- 163., 164., 165. lappuse
- 7/15/09 10:57 pm
-
purvainaisIedrukāšanas raksturlielumi: 32 minūtes, 7506 baiti.
* * *
OTRĀ DAĻA
I
INDIJAS OKEANĀ
Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otrā daļa. Pirmā nobeidzās ar aizkustinošo notikumu koraļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nemo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos! Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cilvēku netraucēti,» kapteinis Nemo teica.
Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabiedrību!
Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotezēm. Šis krietnais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cilvēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģenijs, kas no guris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipoteze tikai pa daļai izskaidroja kapteiņa Nemo rīcību.
Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajitē un iemidzināti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, neizskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs, — viss tas manī modināja citus minējumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis nebij domāts vienīgi personīgas brīvības dziņas apmierināšanai, bet arī kādai man nezināmai baigai atriebībai.
Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.
Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt
163
nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Protams, ka es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapziņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augstsirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekams pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brīvībā, es tomēr vēlētos līdz galam redzēt visus tos brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsamaksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim īsti esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeanu!
Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja gadīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadīsies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks no šādas iespējas baidās.
Todien, 1868. gada 21. janvarī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigaru aizpīpojis, es vēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī izteicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vienaldzīgi un klusi.
Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus, — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā ekskursijā pa Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo aparatu, kura spēkus simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gredzeni, kas gaismu uztver vajadzīgajā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spožuma nekas negāja zudumā. Tā dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, tas nodrošināja ir tās kvēles vienmērību, ir intensitati. Šis tukšums arī saudzēja grafita pavediena galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietaupījums kapteinim Nemo bij sevišķi no svara, jo viņam nebūtu viegli atjaunot grafita krājumus. Tādā iekārtojumā grafita galu nolietošanās gandrīz nebij manāma.
Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens braucienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūkas noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz priekšu.
Mēs braucām pa Indijas okeanu. «Nautils» pa lielākai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram
164
citam, kurš nebūtu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un garlaicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeana gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona logiem, bibliotekā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.
Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtika uz kuģa bij pilnīgi pietiekoša, es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīras spītības. Šajā vienmērīgajā temperaturā pat no iesnām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofiliju, kuras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to irdenā polipu viela ir labākais līdzeklis pret kāsu.
Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenā kārtā kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, seviķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.
«Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bruņurupučus ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanala ārējās atveres, var ļoti ilgi uzturēties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņurupuču gaļa nav sevišķi garda, bet toties vērtīgas viņu dētās olas.
Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pamanīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.
Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sarkanajā jūrā, Indijas okeanā un ap Centralamerikas krastiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, armadilli, jūras eži un vēžveidīgie gliemji, aizsargātas ar bruņām, kuras nav vis krama vai kaļķu, bet īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadratveidīgas.
Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas mēdza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfenglerijas ar sarkanām mugurām, baltām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās gareniskās sloksnēs; tālāk — elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās, — šo zivju garums septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis — bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeanos; lidojošas
165