Redzi, man ļoti bieži uzbruka, kad es nevienam neko neatņēmu un mierīgi sēdēju gaitenī un, piemēram, klausījos mūziku savā pleijierī.

Bet ok - es varu pateikt, ko es no ši brīža skatījuma mēģinātu daŗit:
a) skaidri un daudz komunicēt savam bērnam, ka par spīti kaut kādam atšķirīgumam viņš ir labs, svarīgs un mīlams, neatkarīgi no tā, ko saka citi, kādas atzīmes liek, cik daudz draugu šobrīd ir, vai bulijo utt.;
b) censtos radīt sajūtu, ka man var stāstīt visu un manis dēļ situācija nav jāmīkstina;
c) ja man nebūtu naudas (manai ģimenei tiešām nebija), lai sūtītu bērnu kādā jēdzīgā privātskolā, kur vieglāk kontrolēt, kas notiek, es tomēr tāpat pamēģinātu pamainīt ārējos apstākļus - nomainīt skolu/klasi, biežāk iet uz skolu runāties par to, ka rodas iespaids, ka neviens no skolotājiem, tostarp klases audzinātāja vispār nekēro par to, kas tur starpbrīžos notiek, kā mēs to varētu visi kopā mēģināt risināt utt.

Man nav ilūziju, ka visu var atrisināt, bet noteikti var darīt vismaz kaut ko.

Es lielā mērā šo rakstu tieši tāpēc, ka man ilgu laiku tas viss ir licies daudz maz normāli un "neietekmējami", bet vairs tā neliekas.