Obser Ver

Situāciju var glābt vien piliens polonija tējā.

Tam veidojumam izrādījās armijā ir problēmas. Nez vai to var saukt par labo ziņu, bet pamostoties no kārtējiem nakts murgiem, kaut kā mierināt sevi var.

Jā, tā iepriekšējā prognoze galīgi šķērsām. Ir mums lokdauns, tomēr. Manos kritērijos lokdauns ir slēgtas skolas, aizliegta ciemošanās un kora mēģinājumi. Tak vēl paspējām pēdējā nedēļas nogalē, kad jau lokdauns bija izsludināts, tik vēl spēkā stājies nebija, kora koncertu nopravīt. Zaļajā režīmā ar skatītājiem un dekadentisku ballīti pēc tam. Man vismaz kovids no tā nepieķērās, nav arī dzirdēts ka kādam citam koristam.

Tagad nākamā prognoze ir par Poliju. Viņiem līkne akurāt, kā mums pirms 2 mēnešiem. Un vakcinācija līdzīga (pēc kopējiem skaitļiem gan, tur jau svarīgi ir pa vecumiem, slinkums meklēt). Ļaunu nevienam nevēlot, redzēs, kā viņi Zsv. sagaidīs. Vienkārši interesanti.

Lūru kaut kādu filmu kaut kādā televīzijā. Skatos, Gīrs tā kvalitatīvi uzgrimēts rādās, priekš viņa gadiem un aktrise tāda interesanta, Robertsu baigi atgādina. Pie Roi Orbisona dziesmiņas sāka rasties aizdomas. Un tad saslēdzās, akmansdies, tur tak mobilo telefonu nebija. Lūk vecuma pozitīvā blakne, noskatījos filmu kā kaut ko nekad neredzētu.

Īsais kopsavilkums: kam gan viņa vajadzīga?

Garāks teksts.
Publika diezgan strikti sadalījusies nometnēs: Covid briesmīgs vs. Covid parasta gripa(neeksistē vispār) vai Vakcinēties vajag vs. Ļaujiet 1% cilvēku nomirt. Tie dalījumi var būt vēl kādi, tak nevienā no grupām nav pieprasījuma pēc mājsēdes.

Tie, kas gatavi piedalīties loterijā "1/100 letāls" (tur gan lielas atšķirības laimīgajā lozē ir pa vecuma grupām, bet statistiski ir apmēram 1%) jau sen protestē pret visu (t.sk. pret mājsēdēm). Tiem, kas piedalās loterijā "1/1 000 000 letāls" (sorr, bet te potēšanoās domāta) ir jau pieriebušies visi protestētāji un viņiem vienalga, kas notiks ar otru grupu. Attiecīgi, vēlēties nest upuri (mājsēdi) dēļ otras grupas (kuras izvēli principā neatbalsta) ir muļķīgi.

Tādējādi galvenie un gandrīz vienīgie cietēji būs Pavļuts ar visiem veselības aprūpes darbiniekiem, kuriem pienākums liks nodarboties ar šo specifisko paliatīvās aprūpes novirzienu - rūpēm par kovidslimajiem. Citi ministri tūdaļ sāks pārstāt izlikties, ka humānu apsvērumu dēļ vajag kovid ierobežojumus. Tie reitingi viņiem tāpat jau ne pārāk. Sabiedrība kopumā cietīs no pārslogotas veselības aprūpes sistēmas, tak varbūt to aizsmērēs ar vairāk naudas, un tad kad nākamais "excess mortality" vilnis būs pāri, sistēma būs labāk finansēta.

Antivakseru pasākumi atgādina tos, ko reiz krievu skolu štābisti organizēja. Apmēram tikpat derdzīgi. Pāreju uz latviešu valdodu skolās par gadiem 10 vismaz nobremzēja, ja tā paskatās.

Redz, ko es te ierakstīju tieši gadumijā:

"Citādi viss nākamgad varētu iet diezgan parastu gaitu, melnos gulbjus jau neviens tāpat nezina, vai, kad un kādi tie atlidos."

Talebs pats gan tviterī esot teicis, ka šis neesot nekāds melnais gulbis, bet es viņam tviterī nesekoju, tāpēc varbūt, ka viņš tā nemaz nav teicis. Vēl jūtos dzirdējis, ka viņš tviterī esot mērens kretīns, kas neslēpj, ka citus par durakiem tur. Nu i' labi, ka nesekoju.

Aiz slinkuma gūglēt sanāk daudz lauzīt galvu, kāpēc visi uzskata, ka ze vīrusam noteikti parādīsies vakcīna. Vien diskutē par to, pēc cik mēnešiem viņa te būs. A sūdu, ja nu neeksistē? Vai tur, pēc gadiem 20 izgudros. Man feisīša lentā ir viens kristietis-antivakseris, kurš katru dienu šārē kādus 3-5 pilnīgi ticamus pierādījumus, ka vīruss ir tīrākā izdoma. Starp citu, viņš par kovidiotiem sauc tos, kuri uzskata, ka visa vīrusu izolēšanās ir pareizi.

Citās ziņās, nekāda dīkstāve pie apvāršņa nemanās, tak par šo jau arī miera laikos neviens īsti drošs nevarēja būt.

Neesmu nekur pazudis.
Pavasarī noskrēju 6.4 km maratonu(phe) lielajā Rīgas pasākumā. Vidējais ātrums bija bišķi lēnāks, nekā 2013. gadā varēju noskriet visus 42.195. It kā jau piecarpus gadi riņķī, bet tomēr. Plānā bija pusmaratons, bet kreisajā apakšstilbā kaut kas iemetās un tā. Knapi tos 6 varēja. Tagad tas ir safiksējies (pats no sevis), var atkal skriet un nest visus savus 90kg. Jā, tā ir problēma. Man vajadzētu ap 82 būt, lai solī vieglums būtu. Vārdsakot mazāk rīt vajag. Tad varbūt arī pāries tā sāpe krustos, starp lāpstiņām, plecu deltās, skaustā un vēl šur tur. Veselība esot tad, kad katru dienu sāp citur. Šorīt, piemēram, sāpēja kakls (no iekšpuses).

Ir vēl tā labā sajūta, kas saucās nomaksāta hipotēka. Man jau 3. reizi mūžā tāda ir. Šoreiz tas izdevās pārgrupējot aktīvus. A citādi, vasara, lauki, koris, darbs no mājām, atvaļinājums, ceļojums (tūlīt būs). Labprāt tusēju ar (saviem) vienaudžiem. Šovasar daudzi saaktivizējušies, laikam tas arī uz attiecīgu vecumu pierakstāms. Diezgan daudz viskautkā notiek, par ko varētu atsevišķus postus taisīt, bet kaut kā nesanāk.

Vidusslānis sēdēja pirtī ap galdu un jautri trieca par viskautko. Jautri arī par politiku līdz brīdim, kad kāda vidusslāņa augšējā gala pārstāve (VAGP) ilgi klusējusi aizgāja primitīvākajā vissirslikti diskursā. VEFu kāds esot nogremdējis, vaizinies. Pēc feispalmiem visi uzklupa VAGP, bet pēcāk klusi pie sevis iegrima pārdomās, kas, pie joda, cilvēkam kaiš. Tātad, KPV elekotrāts dzīvo arī langstiņos, jo saskaņas elektorāts tas nav. Te tikko bija garīgās veselības diena starptautiskā, ja nemaldos. Apsveicu visus ar šo dienu.

Vēl gan šis t.s. vidusslānis, sevišķi VAGP bija norūpējies, ka nu jau nonācis segmentā, kuram darba tirgū ir problēmas. Izvēloties jaunākus, nevis tos, kam pāri 40. Nebiju sajutis, bet aizdomāties sanāca, ja nu tā taisnība?

Šodien uzzināju, ka manas bailes no augstuma ir ieguvušas diezgan reālu apveidu. Nespēju uzkāpt Ogres zilo kalnu skatu tornī. Aizbraucām ar visu mājsaimniecību, jaunieši (un dzīvesbriedis) kosmonautu mierā soļoja tik uz augšu, es pie kāda 3-4 posma sajutu paniku, ļodzīgas kājas un aukstus sviedrus. Vēl pāris posmus izspiedu no sevis, sak, mož pāries, a nē turpat arī paliku stāvēt un gaidīt, kad tie kosmonauti nāks atpakaļ. Prims braukšanas jau palasīju, ka tas tornis esot 30 metru, un ar tādu īpatnību "mazliet šūpoties". Jopcik, tak tas tornis visu laiku gāžas!

Pirms dažiem gadiem pamanīju, ka mēdz uznākt panikas lēkmes skatoties, kā citi atrodas kaut kur tuvu kādai malai, nespēju skatīties to ekstrēmistu video, kas lēkā pa augstceltnēm un torņukrāniem. Tagad arī pats vairs neko. Tā iet, ka nekāpelē pa kokiem. Vai varbūt nevajadzēja ar izpletni lekt? Tas gan bij 2000. gadā(?), bet dažreiz naktīs atgriežas kā murgs. Vai varbūt jānolec vēl kādas reizītes.

Laba diena, jaukie draugi un sekotāji.

Koru ziņu redakcija bija stipri aizņemta pēdējā laikā (saprotamu iemeslu dēļ), un līdz tādai kārtīgai reportāžai nonākusi vien tagad, kad jau viss tuvojas "kulminācijai" (ak šis nejēdzīgais vārds). Tagad jau arī tik tāds mazs brītiņš ātri ieklabināt, jo jādodas uz Lielo Svētku Ģenerāļa mēģinājumu. Tas arī pavisma nejēdzīgs vārds. Pasteidzoties priekšā notikumiem, varam jau iezīmēt dažus iespējamos izņēmumus piedāvātā satura citādi pilnīgi nevainojamās kvalitātes jomā. Attiecīgajās aprindās tas jau tā kā būtu atzīts, ka vīru koru kustība kļūst par diezgan elitāru rituālu, un šie ir pirmie dziesmustvētki, kad vīru koru segments vairs netiek pārstāvēts noslēguma koncertā kā pilnīgi neatkarīgs formējums. Tagad vīru koru dziesmas izpilda kopā arī jaukto koru veči, kas ir pilnīgs eksperiments ar attiecīgiem riskiem tajā. Te jāpakāpjas dažus mēnešus atpakaļ uz stadiju, kas saucas "dziesmu kari".

Daudzmaz līdzsekojošam interesentam redzams kļūst tikai dziesmu karu pats finišs, kad ar simtdaļām sadala punktus un piešķir Lielo Balvu. Vidējam koristam tas ir periods ar attiecīgā repertuāra neizbēgamu apguvi, un pulēšanu, kad dziesmas izlozētas. Šajā brīdī veidojas zināms disbalanss starp noslēguma koncerta vajadzībām un kora prioritātēm. Režisori, protama lieta, vēlas iemēģināt savu roku monumentālās mākslas nišā, tāpēc daži skaņdarbi uztaisīti tādi, kas korim atsevišķi nav pildāmi. Par piemēru, I.Kalniņa soundtrack no "Sprīdīša" savā laikā bija pavisam jauks skaņdarbs, kas piemērots normālam skolas meiteņu korim. Ar Riharda Dubras palīdzību šajos dziesmusvētkos tas ir uztaisīts no N daļām, kuras pēc kārtas dzied: bērni, vīri, sievas, jautkie kori un tad vēl visi kopā. Par laimi, nekas sarežģīts, bet salikt to kopā ar orķestri, trompeti, dejotājiem u.c. 15K dziedātājiem ir ... nogurdinoši. Sevišķi arī tāpēc, ka kori savos mēģinājumos nav pārāk apgrūtinājuši sevi to mācīties (skatēs to izlozēt nevarēja, haha).

Nu lūk, līdzīga problēma veidojas ar vīru kora dziesmām, kuras teorētiski būtu jāpamācās arī jaukto koru puikiem. Tās arī nav nekādas sarežģītās dziesmas. Skaidrs tak arī, ka dziesmusvētki bez "meitenes baltās zeķēs" būs kaut kāds Čaikovska balets nevis dziesmusvētki. Tad nu cīnās virsdiriģenti. Mazliet žēl maestro Račevska (viņam jau devītais gadu desmits), kurš varbūt nav pamanījis, ka vismaz 80% veču estrādē ir no jauktajiem koriem, attiecīgi skan kā ar 20% jaudu. Bet varbūt no malas tas nebūs nojaušams, un uz īsto koncertu jau sniega bumba būs iekustējusies. Līdzīgā veidā cietēji varētu būt arī mūsu varenā Ē. Ešenvalda darbu izpildījumi. Vīru koriem ir lieliska Ešenvalda miniatūra "Brīvība". Varenākajā vietā tur ir divi septakordi pēc kārtas (frāzes nobeigumā, o jē!), un tam ir jābūt fortisimo, citādi tā dziesma nedod ko solījusi. Redzēs, kā tas sanāks, bet jaukto koru 2.tenoru malā pūlas tikai daži censoņi. Otrs Ešenvalda darbs arī nebija skates repertuārā, jo ir no monumentālā segmenta. Bet smuks. Virsidirģente Ikauniece ļoti cenšas, un ceram, ka viss nostāsies savās vietās.

Citādi vēl jāpiemin, ka vakardien kora mēģinājumi gāja no 9 rītā līdz 10 vakarā un attiecīgi šodien ne visiem balsis un emocionālais būs savās vietās. Tas arī līdz rītvakaram varētu safiksēties.

Paldies par uzmanību, skrienam uz Ģenerālmēģinājumu. Uz šo mēģinājumu, starp citu, tirgoja biļetes par naudu. Būs apmēram tāpat kā īstais koncerts, tikai bez Vējoņa, un tā kā Vējonis pārāk nedzied, tad principā tas pats vien sanāks.

Jau kādu laiku (teiktu, veselu dzīves periodu) sporta ziņās nespēju saskatīt neko sev interesējošu, ieskaitot, ziņas par "savējiem". Neteiktu, ka man sports neinteresē (es tak esmu amatieris-joprojām-praktizētājs) vai man nepatīk, ka savējie uzvar. Skaic, ka patīk. Bet sekot līdzi tai informācijas gūzmai operatīvi šķiet briesmīgi bezjēdzīgi.

Tāpēc par ziemas olimpiskajām spēlēm manu uztveri aizņēmusi vien viena uzmācīga doma, par to trūkstošo kamaniņu sporta disciplīnu - jauktais divnieks. Ar vai bez Stambulas konvencijas šī ideja laikam neies cauri visādu tur komiteju gaiteņiem, jo saprotiet paši, kādam tak noteikumi jāuzraksta. No visādām tur morālēm raugoties lieta ir pilnīgi tīra, jo precedents tak ir - vīriešu divnieki. Ja jau tajā nav nekā traka, tad kas gan ļauns būtu jauktajā divniekā? Tak skaidrs jau, ka "kurš būs augšā" jautājums nebūs atrisināms. A žēl. Ņemot vērā mūsuvalsts panākumus renes sportos, te būtu labs potenciāls. Un tajos noteikumos jau varētu dot arī balles ne tikai par finiša laiku, bet arī par artistiskumu, kā daiļslidošanā. Sevišķi par artistiskumu starta uzrāvienā.

Nevaru beigt zviegt. Vakar biju uz kriminālo ekslenci. Uz kino nebiju bijis vairākus gadus, uzreiz pēc seansa sākuma arī atcerējos, kāpēc. Kad es ellē satikšu to sūdabrāli, kurš izdomāja popkorna ēšanu kinoteātrī, piemetīšu zem viņa katla krietnu malkas klēpīti.

A filma.

Atkāpes vietā jāpiesaka, ka Graubam jau diezgan sen vajadzēja ar likumu kinofilmēšanu liegt (vismaz kopš Rīgas sargiem), un caur KEF prizmu būs acīmredzamāk, kāpēc. Tekstu sacerēšana un pārsteiguma momenta radīšana ir tā īstā māksla, nevis citronu trallināšana. Ekzaltētas pamatskolas līmeņa frāzes arī profesionālus aktrierus par dramatiskā pulciņa aktīvistiem pataisa. Bail to Nameja gredzenu kaut kur nejauši ieraudzīt, gan jau pēc pāris gadiem kāds būs atkal noorganizējis, ka uz valsts svētkiem visos mūsu kanālos rādīs for free. Bet uz KEF aizejiet, tas ēterā diez vai nonāks, un progresu vajag atbalstīt :DDDDD.

Labuvakar, te atkal jaunās koru ziņas ar observerčegu!

Šogad koru mākslinieciskās vadības ir zināmā mērā atbrīvotas no viena no sarežģītākajiem amatiermākslas (gan jau ne tikai amatieru) izaicinājumiem. No repertuāra izvēles. Nevar teikt, ka pavisam brīvas, bet, ja slinkums kaut ko domāt, bail eksperimentēt, vai koris vienkārši nevelk, tad mierīgā garā pulējam dziesmusvētku dziesmas. Tās grāmatiņas ar noslēguma koncerta kora dziesmām ir iespiestas jau kādu gadu atpakaļ. Tātad, par to koncertu viss bija skaidrs jau savus divus gadus pirms viņa plānotās norises, un tas ir diezgan iespaidīgi. Baumo jau, ka ne visu no tā tās grāmatas uzreiz laidīs vaļā koncertā. Visādās skatēs, sadziedāšanās utml., tās pelavas atsijāsies, un uz koncertu paliks vien "tīrs no zelta".

Redakcija ieskatījās, kas šoreiz tajā sarakstā nonācis. Klausītājus vareni priecēs garš jo garš "must have" dziesmu saraksts. Saprotam jau skatītāju, kurš Gaismas pili, Lauztās priedes n'stuff noklausās reizi 5 gados, bet iedomājieties sevi koristu vietā (sevišķi, pieredzējušo koristu vietā), kuriem ar vēlmi pēc dažādības vēl viss kārtībā. Tas nozīmē pāris reižu gadā šo visu kaut kādos pasākumos atkārtot un tā jau savus 10-20-... gadus. Apnikums nav tas īstais vārds un nav varbūt arī tā problēma, bet runāt par kādu īpašu pacēlumu izpildot to visu būtu tā kā veltīgi.

Redakcijai ir no agras jaunības mazliet neizskaidrojama skepse pret Kataloņu separātistu iedvesmotāja (viņš arī M. Brauns) sacerēto Saule-Pērkons-Daugava un arī tagad neizpratne, kā šis opuss nonācis vienā plauktā ar 100+ gadīgiem klasiķiem kā "bez šitā nevar". Aizdomas par oligarhu sazvērstību te laikam nevietā, tāpēc redakcija klusi samierinās ar savu "īpašo viedokli" šajā sakarā. Vien vēl piebilstam, ka cien. komponists uz katriem svētkiem kaut ko piedomā klāt tajā dziesmā. Pilnīgi noteikti zinu, ka ap 1990. gadu mēs viņu dziedājām iekš Do, un nebija nekādas vainas. A tagad, skat, kādu laiku jau ir iekš Re. Kazi uz nākamajiem svētkiem iebrauks mi-bemolā, jo tak radošie meklējumi mēdz būt mūžīgi un dziesmusvētku korī soprānu ir tūkstoši.

Soundtreks no Sprīdīša un fragmenti no Lāčplēša repertuārā pat nebūtu nekas peļams, bet ar interesi vērosim vai koncertā reāli nonāks "plikā" patriotisma segments ar "Gaiziņu Latvju milzi" un "Brīvās Latvijas Karoga dziesmu". No dzīvajiem komponistiem redakcijas favorīts ir jauki mīlīgā Selgas Mences "Gara gara šī naksniņa" (tautasdziesma par tēmu "šovakar mājās nebūšu, daudz darba"), bet citādi tā pabāli. Pieņemu, ka fonā kāds rūpīgi domā par krāšņu režiju, kas to visu pieregulēs.

Kas vēl? Baumo, ka koros šobrīd sastāvi tā tīri uzblīduši, bet pasteidzieties, dārgie draugi, ja vēl domājat par piedalīšanos, jo runā, ka jau februārī tiek izveidots galējais dalībnieku reģistrs no personas kodiem, un ieeja estrādē koristiem būs ar čipiem.

Līdz nākamajai reizei!

Tiem, kas nezin, paskaidrojam, ka ziemai sākoties vienmēr viss kļūst grūtāk. Tumsa, ledus, nokrišķņi, aukstums, iesnas un tā. Šobrīd aukstums vēl būtu pieciešams un segums arī, turklāt mājstrādātājam ir iespēja doties ārā uzskriet ikmīļu brītiņu, attiecīgi no tumsas var tīri labi izvairīties. Tad nu skrienu katru pusdienlaiku, ja vien akurāt nekrīt akmeņi no gaisa. Pagājušnedēļ 4x, šonedēļ 6x. Darbdienās ap 5km, brīvdienās ap 10. Ļ.labi. Redzēs, kā tas attīstīsies.

te koru īsās ziņas kopā ar entuziastu observerčegu.

Jūs, mani dārgie, kas joprojām [pietiekoši] neapmeklējat koru koncertus, droši vien esat neziņā, uz kuriem koncertiem vērts iet. Te redakcija atbild, ka vispirms būtu jāiet uz tiem koncertiem, kur jūs kāds aicina personīgi. Tas parasti nozīmē ieraudzīt uz skatuves savu paziņu, un iespēju sekot līdzi viņa piepūlē un lepnumā sagrieztajai sejai dziesmu izpildījuma laikā. Tas ir vienreizēji. Skanējumam un repertuāram šajā gadījumā nav pārāk lielas nozīmes. Dažreiz pat ir tā, ka pārsteiguma moments, ko dod sen nebaudīta žanra klausīšana, aizsmērē visus potenciālos negludumus un koncerts ir izdevies. Pie tam, tas parasti nozīmē, ka izdevies koncerts bija par brīvu. Pasākumu pabojāt var vienīgi dziesmu starplaikos izvērstas tēmas, tipa, dažādu tautību mīlas tradīcijas, vai pašrefleksijas par runātājam vien zināmiem notikumiem un spriedzēm.

Savukārt, ja jūs jau sāk mēreni besīt Lapčenoka glisando uzsākot katru vārdu, jāapdomā kaut kas no nopietnā gala. Te redakcija var ieteikt pasekot līdzi vokālo akapella grupu viesturnejām. Septembrī šaizemē bija Kings singeri, un kaut kad tikko arī The Swingles, iekš vesela "Rīgas a capella festivāla". Redakcija pati šoreiz nebija, bet abi šie jau tā kā nopelniem bagātie. Kings singeriem pirms gada emeritējās viņu ilggadīgākais kontratenors (tas mazā auguma omulīgais), a jaunais pēc tembra tīri vai kopija sanākusi, vismaz ierakstus klausoties.

Un vēl, noslēgumā, varētu uzdot viktorīnas jautājumu, kurš tad mums šobrīd ir nacionālās koramūzikas lielākais malacis. Sirmais ar Akadēmisko kori? Jā, varbūt. Radio koris ar Kļavu un Putniņu? Nez. Bet vispār jau silts, jo tik varens kā kādreiz Kamēr, uz amatieru skatuves šobrīd īpaši nekas nerādās. Un tā, šībrīža redakcijas favorīts... komponisits Ēriks Ešenvalds. Abi mūsu kori/lepnumi viņu izpilda (viņš tak pats akadēmiskajā korī 10 gadus dzīvojis) un Spotifais arī tīri daudz mutuļo, jo viņš patīk ne tikai latviešiem. Un ir jau gan skaisti, gan mūsdienīgi, gan saldi-smeldzīgi, ja vajag. Te no tā pēdējā žanra viens bonus track: https://www.youtube.com/watch?v=_VU2HCuq5Lc Ko vēl redakcija iesaka? Der mazliet uzmanīties, ja Ešenvaldu cenšas izpildīt kāds pavisam nepazīstams vietējais koris. Nekas jau traks, ja paņems Dvēseles dziesmu, bet ja " o salutaris hostia", tad mazliet jūtīgākam skatītājam var nākties svīst soprānu vietā.

Paldies par uzmanību.

Lai līdz vakaram nokļūtu Krakovā, no Rīga ir jāizbrauc ap 6.00. Tā tas bija izplānots.

Ceļojumam gatavojāmies ar zināmu atbildību, visos pieturas punktos nobukingojot savu mājvietiņu laicīgi iepriekš. Piedāvājums 5 vietīgām naktsmītnēm pamatā sastāv no visādu veidu apartamentiem, kas arī ir labi, jo budžeta variantā ceļojot ir labi izmantot iespēju parūpēt dažas ēdienreizes paša spēkiem. Tā vismaz tas bija plānots. Un vēl gatavošanās braucienam ietvēra arī ārpuskārtas autoservisa apmeklējumu, jo bērītim nav ne pirmā, ne pat otrā jaunība vairs. Bet bērīts ir bijis tīri brašs pēdējā gada laikā, uz servisu tik vien kā dažus sīkumus tā tīri profilaktiski novērst nācies.

Vēl par plānošanu piezīmējot, ceļojums ietvēra divas agrāk (gandrīz nemaz) neredzētas zemes, Slovākiju un Ungāriju, kas ir gandrīz "tie paši mēs", tāpēc naļiku līdzi ņemt plānots vien tā simboliski, nu tur saldējumam un suvenīriem. Tā ceļojuma uzsākšanas sajūta ir diezgan baudīga, sevišķi, ja ceļojums tik labi izplānots un sagatavots.
( ... )

Vārdsakot, krūmgriezis ar 52 cm3 motoru. 52, Karl! Ar mūsdienu uzkabi tie 8.5 kg kaut kā sadalās, un tik kustini rokas un zvērs dara savu.

Kā arī, lauku ilgbūvei ir izkrāsota mazmājiņa, elektriski zilā krāsā. Tā kā ar otro gājienu šķiet būs izdevies kanalizācijas bedri safiksēt, tad beidzot šīs lauku mājas iegūs to, kas viņām nav bijis visā pastāvēšanas vēsturē (savi gadi 150) - labierīcības.

Un vēl mājās ir Korg klavieres. Es tak reiz teicu, ka neesmu dzirdējis labāku patētiskās sonātes 2. daļu, kā to izpilda mana sieva? Tos pāris trillerus visi izpildītāji nomuļļā vai pārāk sterili izpilda, a šeit - Pats Tas. Tagad vajadzētu uztaisīt klavieru iesvētības, bet slinkums apziņot kandidātus un pūlēties visādi citādi. Bet vajag, lai kaimiņi saprot, kas te iemājojis, kaut gads jau pagājis.

Tāda šogad vasara, vēl priekšā ceļojums uz Slovākiju/Ungāriju.

Mazliet sāp papēdis, laikam tāpēc, ka vakar skrēju. Tas nozīmē, pāries. Tikpat labi no vēlēšanām arī varēja piemesties tāda pat kaite. Tik un tā pāries. Vai no vēlēšanu vakara alus. Tad jau vispār pāries.

Kauč tagad offiss ir paša māja, kaut kā neizdodas normāli iegriezt skrienam režīmu. Mājas ofisam bija jāveido ap 1.5h papildus laiks, kas citkārt tiek pavadīts komutējot. Dārgie draugi, tas nav noticis. Vai arī liekais laiks pārvērties par "laiku sev" (LS). Nez ko citi dara tajā briesmīgi svarīgajā "laikā sev"? Nu, tur 30 minūtes no rīta ar kafju - tas ok, bet vēl? Sportot, lasīt, tas tomēr nav īstais LS, jo par to var atskaitīties citiem, paspīdēt ar jaunākajiem literārajiem hailaitiem vai sešpaku. Sev ir sev.

Viens no analītiķu paņēmieniem ir uzdot pašizdomātus jautājumus un gudri atbildēt uz tiem ar vairāk vai mazāk izpušķotu frāzi "laiks parādīs". Lai protams, nekad vairs neatgriestos pie šī Svarīgā Jautājuma savos analītiskajos pārskatos un pie nākamās izdevības uzdotu citus Tikpat Svarīgus Jautājumus, par kuriem "laiks parādīs".

Bet laiks jau ir pagājis, gandrīz vesels mēnesis, kopš pie varas ir donalds un šis laiks ir parādījis to pašu, ko zinājām līdz šim: viņam riebjas: meksikāņi, musulmaņi, žurnālisti, tiesneši, eiropas savienība, ķīna .. Ko šis laiks ir jaunu parādījis, ka cilvēks var būt štatu prezidents un ne mirkli neslēpt, kas tik viss viņam riebjas.

Kā gan viens krievs var nemīlēt donaldu? Donalds aizkustinošā atklātībā runā huiņu, neslēpdamies nodarbojas ar huiņu un slavē putinu.

Rādās, FIB un CIP ir atšķirīgi viedokļi, kam jābūt prezidentam. Vispār, jau abi varianti ir pietiekoši leģitīmi, viens kandidāts uzvar pēc procedūras, otrs pēc, khem, popularitātes. Tā, kad tur elektori balso? Bet tas vispār ir nepareizi saukt kādu par president-elect pirms nobalso tie, kam patiesībā ir balsstiesības.