05 December 2017 @ 10:06 pm
par upura vainošanu  
Es laikam tikai tagad tā pa īstam apzinos, ka tas varbūt nemaz nebija īsti ok, ka man sākumskolā un pamatskolā klasesbiedri dienu dienā darīja pāri, t.i. apsaukāka, apsmēja, grūstīja, iekaustīja utt., bet pieaugušie gan skolā, gan mājās vienmēr atrada it kā "leģitīmus" iemeslus, kāpēc es pati esmu pie tā vainīga un kā es to esmu izprovocējusi. Regulāri dzirdēju padomus, kā es varētu izmainīt savu uzvedību (kas patiesībā nozīmēja izmainīt savu personību, jo es nebiju agresīva, pati nevienam neuzbruku un konfliktus apzināti neizraisīju, es vienkārši biju "dīvaiana"), vai kaut kādas implikācijas no sērijas "bet tas tomēr ir jocīgi, ka tieši tu regulāri nonāc šāda veida situācijās, tev pašai tā neliekas (parasti salkani viszinīgā tonī)?)

Un bija arī daudzas riebīgas situācijas, kad es zaudēju savaldīšanos, jo ir diezgan grūti pasīvi tolerēt, ka tev dara kaut ko, kas ir nepatīkami vai sāpīgi (un arī mana iekšējā sajūta, ja vien neesmu absolūtā šokā vai neapzinos, ka man nav nekādu iespēju pretoties, par vardarbību nekad nav bijusi tāda, ka tai vajadzētu vienkārši ļauties), es kādu pagrūdu vai kādam iespēru, pieliekot vairāk spēka, nekā pati apzinājos, un tad nabaga uzbrucējs bija "upuris", bet es tā nenormālā kausle. Un tā gadījās šad tad, jo es pieņemu, ka tāpēc, ka sportoju tizli un biju neveikla un nūģīga, mani skolasbiedri laikam mēdza pieņemt, ka es esmu arī ļoti vāja, bet tā gluži nebija. Atceros situāciju, kad viens klasesbiedrs, kas regulāri mēdza ārkārtīgi sāpīgi kniebt (un tie nebija nekādi joki, tas nenormāli sāpēja un mēdza atstāt zilumus), kārtējoreiz man ieknieba, es viņam vairākkārt no visa spēka iespēru pa celi un piedraudēju, lai vairs man netuvojas. Uz kādu laiku tas arī nostrādāja. Neviens cits arī tajā dienā mani vairs neaiztika. Aizgāju mājās un mātei godīgi šo situāciju atstastīju, nenoklusējot ne speršanu, ne draudus (jo tie bija nopietni domāti). Māte briesmīgi sadusmojās un jautāja, vai es vispār saprotu, kādas mums būtu nepatikšanas, ja es nejauši būtu pamanījusies tam čalim celi kaut kā satraumēt, un piekodināja, lai es nekad tā vairs nedaru. Un, protams, nekas par to, kā citādi varētu risināt šāda veida situāciju, kā es par to jūtos utt.
Un es atceros to šausmīgo, visaptverošo netaisnības un pāridarījuma sajūtu, jo man skolā dara pāri katru dienu, neviens to nerisina, un es arī pati nedrīkstu sevi aizstāvēt.
Es vispār tikai nupat aizdomājos, ka, iespējams, es tajās situācijās, kur kāds man darīja pāri kaut kādā fiziskā veidā, biju tik reaktīva tāpēc, ka man ir ļoti izteikti sāpju refleksi, t.i. man pie ārsta ir ļoti grūti kaut ko izdarīt bez anestēzijas, nosēdēt mierīgi utt., es īsti nespēju to kontrolēt, mans ķermenis uz sāpēm vienkārši "reaģē". Protams, es tāpat apzinos, ka kaušanās nav labākais risinājums, un nav arī tā, ka es spertu zobārstam, bet then again, man arī nešķiet, ka skolai būtu jābūt tai vietai, kur tavi sāpju refleksi regulāri tiek trigerēti.

Ar laiku es, protams, mājās pārstāju stāstīt, ka skolā viss ir tik slikti, jo vienīgais, ko tādā veidā varēja iegūt, bija visādi pārmetumi.

Vai es varu šobrīd atvedināt iemeslus, kāpēc man darīja pāri? Protams. Es biju diezgan atšķirīga, es nepratu saplūst ar pūli un iederēties, es nemācēju aizvērt muti.
Vai iepriekš minētais ir pietiekams iemesls, kāpēc teju visiem apkārt esošajiem pieagušajiem leģitimizēt konstantu vardarbību, kas pret tevi tiek vērsta? Šaubos.

Vispār es pamatskolā jutos tik apdraudēta, ka, ja kaut kur nejauši būtu tikusi pie gāzes baloniņa, ir diezgan liela iespēja, ka būtu kādā brīdī saviem vismaniākālākajiem klasesbiedriem to iepūtusi sejā. Un tad gan jau mani izmestu no skoals un iebāztu psihenē (tur atrasties pat kaut kādā ziņā varbūt būtu bijis drošāk), jo kurš normāls pusaudzis tad nesaprot "nevainīgus jokus"?

Katrā ziņā vēstījums, ko viss iepriekšminētais manī nostiprināja uz daudziem gadiem, bija "ja tev ir problēmas, nav vērts nevienam par to stāstīt, jo risinājuma tāpat nebūs, būs tikai sliktāk".

Kad sāku mācīties vidusskolā, man neviens vairs pāri nedarīja. Tas bija ļoti šokējoši, jo es jau biju paguvusi iekšēji noticēt, ka there is something so wrong with me, ka cilvēki vienkārši nespēj pret mani izturēties normāli.

Kāpēc es to tagad ierakstīju? Jo laiku pa laikam apziņas virspusē izlien kāds rūpīgi noslēpies tarakāns.
Un vēl der piebilst, ka es nemācījos sliktā skolā (sliktā bija tieši tā, kur vēlāk nesmējās) un man apkārt nebija mazizglītoti pieagušie, kam ir alkohola atkarība vai taml.
 
 
( Post a new comment )
--[info]ripp on December 6th, 2017 - 12:05 am
Kas viņiem būtu bijis jādara?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on December 6th, 2017 - 12:13 am
Nav jau tāds "būtu bijis jādara". Es tikai stāstu, ka jutos tā, ka pieaugušajiem bija vienalga.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
--[info]ripp on December 6th, 2017 - 12:26 am
Es cenšos saprast, kā rīkoties man, lai manam bērnam nerodas šāda sajūta.
Ok, var runāt par to kā bērns jūtas. Par to, ka citi nerīkojas labi utml. Bet es neredzu kā neteikt bērnam "ar tevi nedraudzējas, jo tu neskaidri runā, atņem mantas un izposti spēles". Kā arī nezinu vai tiešām par katru cenu jāizvairās no "tas ir dzīve tāda ir". Jo fak, dzīve, diemžēl, patiešām tāda ir.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on December 6th, 2017 - 12:45 am
Redzi, man ļoti bieži uzbruka, kad es nevienam neko neatņēmu un mierīgi sēdēju gaitenī un, piemēram, klausījos mūziku savā pleijierī.

Bet ok - es varu pateikt, ko es no ši brīža skatījuma mēģinātu daŗit:
a) skaidri un daudz komunicēt savam bērnam, ka par spīti kaut kādam atšķirīgumam viņš ir labs, svarīgs un mīlams, neatkarīgi no tā, ko saka citi, kādas atzīmes liek, cik daudz draugu šobrīd ir, vai bulijo utt.;
b) censtos radīt sajūtu, ka man var stāstīt visu un manis dēļ situācija nav jāmīkstina;
c) ja man nebūtu naudas (manai ģimenei tiešām nebija), lai sūtītu bērnu kādā jēdzīgā privātskolā, kur vieglāk kontrolēt, kas notiek, es tomēr tāpat pamēģinātu pamainīt ārējos apstākļus - nomainīt skolu/klasi, biežāk iet uz skolu runāties par to, ka rodas iespaids, ka neviens no skolotājiem, tostarp klases audzinātāja vispār nekēro par to, kas tur starpbrīžos notiek, kā mēs to varētu visi kopā mēģināt risināt utt.

Man nav ilūziju, ka visu var atrisināt, bet noteikti var darīt vismaz kaut ko.

Es lielā mērā šo rakstu tieši tāpēc, ka man ilgu laiku tas viss ir licies daudz maz normāli un "neietekmējami", bet vairs tā neliekas.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on December 6th, 2017 - 08:19 am
jā, lūk! manuprāt, vecāku pienākumus ir radīt bērnam drošības sajūtu, ka, neatkarīgi no tā, kas notiek citās dzīves jomās, vecāki viņu mīl un atbalsta, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmētu iemācīt neatņemt citiem mantas vai nomainīt skolu.

un vecākiem tomēr būtu jābūt aktīviem šādu problēmu risināšanā, jo bērns ir bērns, viņam īsti nav ne pieredzes, ne zināšanu, ne prasmju, lai to darītu patstāvīgi, tāpēc tā IR pieaugušo atbildība iesaistīties situācijā, vecākiem komunicēt ar bērniem un pedagogiem, pedagogiem komunicēt ar vecākiem un bērniem, vajadzības gadījumā iesaistīt speciālistus utt. lai bērnam būtu skaidrs, ka pat tad, ja risinājums nerodas tagad un tūlīt (kā arī reti kad būs), tas tomēr tiek kopīgiem spēkiem meklēts. tas, protams, nenozīmē iejaukties pie katras sīkākās nesaskaņas, jo bērniem arī ir jāattīsta savas sociālās prasmes, bet situācija, kurā tevi regulāri un konsekventi apsaukā un sit, jau īsti vairs nav produktīvas izaugsmes telpa.

vispār man liekas, ka atslēga ir tajā, kā par šāda veida situācijām domā - ja centrā ir bērna ilgtermiņa labklājība, situācijas analīze un (paš)refleksija, tad jau arī loģiski sekos kādi saprātīgi soļi. bet, ja centrā ir sajūta "ko tu man te taisi liekas problēmas/apgrūtinājumu un bojā MANU labklājību", tad grūti atrast optimālo risinājumu, jo gribas vnk atkratīties.
(Reply) (Parent) (Link)
milda[info]milda on December 6th, 2017 - 11:12 am
neko tur nevar darīt vecāki. izlikums ir tāds, ka skola draud uzsūtīt BTAI, jo vecāks nav pratis uzaudzināt bērnu, kurš iekļaujas kolektīvā.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on December 6th, 2017 - 05:11 pm
Nez, tas izklausās pēc cilvēkiem, kuri nav diez ko profesionāli. Bet es ticu, ka tā var būt. Skolā, kur es mācījos līdz videnei praktiski viss bija tevis paša problēma.

Bet, pat ja tā tiešām gadās, tad vismaz tu mēģini kaut ko darīt un saproti, ka šajā mācību iestādē acīmredzot tas nav iespējams.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
milda[info]milda on December 6th, 2017 - 05:39 pm
baidos ka tā ir tendence nevis izņēmums - nu nerisina šādas situācijas par labu upurim. kad upura vecāki mēģina risināt, kļūst vēl sliktāk. Nu un jā - opcija ir skolas maiņa.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on December 6th, 2017 - 06:01 pm
Bet vispār lielā mērā tas arī bija iemesls, kāpēc es šo ierakstīju, jo man šķiet, ka mūsu sabiedrībā dominē upura vainošanas tendences ļoti dažādos kontekstos.

Vienkārši, tā kā es runāju par savu dzīvi, man grūti izlaist kaut kādus emocionāls fonus, kas saistās tieši ar manu situāciju.

(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
milda[info]milda on December 6th, 2017 - 06:16 pm
jā. tā ir.
(Reply) (Parent) (Link)