Nu, kad pārstāju baidīties, es viņai aptuveni uzrakstīju arī par šo problēmu, ka es pati pie visa esmu vainīga. Kā jau minēts, es neesmu šobrīd gatava neko izrunāt.

Bet gan mana māte, gan vectēvs tomēr nāk no laikiem, kuros terorizēt atšķirīgo ir normāli, vienīgais, ko tu vari mēģināt darīt, ir savu atšķirīgumu slēpt. Es nebiju ar mieru un man arī nesanāca. Tad, kad viņi mani nevainoja, tad tika izstarota tāda visaptveroša samierināšanās sajūta, nu, ka mēs jau neko nevaram darīt, pasaule tāda ir - un tas bija vēl daudz sliktāk!