÷

±

10.7.14 12:32 - Don't tread on me!

"Varu" (ilūziju, ka cilvēks var būt cita īpašums) visvairāk apdraud nevardarbība. Tikai cilvēks, kurš neatzīst vardarbību, ir iekšēji brīvs īstenot savas īstenās tiesības lietot visu nepieciešamo spēku, lai varmāku apturētu un vajadzības gadījumā - iznīcinātu.

P. S.

tiem, kuri vēlētos saprast, par ko ir runa
(pieņemot, ka tas nav pašsaprotami)


Visu sabiedrisko tikumību var paust vienā divpusējā likumā: neuzbrūc / neļauj uzbrukt. Novēroju, ka vairumam cilvēku tas nav saprotams, un, jo dziļāk verdziskajās māņticībās cilvēki ieaijāti, jo grūtāk viņiem šo likumu saprast. Šī paša pilnmēness laikā tepat cibiņā cilvēki spriedelē par to, cik labi, ka kāda sabiedrības šķira drīkst uzbrukt citiem, kamēr aizstāvēšanās skaitās ļauna. Tā ir vergu domāšana. No tās var tikt ārā, bet tas to nepadara mazāk nožēlojamu.
Vergi gaida pavēles. Viņi gaida, kad kāds pieteiksies ierobežot viņu darbības un izdalīs pasakas. Tas viņiem sagādā mierinājumu. Tas ir muļķa mierinājums ar mūžīgo cerību, ka dieviņš, t.i., "vara" nesīs zelta nākotni, kaut patiesībā ikviena "varas" darbība nes tikai un vienīgi lielāku postu.
Lai vai kā, brīvība ir jāsargā un jākopj. Cilvēks nav zīdainis, kuru visu mūžu auklēt kādam milzīgam, ļaunam spēkam, bet tieši pēc tā alkst "varas" upuri, kuri savā verga stāvoklī spēj sapņot pamatā tikai par lielāku "varu". Būtu vienreiz likušies mierā, pārstājuši apzagt citus un dzīvojuši mierā. Bet psiholoģiskais pamats parasti liedz pieslēgties realitātei līmeņos, kas dziļāki par pavēlēm.

5.7.14 08:53 - Bailes vs. saprāts

Valstticību uztur bailes.
Saprāts "varu" neatpazīst.

P. S.
Bailes nespriež, tās attaisno. Tās nav racionālas - tās "racionalizē".
"Vara" ir aplams, reliģisks pieņēmums. Ikviens arguments par labu "varas" eksistencei realitātē sākas un beidzas ar ticību "varai". "Varas" eksistenci vai nepieciešamību - vai pat iespējamību - nav iespējams izsecināt no realitātes. To var tikai un vienīgi uzspiest ar bailēm un kļūdainiem "spriedumiem" - ar vardarbību un meliem.
Tā kā ticība "varai" jeb tam, ka kāds drīkst uzbrukt citiem - un ka to drīkst tikai noteiktas reliģijas pārstāvji - ir izdevīga sliktākajiem, nekrietnākajiem, nežēlīgākajiem cilvēkiem, tad šie nelieši pieņem šo ticību (valstticību) un nopūlas uzspiest to citiem, balstoties tās stūrakmenī: bailēs.
Valstticība ir nepiedodams noziegums pret saprātu un, iznākumā, pret cilvēkiem un pasauli kopumā, jo neatzīst patiesību un realitāti, aizvietojot to ar pārcilvēcisku "valsti", kura mirstīgajos iemājo caur svēto "varas" garu, bet šis gars ir vienīgais "valsts" ("varas" režīma) patiesības avots. Šī riņķveida domāšana pieļauj atsauces uz realitāti tikai tādā mērā, kādā tās stiprina attiecīgo reliģiju. Kā katra krāpšana, valstticība izmanto patiesības elementus, lai apstiprinātu melus: valstticība neļauj domāt saprātīgi, atbilstoši īstenībai, tā ļauj vienīgi racionalizēt. Tā sākas ar pieņēmumu, ka "valsts" pastāv un iemājo cilvēkos caur "varu" - un šī murgainā pārliecība ir visu tālāko attaisnojumu pamats.
Cilvēki, kuri realitātē darbojas ar mērķi stiprināt "valsti", labu citiem var paveikt tikai un vienīgi nejauši, jo labais nav valstticīgo mērķis; to mērķis ir atkarīgs no pozīcijas draudzē: tie, kuri šo reliģiju izmanto alkatības apmierināšanai, izplata bailes no "valsts" soda un pārdod grēkatlaides "nodokļu" formā, bet tie, kuri neapzinās šīs savas ticības būtību, cenšas izplatīt "labo vēsti" par mūžīgi gaidāmo glābšanu, ko kādu dienu nesīšot "valsts". Uz šī ticības pamata viņi aplaupa, iebiedē un maldina citus, lai īstenotu rituālos "valsts" brīnumdarbus, kuriem jāapstiprina neizbēgamā "valsts" uzvara pār visu ļaunumu kādā nesasniedzamā nākotnē, bet šie noziegumi pret līdzcilvēkiem tiek attaisnoti ar pašu ticību, kuras svētība katru ļaundari pasargā no atbildības par noziegumu - ja vien noziegums izdarīts saskaņā ar Svētajiem Rakstiem ("valsts" "likumiem"). Tāds ir valstticībnieka mērķis - par katru cenu nest pasaulē vēsti par "valsts" neapšaubāmo visvarenību - "labie darbi" ir tikai līdzeklis, ar ko pārliecināt pagānus par Visaugstākā labsirdību, un šī māņticība kalpo par pietiekamu attaisnojumu jebkuram noziegumam, kuru savam labumam "valsts" vārdā izdara augstākie šīs ticības uzturētāji.
Tā kā katrs valstticīgo darbs sākas un beidzas ar meliem, zagšanu un vardarbību, neviens no tiem nevar nākt par labu nevienam citam, kā vien pašiem noziedzniekiem. Valstticība vieniem ir apzināta krāpšana, otriem - iespēja pasmelties no "varas" nemirstības strūklakas, trešajiem - pašmērķīga bēgšana no realitātes un patvērums no patiesības. Tā ir noziedzīga pret patiesību un cilvēka labumu katrā no šiem līmeņiem, un to attaisno tikai tā pati - no ticības uz ticību, no bailēm uz bailēm, no ārprāta uz ārprātu.

P. P. S.

Psihopāti veido valstticību caur iebiedēšanu un meliem.
Muļķi uzspiež un uztur valstticību caur vardarbību un zagšanu.
Gļēvuļi pieņem valstticību un tās izdarītos noziegumus aiz bailēm.

Alternatīva - dzīve saskaņā ar saprātu, kura vadās no īstenības un iet uz īstenību caur īstenību. Saprāts atklāj realitāti, drosme ļauj tai pieskaņoties, tā veidojas tikumība, kas rada cieņu, no kuras izriet mīlestība, kas veido saticību. Psihopātiem tas šķiet nepieņemami, līdz ar ko viņi pastāvīgi maldina citus. Pašreiz viņu sekmīgākais veikums un lielākā un ļaunākā reliģija pasaules vēsturē ir valstticība. Tā arī ir galvenais cēlonis visam ļaunajam cilvēcē un, secīgi, pasaulē. Saprāta dēļ atsakoties no šīs māņticības, paveras neierobežots potenciāls visam labajam.

13.6.14 15:36 - divas brīvības

Iekšējā un ārējā kontrole (jeb ārējā un iekšējā brīvība) ir apgriezti proporcionāli lielumi.
Valdi sevi - vai valdīs tevi!
Līdzīgi ar ārējo pasauli - "varu" var iegūt tikai uz citu brīvības rēķina ("vara" ir citam atņemta brīvība).
Brīvi var būt tikai tādi cilvēki, kuri valda katrs pār sevi. Tā arī ir augstākā iespējamā kārtība. Dabiskā kārtība. Kārtība.
Cilvēki, šķiet, cer pamest visu atbildību un vadību pār sevi, skriet pa "valdnieku" noliktajām "kārtības" (iznīcības) sliedēm un kaut kādā veidā šajā verdzības stāvoklī gūt piepildījumu. Pērk visas idiotiskās rotaļlietas, kas "nepieciešamas", lai sasniegtu tādu stulbuma un konformisma pakāpi, ka individualitāte un brīvība aizmirstos pilnībā, tās vietā liekot tik pat debilu vai, sliktākā gadījumā, galēji ļaunu (varaskāru) cilvēku atzinību - vienalga, vai tā nāktu nozīmīšu, komplimentu, statusu vai kādā citā fiktīvā veidā.
Kā izskatās no pārrunām tepat cibā, daži uzskata, ka brīvība ir pretējais tikumībai (neņemiet ļaunā, bet šis vārds - labāku latviešu valodā neatrodu -, manuprāt, pelnījis atdzimšanu), no kuras tā ir faktiski un negrozāmi atkarīga. Tikai cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar patiesību (tikumīgs cilvēks), var būt brīvs, tāds, kurš nemeklē līdzcilvēku žēlastību, fiktīvi atdodot citiem tiesības dzīvot viņa vietā, izmantot viņa laiku, viņa ķermeni, viņa domu procesus, viņa pacietību, lai celtu to, ko iekārojuši attiecīgie krāpnieki.
Brīvība ir reizē gan personīga dzīvošanas māksla, gan sabiedriski organiskākais un veselīgākais stāvoklis. Verdzība, savukārt, ir sakropļota, nevadīta psihe, kura dabiski saistās ar nevarību, slimīgumu un kaitniecību sabiedriskajā dzīvē (šī posta pamats un balsts ir "varas" reliģija un to apkalpojošais aparāts, kā arī, protams, konkrētie psihopāti, kuri šādu "kārtību no haosa" cenšas uzcelt, sakropļojot indivīdus un iemānot viņus fiktīvajā totalitārisma "drošībā").
"Tikumība" jeb brīvība daudzu prātos ir jēgu zaudējis termins, līdz ar ko cilvēki ļauj sev sairt kolektīvos spaidos un individuālā haosā - "valsts" imaginārajā paspārnē. Daudzi labprātāk atbalsta zagšanu, cilvēku laupīšanu, spundēšanu, pazemošanu, spīdzināšanu - varmāku "likumus" jeb pavēles, nesaprotot neko no tā, kā darbojas viņi paši un pasaule ap viņiem. Tie, kas baidās no brīvības, no paškontroles, no tikumības un rakstura, murgo bezprāta šausmas par dzīvi bez verdzības un cīnās par to, lai gan viņiem, gan viņu līdzcilvēkiem tiktu uzspiesta aizvien smagāka vardarbība ("likumdošana" un "likumu" vardarbīga ieviešana), jo šī infantilā pozīcija, kā pazīstams no laika, kad valdošais "varas" aparāts bija baznīca, noņem visu personīgo atbildību un piešķir ticību neiespējamai, ar realitāti nesaistītai Zelta Nākotnei, ko nesīs tie, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināt cilvēku līdz mašīnas, darba lopa līmenim.
Ticībā "valstij" un "varai" nav nekā cēla, nekā laba, nekā skaista, nekā tikumīga - jo "valsts" pamatideja ir citu apspiešana savas nevarības attaisnošanai, visu pakļaušana sliktāko un vājāko iegribām, personīgās noteikšanās un brīvības izskaušana. Bet tāda ir brīvības no brīvības cena. Valdi sevi - vai valdīs tevi! Bet tie, kuri vēl nespēj uztvert tik vienkāršu patiesību, tādu patiesību, no kuras atkarīgs gan katra individuālais, gan visas planētas liktenis, un kuri velta veselus mūžus pasaules iznīcināšanai caur "varas" jeb dabas iznīcināšanas ideju, ir uzskatāmi par bērniem, kuri vēl nav iemācījušies pat mācīties - par zīdaiņiem. Un tādiem nav nekādas teikšanas, to balss ir tukša skaņa, kas neatbild ne uz ko. Tieši tāpēc tādi piedalās "vēlēšanās" - un to pašu arī saņem atpakaļ.

10.6.14 14:54 - Kur palikusi brīvība? #2

Brīvību stiprina zināšanas un tikumība, verdzību - maize un izrādes.

9.6.14 18:43 - varbūtības teorija

Ja pasaule ir kļuvusi sliktāka kopš brīža, kad tajā ienāci, tad, visticamāk, vainīgs esi tu.

29.5.14 13:19 - Tikumība

Vai "tikumība" ir novecojis jēdziens?
Powered by Sviesta Ciba