Es laikam tikai tagad tā pa īstam apzinos, ka tas varbūt nemaz nebija īsti ok, ka man sākumskolā un pamatskolā klasesbiedri dienu dienā darīja pāri, t.i. apsaukāka, apsmēja, grūstīja, iekaustīja utt., bet pieaugušie gan skolā, gan mājās vienmēr atrada it kā "leģitīmus" iemeslus, kāpēc es pati esmu pie tā vainīga un kā es to esmu izprovocējusi. Regulāri dzirdēju padomus, kā es varētu izmainīt savu uzvedību (kas patiesībā nozīmēja izmainīt savu personību, jo es nebiju agresīva, pati nevienam neuzbruku un konfliktus apzināti neizraisīju, es vienkārši biju "dīvaiana"), vai kaut kādas implikācijas no sērijas "bet tas tomēr ir jocīgi, ka tieši tu regulāri nonāc šāda veida situācijās, tev pašai tā neliekas (parasti salkani viszinīgā tonī)?)

Un bija arī daudzas riebīgas situācijas, kad es zaudēju savaldīšanos, jo ir diezgan grūti pasīvi tolerēt, ka tev dara kaut ko, kas ir nepatīkami vai sāpīgi (un arī mana iekšējā sajūta, ja vien neesmu absolūtā šokā vai neapzinos, ka man nav nekādu iespēju pretoties, par vardarbību nekad nav bijusi tāda, ka tai vajadzētu vienkārši ļauties), es kādu pagrūdu vai kādam iespēru, pieliekot vairāk spēka, nekā pati apzinājos, un tad nabaga uzbrucējs bija "upuris", bet es tā nenormālā kausle. Un tā gadījās šad tad, jo es pieņemu, ka tāpēc, ka sportoju tizli un biju neveikla un nūģīga, mani skolasbiedri laikam mēdza pieņemt, ka es esmu arī ļoti vāja, bet tā gluži nebija. Atceros situāciju, kad viens klasesbiedrs, kas regulāri mēdza ārkārtīgi sāpīgi kniebt (un tie nebija nekādi joki, tas nenormāli sāpēja un mēdza atstāt zilumus), kārtējoreiz man ieknieba, es viņam vairākkārt no visa spēka iespēru pa celi un piedraudēju, lai vairs man netuvojas. Uz kādu laiku tas arī nostrādāja. Neviens cits arī tajā dienā mani vairs neaiztika. Aizgāju mājās un mātei godīgi šo situāciju atstastīju, nenoklusējot ne speršanu, ne draudus (jo tie bija nopietni domāti). Māte briesmīgi sadusmojās un jautāja, vai es vispār saprotu, kādas mums būtu nepatikšanas, ja es nejauši būtu pamanījusies tam čalim celi kaut kā satraumēt, un piekodināja, lai es nekad tā vairs nedaru. Un, protams, nekas par to, kā citādi varētu risināt šāda veida situāciju, kā es par to jūtos utt.
Un es atceros to šausmīgo, visaptverošo netaisnības un pāridarījuma sajūtu, jo man skolā dara pāri katru dienu, neviens to nerisina, un es arī pati nedrīkstu sevi aizstāvēt.
Es vispār tikai nupat aizdomājos, ka, iespējams, es tajās situācijās, kur kāds man darīja pāri kaut kādā fiziskā veidā, biju tik reaktīva tāpēc, ka man ir ļoti izteikti sāpju refleksi, t.i. man pie ārsta ir ļoti grūti kaut ko izdarīt bez anestēzijas, nosēdēt mierīgi utt., es īsti nespēju to kontrolēt, mans ķermenis uz sāpēm vienkārši "reaģē". Protams, es tāpat apzinos, ka kaušanās nav labākais risinājums, un nav arī tā, ka es spertu zobārstam, bet then again, man arī nešķiet, ka skolai būtu jābūt tai vietai, kur tavi sāpju refleksi regulāri tiek trigerēti.

Ar laiku es, protams, mājās pārstāju stāstīt, ka skolā viss ir tik slikti, jo vienīgais, ko tādā veidā varēja iegūt, bija visādi pārmetumi.

Vai es varu šobrīd atvedināt iemeslus, kāpēc man darīja pāri? Protams. Es biju diezgan atšķirīga, es nepratu saplūst ar pūli un iederēties, es nemācēju aizvērt muti.
Vai iepriekš minētais ir pietiekams iemesls, kāpēc teju visiem apkārt esošajiem pieagušajiem leģitimizēt konstantu vardarbību, kas pret tevi tiek vērsta? Šaubos.

Vispār es pamatskolā jutos tik apdraudēta, ka, ja kaut kur nejauši būtu tikusi pie gāzes baloniņa, ir diezgan liela iespēja, ka būtu kādā brīdī saviem vismaniākālākajiem klasesbiedriem to iepūtusi sejā. Un tad gan jau mani izmestu no skoals un iebāztu psihenē (tur atrasties pat kaut kādā ziņā varbūt būtu bijis drošāk), jo kurš normāls pusaudzis tad nesaprot "nevainīgus jokus"?

Katrā ziņā vēstījums, ko viss iepriekšminētais manī nostiprināja uz daudziem gadiem, bija "ja tev ir problēmas, nav vērts nevienam par to stāstīt, jo risinājuma tāpat nebūs, būs tikai sliktāk".

Kad sāku mācīties vidusskolā, man neviens vairs pāri nedarīja. Tas bija ļoti šokējoši, jo es jau biju paguvusi iekšēji noticēt, ka there is something so wrong with me, ka cilvēki vienkārši nespēj pret mani izturēties normāli.

Kāpēc es to tagad ierakstīju? Jo laiku pa laikam apziņas virspusē izlien kāds rūpīgi noslēpies tarakāns.
Un vēl der piebilst, ka es nemācījos sliktā skolā (sliktā bija tieši tā, kur vēlāk nesmējās) un man apkārt nebija mazizglītoti pieagušie, kam ir alkohola atkarība vai taml.