjūras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžiras un Provansas krastiem!
Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus jūras dibenā, dažus jau koraļiem apaugušus, citus vēl
212