- 175., 176. lappuse
- 7/17/09 10:36 am
-
purvainaisСтатистика работы с клавиатурой: 22 minūtes, 4193 baiti.
* * *
— Bet vai pērļu zveja ir bīstama? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.
— No kā tad tādā darbā jabaidās? — Neds Lends prātoja. — Ka neierauj pāri malku jūras ūdens?
— Jums taisnība. Ned. Bet uzklausieties, — es turpināju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nemo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?
— Man! — kanadietis iesaucās. — Profesionalam harpunistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!
— Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, - es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.
— Tātad runa ir par...
— Jā, tieši par to.
— Ūdenī?
— Ūdenī.
— Vienalga, ja tikai rokā laba harpuna. Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli justoņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku ...
Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.
— Nu labi. Bet ko tu, Konsel, domā par haizivīm?
— Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, profesora kungs.
«Īstā laikā,» es nodomāju.
— Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Konsels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi.
III
DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE
Iestājās nakts. Es apgūlos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «requiem»1 etimoloģiju gan atzinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.
Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpotājs, ko kapteinis
———————
1 Requin — haizivs, requem — bēru dziesma. Red.
175
Nemo speciali bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.
Kapteinis Nemo tur jau gaidīja mani.
— Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jūs esat gatavs doties ceļā?
— Jā, kapteiņa kungs.
— Tad sekojiet man.
— Un mani biedri, kapteiņa kungs?
— Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.
— Vai mēs iesim uzvilkt skafandras? — es vaicāju.
— Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, mēs atrodamies puslīdz tālu no Manaras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu, viņa mūs novedīs tieši vajadzīgā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju uzvalki arī jau laivā, mēs tos apģērbsim, sākdami savu zemūdens ekskursiju.
Kapteinis Nemo aizvadīja mani pie kāpnēm, kuras sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo izpriecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mūs gaidīja pie kuģa sāniem nolaistajā laivā.
Nakts vēl bij tumšā. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte paslīda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vienīgu tumšo loku, kas aizņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem pret ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Ceilonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņim mūs gaidīja vairāk kā divdesmit jūdžu garais sēklis, neizsmeļamais pērleņu lauks.
Kapteinis Nemo, Konsels, Neds Lends un es novietojāmies laivas pakaļējā galā. Laivas īpašnieks pats satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.
Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz nesteidzās. Es novēroju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara kuģa parauga tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lāses kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko manāmi šūpojās viegli virmotā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi roboti vilnīši.
Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nemo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās, un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži
176