 |
|
 |

 |
neraate |
 |
 |
 |
 |
pie Daugavas stadiona blakus ir divi mazi pārtikas veikaliņi, tieši pie sabiedriskā pieturas. viens tāds parasts, ar bulciņām, kafijas automātu, niekiem un drusku alkohola. otrs līdzīgs, vecāks, nobružātāks, turklāt pilns ar akvārijiem! viens skatlogā, citi mazā istabiņā. tur laikam var gan pienu, maizi, aliņu, cigaretes wc papīru un kaķbarību, bet arī (labu) sienu grauzējiem, kombikormu papagaiļiem un zivtiņas! :D <3
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |



 |
neraate |
 |
 |
 |
 |
vakar jau pa dienu bija tā nedaudz jocīgi, bet grūti formulējami. pirms braukšanas nopirku Narvesen kolu, lidiņā apēdu zirņus ar speķi un kefīru (3,40!!), piesēju dūšu, drusku atlaida. braucu labi, rīt skolas eksāmens(atkal). tad uz pulciņu vietu braucu ar taksi, jo sapratu, ka normāli nepaspēšu pēc bērna, izģērba mani pliku un nabagu, bet ko padarīsi, tad jau sāka palikt tā jocīgāk (ko viņi dirš, ka bolts čakarē tirgu, paši vien čakarējiet ar savām drausmīgajām cenām, bet nu poh, skola maksā naudu, citreiz braukšu ar boltu, ietaupīšu vismaz divreiz), paņēmu sīku un jau sāka tā nelabiņi, pierunāju nevis ar diviem tr-tiem, bet autobusu. tur jau sāka kāpt uz augšu, bet kaut kā dzelžaini noturējos ar krāšņām iedomu ainām par to, cik niķīgs būtu bērns ja jāstāv blakus vemošai mātei, ienācu mājās, pa galvu pa kaklu izģērbos, nometu drēbes zemē un skrēju. paspēju uz poda, izmocīju ka man vajag bļodu, mazā mīļā meitiņa priecīgi to atnesa, paprasot kāpēc man vajag un tad tik paspēju ievilkt elpu un pūst. starplaikos piezvanīju kolēģei, ka šodien man ķipa brīvs, drusku mirīju nost, bet tā nosacīti. jo nu visbriesmīgākā lieta, ko cilvēks pats sev var nodarīt ir vemšana, tas ir šausmīgi briesmīgi drausmīgi
no rīta, kad vīrs piecēla (!!) lai sapinu sīkām matus biju gatava šķirties jo lai kādu nožmiegtu, vajag spēt nostāvēt
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |






 |
sesilija |
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Jaunajā darbā nostrādāju veselu mēnesi! Tā sastrīdējos ar Kundzi (tā mēs saucām tiešinetiešo priekšnieci), ka uz vietas pateicu: viss, eju prom. Un, godīgi sakot, es ar sevi pat mazliet lepojos — bez drošības tīkla, bez plāna “ko tālāk”, tīrā emocionālā brīvsolī. Vispār jau visa komanda no tā uzņēmuma pa šo laiku paspēja aiziet, un šim sarkanajam karogam man vajadzēja iedegties krietni agrāk. Pozitīvais – mani atvadu ballītēs pieņēma ar atplestām rokām visa aizgājusī komanda. Pat uzslavēja mani par labi pieņemtiem lēmumiem (kas ir diezgan ironiski, ņemot vērā situāciju 😄). Bonusā – jauna draudzene! Nākamnedēļ kopā braucam uz nometni. Vīrs tajā pašā vakarā pateica, ka vispār brīnās, kāpēc es uz to darbu vispār aizgāju. Īpaši pēc tam, kad nosaucu Kundzes vārdu. Jā, viņš viņu zināja… un neko labu pateikt nespēja. Godīgi sakot, es arī neatradu nevienu, kurš par viņu teiktu ko labu. Tagad vismaz skaidrs, kāpēc Kundzei darbs mainās ik pa 3–4 gadiem. Turpmāk vienmēr vīram teikšu vārdus/uzvārdu ar ko man ir intervija. Jauni darba piedāvājumi uz galda parādījās praktiski divu nedēļu laikā. Beigās viss izvērtās tā, ka centos pēc iespējas novilkt jaunā darba sākšanas datumu, jo… nu, vienkārši negribējās neko darīt. Emocionālais “atvaļinājums bez biļetes atpakaļ” 😅 Jaunajā darbā esmu jau 2,5 mēnešus. Viss mierīgi, bez stresa, bez skrējiena un “vajag-vajag-vajag” sajūtas. Bet, godīgi sakot, pēc iepriekšējā trakonama man, visticamāk, jebkurš darbs liktos kā atvaļinājums Havaju salās. 🌴 Par pārējiem aizgājējiem. Kāds raksta, ka ir saslimis ar kovidu, bet jaunajā darba vietā pat ar kovidu jūtas labāk nekā iepriekšējā bez kovida (ha!). Tas laikam ir tas brīdis, kad saproti – problēma nebija mūsos, bet vidē 😄
Tags: VienkāršiTā
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |