purvainais
purvainais
- 184., 185., 186., 187. lappuse
- 7/22/09 10:20 pm
- Drukāšanas statistika: 48 minūtes, 9729 baiti.
* * *
tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pusstundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.
Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvojāmies no savām smagajām vara galvassegām.
Kapteiņa Nemo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:
— Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.
— Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.
Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nemo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.
— Uz «Nautilu»! — viņš sacīja.
Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.
Pēc viņas spuru melnajiem galiem es uzzīmēju šo bīstamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk kā divdesmit piecu pēdu gara, viņas žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.
Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo masu, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.
Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».
Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Manaras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaidrībā par to, ka kapteinis Nemo ir nepārspējami drošsirdīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtība līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cilvēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpatijas pret sauszemes apdzīvotājiem.
Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:
— Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.
IV
SARKANĀ JŪRA
29. janvarī Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca kanalu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļu salai,
184
vienai no galvenajām Lakadivu archipelaga deviņpadsmit salām, ko Vasko de GAma atklāja 1499. gadā; šī sala atrodas starp 10° un 14° 30′ ziemeļu platumu un 69° un 50° 72′ austrumu garumu.
Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japanas jūras.
Otrā dienā, 30. janvarī, kad «Nautils» atkal pacēlās jūras virspusē, cietzeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļ-ziemeļ-rietumu virzienā uz Omana jūru starp Arabiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Persijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kurp gan kapteinis Nemo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanadietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.
— Meistar Lend, mēs braucam turp, kur kapteinis iedomājas.
— Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanadietis atbildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, tur iebraukuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.
— Kas par to, meistar Lend, — ja arī griezīsimies atpakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Bab-el-Mandebas šaurumu.
— Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpaskaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis. Suecas kanals vēl nav galīgi izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanalā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.
— Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?
— Bet ko tad jūs domājat?
— Man liekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arabijas un Eģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeanā varbūt pa Mozambikas kanalu, varbūt pa Maskarenas jūras šaurumu, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.
— Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanadietis vaicāja ar sevišķu uzmanību.
— Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim tajā Atlantijas okeanā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zemūdens ceļojums jūs garlaiko? Bet vai tad jūs nemaz nevaldzina šie nemitīgi mainošie zemūdens brīnumi? Es no savas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja izbeigtos šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam.
185
— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslodzīti šajā «Nautilā».
— Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.
— Bet kā tas viss beigsies?
— Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība izbēgt», es apspriestos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nemo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.
Četras dienas, līdz 3. februarim, «Nautils» brauca pa Omana jūru ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.
Izbraukdami no šās jūras, mēs uz kādu laiciņu dabūjām redzēt Omana zemes galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.
Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arabijas Machras un Hadramantas kalnainajiem krastiēm ar vairākām senatnes celtņu drupām. Beidzot, 5. februarī, mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Bab-el-Mandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeana ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.
6. februarī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atrodas uz cietzemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.
Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nemo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies; man par lielu pārsteigumu viņš to nedarīja.
Otrā dienā, 7. februarī, mēs iebraucām Bab-el-Mandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arabu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš, «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens; bet es neredzēju nekā, pat ne Perima salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Mauriciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.
Pēdīgi, ap pusdienas laiku, mēs jau šķēlām Sarkanās jūras ūdeņus.
Sarkanā jūra ir bībeles laiku ievērojamākais ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kura katru gadu aiz ārkārtīga
186
izgarojumu daudzuma noplok veselu pusotru metru! Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.
Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedomām kapteinis Nemo mūs ievadīja šajā jūras līcī, bet tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbraucēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.
Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Afrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem logiem divu straumju kristaldzidrajā ūdenī mēs varējām apbrīnot brīnišķos spilgtos koraļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm un fukusiem apaugušus klinšu klajus. Kās neaprakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vilkaniskajām klintīm un salām Libijas piekrastē, bet viskrāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofitu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāšņām vītnēm sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā mazāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.
Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona logiem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīvnieku sugas dabūju novērot elektriskā prožektora spožumā! Šampiņjonveidīgās fungijas, šifera krāsas aktinijas, starp citu thalassianthus aster un tubiporas fleitas veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpanējas gliemežu pasugas koraļu sazarojumos ar spiralveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu polipu — parasto sūkļu.
Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un neapstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabas zinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par korali. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piem., Milns Edvards, ka tas ir atsevišķs individs.
Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu pasugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās fluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sarkanā jūra un Grieķijas archipelags Vidusjūrā pret Sirijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu pasugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz simts piecdesmit franku, baltais
187
-
0 commentsLeave a comment