Apmaldījusies domās.

Lieku gulēt puikas. Viss šķiet mierīgi, līdz mazākais sāk traci. Tad, protams, ierodas “lielais glābējs” — tēvs.
Un man atkal rodas jautājums: kāpēc man neļauj pašai tikt galā? Kāpēc viņš vienmēr ielaužas pa vidu, it kā es būtu bezspēcīga?

Apraudājos. Izdzēru L — vismaz cerībā, ka tas palīdzēs man arī aizmigt.

Naktī, kad mazais raud, vīrs uzreiz pārņem vadību. It kā es nevarētu, it kā man trūktu spēju vai zināšanu. Vienmēr tas pats — “tu nemāki”, “tu dari nepareizi”.
Un tad es sāku domāt — vai viņš patiešām grib, lai bērni ir atkarīgi no viņa? Vai varbūt viņš pats ir atkarīgs no tā, lai viņš būtu neaizstājams?

Dažreiz man pat šķiet, ka būtu vieglāk, ja mēs izšķirtos. Tad katram būtu sava māja, savi noteikumi, sava kārtība. Vismaz vienā vietā es varētu justies kā pieauguša cilvēka, nevis kā neveiksmīga mamma viņa ēnā.

Vienkārši — fuck this life.


UPD: ir 22:58 un mazais puika rauda. Es jau neko. Bet laikam šis ir tas piemērs kā sanāk labāk.

Ar vīru viss mierīgi. Dažreiz šķiet, ka mājas gaisotne pat kļuvusi vieglāka, kā jauns elpas vilnis. Psihoterapija, šķiet, kaut ko dod — un es pat panācu, ka arī vīrs sāk iet. Protams, viņam teicu, ka tas ir “lai palīdzētu man”, un viņš ar pilnu nopietnību saka: “tikai tāpēc, lai ātrāk palīdzētu tev.” Dažkārt psihoterapete šķiet runā muļķības, bet dažas lietas viņa iedod praktiskas, un es jūtu, ka kaut kas no tā patiešām strādā.

Problēmu man ir vairāk, nekā vajadzētu. Pēdējā tikšanās reizē noskaidrojām, ka jūtos vainīga, kad atpūšos. Mana atpūta nav klubiņi vai trokšņi — vienkārši reizi divos mēnešos aiziet uz grāmatu klubiņa tikšanos.

Aizgāju no darba — pēdējā diena bija kā maza svētku lāse ikdienā. Pat mazliet žēl palika. Mana projekta komanda bija brīnišķīga, ceru, ka kādreiz vēl sanāks kopā strādāt. Žēl, ka nebūšu sporta spēlēs ar projekta vadītāju; mana slepenā vēlēšanās bija pievilkties vairāk reižu nekā viņš (maz ticams, ka varētu, bet sapņot nav aizliegts). Nodaļas gan nav žēl pamest. Ar iepriekšējo vadītāju atvadījos sirsnīgi, bet jauno arpus linkedin pat neredzēju.

Jaunais darbs — jaunas krāsas un jauni trokšņi. Bardaks lielāks, nekā gaidīju, bet tas viss ir sakārtojams, pat nemanāmi. Šeit jāaudzina ne tikai klienti, bet arī kolēģi — kā mazi puķu stādi.

Ieviesu plānotāju — ceru, ka tas kļūs par manu mazo rituālu ilgāk par diviem mēnešiem. Ņemot vērā summu, ko par to iztērēju, vismaz seši mēneši būtu taisnīgi, ha.

Es netiku vaļā no tā karuseļa galvā.
Nevaru izdomāt ko darīt.
Un kā labāk darīt.
kā atrisināt konfliktu mājās.

Sarakste ar vīru:

ES:: piedod, ka traucēju. tu šodien strādā no mājām?

Vīrs: nesapratu par ko Tu atvainojies. Par zinju? ... nee, offisaa

ES: man pēdējā laikā liekas, ka tev traucē jebkas ko es daru…

Vīrs: nee, man netrauced jebkas ko tu dari, nevajag paarspiileet. Man traucee, ja pa nakti mani 3 reiz pamodina, kas ir pilniigi normaali

ES: bet man beigās naktī un darbā jāraud

Vīrs: bet kur probleema? uzvedies klusi pa nakti un visiem labi
Vīrs: vienmwer tak var nolikt visu ko tev pa nakti vaidzees blakus uz skapiisha lai nav pa visu maaju jaaskraida un jaagrabinaas

ES: tabletes bija naktsskapītī.
es nevaru viņas atvērtā veidā turēt, jo nav teikt, ka man pa nakti viņas vajadzēs. turklāt viņas ir spēcīgas un es nekādā gadījumā nevēlos puikas tiktu viņām klāt

Vīrs: un pirmaas divas reizes?
Vīrs: nedomaa vislaik attaisnojumus, domaa risinaajumus
Vīrs: nav jau taa, ka shii bij pirmaa reize, Tu regulaari pa naktiim trokshnjo

ES: kādas divas? es vienu reizi aizgāju uz tualeti un tad no somiņas paņēmu ausu aizbāžņus.
ES: es varu gulēt citur.
domāju, ka mums abiem vajadzētu reizē pie psihoterapētes aiziet, jo ar mūsu komunikāciju kaut kas īsti labi nav.

Vīrs: 1) grabinaajies mekleejot savus loopus
2) gaaji uz tualeti, neatceros par vakarnakyi, bet parasti veel komplektaa ledusskapim tiek durvis aizcirstas
3) mekleeji tabletes
Vīrs: taa kaa jaa, pirmaas divas
Vīrs: un jaa, mums ir probleema ar komunikaaciju, jo Tu nekad ne pie kaa neesi vainiiga. Vienmeer kaads cits vai nepaarvarami apstaajlji
Vīrs: nevar neko uzlabot vai atrisinaat, ja vispaar neuztver nekaadu kritiku
Vīrs: un sure, varam aiziet reizee, nav nekaadu probleemu

ES: un man sajūta, ka tu tikai mani kritizē un komandē. un dari to ar toni, it kā es tevi kaitiātu vai arī es būtu stulbākais cilvēks uz pasaules.
bet piekrītu, ka jārunā ar psihoterapēti, jo šādi mēs tālu netiksim.

Vīrs: Tev kkaada empaatija vispaar ir? Kaads Tev buutu tonis, ja Tevi nakts viduu modinaatu vislaik. Pie tam regulaari. Kaa jau teicu, shii nebij pirmaa reize, kad es Tev luudzu naktiis uzvesties klusaak. Man nav probleemu, ka Tev kkur jaaiet un kkas jaameklee, tik dari to klusaam
Vīrs: un savukaar par to kaada Tev ir sajuuta, es neko nevaru paliidzeet. Savu sajuutu radi Tu pati. Parunaa luudzu par to ar terapeiti

ES: es jau esmu runājusi, viņa teica, ka nicinoši vai paceltā balsī runāt ar jebkuru neesot pieņemami.
Bet domāju, ka esam atraduši pagaidu variantu, lai šo risinātu - kopīgu vizīti pie psihoterapētes

Vīrs: tikai probleema ir, ka es nerunaaju ar Tevi vienmeer nicinoshi vai paceltaa balsii, kaa Tu meegjini vispaarinaat
Vīrs: jebkur cilveeks var tikt aizkaitinaats un saakt taa runaat .... Tu pati to biezhi dari
Vīrs: taa ka jaa, ejam parunaat ar psihoterapeiti

ES: es cenšos kontrolēt. ja tu pasaki, ka es tā runāju, es atvainojos.

Pārdomas:
Vai tiešām es esmu tāda nejēga, kas neko neprot? Pirms kāzām un bērniem (tas jau bija pirms 4,5 gadiem) viss bija labi. Kopā esam jau 10 gadus… bet pēdējie gadi ir kļuvuši par cīņu — migrēnas, panikas lēkmes, nemiers.

Un tagad es jūtos mierīgāk mājās tad, kad viņa nav. Skumji to atzīt, bet tā ir. Ja viņam tagad piedāvātu komandējumu uz ilgāku laiku — es neiebilstu.

Es negribu šķirties. Bet es arī negribu dzīvot šādi.

Pamodos, jo vīrs skaļi elpoja. Nevarēju atrast ausu aizbāžņus, un tikai pēc brīža atcerējos, ka tie ir somiņā. Kad beidzot atradu un atgriezos gultā, mani sagaidīja pārmetumi, lai beidzot beidzu staigāt pa nakti. No vienas puses saprotu — ja mazais pamodīsies, viņš meklēs tēti un būs brēciens. Bet no otras puses… es tiešām negribu, lai ar mani runā šādā tonī.

Rezultātā nespēju aizmigt, galvā visu laiku cilāju šo situāciju. Lai varētu iemigt, paņēmu savas S. zāles. Tad vīrs atkal sabrēc: “Cik var…” Es paskaidroju, ka tās ir zāles, un viņš atbild, ka man viss jāsagatavo jau pirms nakts. Bet zāles jau stāvēja nakts skapītī. Kā vēl lai sagatavoju? Vai turēt ārpus iepakojuma? Bet ja nu pa nakti nevajag? Tās ir spēcīgas zāles, negribas kaut kur atstāt, vēl jo vairāk — ja bērni varētu tām piekļūt.

Teicu, ka iedzēru zāles tāpēc, ka nespēju apstāties domāt par notikušo un nevarēju aizmigt. Un tad — kronis visam. Viņš uzkliedza, lai nevainoju viņu pie tā, ka esmu sačakarēta.

Man gribas raudāt. Psihiatre bija teikusi — rakstīt ārā to, ko nevaru izmest no galvas. Bet šoreiz tas nepalīdz. Tagad sēžu un raudu.

Es vairs šādi negribu.

Piektdien jutos slikti — tā, ka ļoti slikti. Vemšana, reibonis un viss kas piederas.
Sestdien vairs nebiju spējīga piecelties no gultas.
Svētdien... nomazgājos. Tātad, acīmredzami — progress.

Pirmdien šķita, ka ir labāk. Nu tā “labāk”, kad vēl joprojām nelabi, bet jau vari tēlot cilvēku.

Un nē, ja nu kādam rodas jautājums — nē, tas nav trešais bērns. Ne tagad, ne šogad, ne nākamajos piecos.
Aizvedu puiku uz dārziņu un pati taisnā ceļā — pie ārsta. Spožs rīts.

8:50 — ārsta kabinets.
Zaudēju samaņu. Atgūstu. Viss deg, šūpojas, elpas nav. Skaidrs — es mirstu. Vai pārtopu par vampīru.(Twilight still rulzz, right?)
Daktere mierīgi paziņo: “Tā ir TIKAI panikas lēkme.”.
Un tad sākas histērija (Arī dakteres paziņotais, kas tagad ar mani notiek). Klusa, bet lepni intensīva. Izrādās, arī tas iespējams.

Aizdomas par izdegšanu. Slimības lapa ir. Es arī.

Šodien nāk klāt vēl viena teorija — varbūt šī brīnišķīgā pieredze ir Que atmešanas bonuss.

Lieliski. Tiešām. Tik daudz veidu, kā ķermenis māk pateikt: “You are not in control here.”

Domu par atgriešanos cibā nēsāju jau kādu laiku.
Kā vecu atslēgu kabatā – it kā lieka, bet tik mīļa.
Un tad nāca mēneši… un vēl pāris mēneši… kamēr sapratu, ka parole pazudusi, e-pasts kā aizlidojis balodis – neatrodams. Sākt no jauna negribējās – kā rakstīt dzeju uz baltas sienas.
Bet, pateicoties supportam un varonīgajam Denisam – esmu atpakaļ! 🥳

Un kāpēc gan atgriezties?
Jo ir vakari, kad sirds ir kā pārplūdusi kafijas krūze – silta, tumīga un pilna līdz malām. Tad gribas to visu kaut kur noliet, un cibas lauciņš šķiet kā radīts tam – lai izkliegtu, izdomātu, izelpotu.
Kaut vai no telefona – pusmiegā, pidžamā, ar matiem mezglā.

Ceru, ka šī būs mana mazā nakts terapija.
Tiekamies drīz – jo bezmiegs ir mans uzticamais kompanjons jau četrus gadus. 🌙✨

Žagarus man neeatnesa, par to arī priecājos :)

Esmu uzrakstījusi savu maģistra darbu! Beidzot.
Šodien nosūtīju darba vadītājam. Ceru, ka atbildēs.

Bet, tā kā vairs nav parādu sajūta, šogad gribu īstu Ziemassvētkus!

Tā tad:
Kā radīt Z-svētku sajūtu?
Kur dabūt adventes vainagu?
Kad ir labākais laiks egles gādāšanai?
Kur ir glītākie Z-svētku rotājumi?

Sēžu darbā. Rakstu maģistru. Kolēģe atstāja fonam multeni. Un pēkšni fonā "Es tulīt miršu, neticis ne ar vienu dāmu tālāk par bučiņu " Un to saka Čarlzs Darvins.

Halovīni un vairāku rakstu ietekmē par kostīmu tērmām atcerējos savu tērpu bērndārza ludziņā.