jā, lūk! manuprāt, vecāku pienākumus ir radīt bērnam drošības sajūtu, ka, neatkarīgi no tā, kas notiek citās dzīves jomās, vecāki viņu mīl un atbalsta, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmētu iemācīt neatņemt citiem mantas vai nomainīt skolu.

un vecākiem tomēr būtu jābūt aktīviem šādu problēmu risināšanā, jo bērns ir bērns, viņam īsti nav ne pieredzes, ne zināšanu, ne prasmju, lai to darītu patstāvīgi, tāpēc tā IR pieaugušo atbildība iesaistīties situācijā, vecākiem komunicēt ar bērniem un pedagogiem, pedagogiem komunicēt ar vecākiem un bērniem, vajadzības gadījumā iesaistīt speciālistus utt. lai bērnam būtu skaidrs, ka pat tad, ja risinājums nerodas tagad un tūlīt (kā arī reti kad būs), tas tomēr tiek kopīgiem spēkiem meklēts. tas, protams, nenozīmē iejaukties pie katras sīkākās nesaskaņas, jo bērniem arī ir jāattīsta savas sociālās prasmes, bet situācija, kurā tevi regulāri un konsekventi apsaukā un sit, jau īsti vairs nav produktīvas izaugsmes telpa.

vispār man liekas, ka atslēga ir tajā, kā par šāda veida situācijām domā - ja centrā ir bērna ilgtermiņa labklājība, situācijas analīze un (paš)refleksija, tad jau arī loģiski sekos kādi saprātīgi soļi. bet, ja centrā ir sajūta "ko tu man te taisi liekas problēmas/apgrūtinājumu un bojā MANU labklājību", tad grūti atrast optimālo risinājumu, jo gribas vnk atkratīties.