Apmaldījusies domās.

Lieku gulēt puikas. Viss šķiet mierīgi, līdz mazākais sāk traci. Tad, protams, ierodas “lielais glābējs” — tēvs.
Un man atkal rodas jautājums: kāpēc man neļauj pašai tikt galā? Kāpēc viņš vienmēr ielaužas pa vidu, it kā es būtu bezspēcīga?

Apraudājos. Izdzēru L — vismaz cerībā, ka tas palīdzēs man arī aizmigt.

Naktī, kad mazais raud, vīrs uzreiz pārņem vadību. It kā es nevarētu, it kā man trūktu spēju vai zināšanu. Vienmēr tas pats — “tu nemāki”, “tu dari nepareizi”.
Un tad es sāku domāt — vai viņš patiešām grib, lai bērni ir atkarīgi no viņa? Vai varbūt viņš pats ir atkarīgs no tā, lai viņš būtu neaizstājams?

Dažreiz man pat šķiet, ka būtu vieglāk, ja mēs izšķirtos. Tad katram būtu sava māja, savi noteikumi, sava kārtība. Vismaz vienā vietā es varētu justies kā pieauguša cilvēka, nevis kā neveiksmīga mamma viņa ēnā.

Vienkārši — fuck this life.


UPD: ir 22:58 un mazais puika rauda. Es jau neko. Bet laikam šis ir tas piemērs kā sanāk labāk.

Piektdien jutos slikti — tā, ka ļoti slikti. Vemšana, reibonis un viss kas piederas.
Sestdien vairs nebiju spējīga piecelties no gultas.
Svētdien... nomazgājos. Tātad, acīmredzami — progress.

Pirmdien šķita, ka ir labāk. Nu tā “labāk”, kad vēl joprojām nelabi, bet jau vari tēlot cilvēku.

Un nē, ja nu kādam rodas jautājums — nē, tas nav trešais bērns. Ne tagad, ne šogad, ne nākamajos piecos.
Aizvedu puiku uz dārziņu un pati taisnā ceļā — pie ārsta. Spožs rīts.

8:50 — ārsta kabinets.
Zaudēju samaņu. Atgūstu. Viss deg, šūpojas, elpas nav. Skaidrs — es mirstu. Vai pārtopu par vampīru.(Twilight still rulzz, right?)
Daktere mierīgi paziņo: “Tā ir TIKAI panikas lēkme.”.
Un tad sākas histērija (Arī dakteres paziņotais, kas tagad ar mani notiek). Klusa, bet lepni intensīva. Izrādās, arī tas iespējams.

Aizdomas par izdegšanu. Slimības lapa ir. Es arī.

Šodien nāk klāt vēl viena teorija — varbūt šī brīnišķīgā pieredze ir Que atmešanas bonuss.

Lieliski. Tiešām. Tik daudz veidu, kā ķermenis māk pateikt: “You are not in control here.”

Kāpēc katru reizi, kad izeju ārā no mājas, man ir sajūta, ka ne tā izskatos, ka ne tā runāju un ka ne tā uzvedos? 

Kaut kāds iekšējais sabrukums. ..Skat, skat kā deg mūsu pils!

"Tev jāper apkures katls pa 2 tūkstoši."
"Tev jāņem jauna mašīna līzingā"
"Tev jāpērk jauns telefons"

Kas to visu pavēlnieciski saka? Pareizi! Mana mate :@

ZB!!!! un beigās vēl apvainojāms uz mani, jo atbildes bija:
"Mēs paši visu izdomāsim"
"Es negribu jaunu mašīnu, man patīk mana tagadājē un tā ir laba diezgan. Un vispār es negribu neko līzingā."
"Ņem un uzdāvini."

Nometa telefonu...

Un vispār es sāku priecāties, ka mans telefons vairak neiet, nekā iet.
Un es priecājos, ka māja būs tadā čuhņā (paradīzes nostūrītī) uz kuru visticamāk nemaz tik bieži viņa nebrauks.

P.S. Ko var likt virsū uz apsildāmajām grīdām? Tās ir iebetonēts. Gribu laminātu, bet ko var starp to betonu un laminātu, tā lai visa māja nenodeg? (Jā paldies, par kritiku manā būvniecības terminaloģijā. Es jau esmu profesionālis :D )

ATKAL nedienas ar māti.

Šoreiz es pateicu tikai pusteikumu, kas Viņai nepatika un viņa sāka KLIEGT uz mani. besī āra!!! Kas grūti ir mierīgi pateikt, kapēc es kļūdas un kāpēc man jāmaina domas? Uzreiz sāk kliegt un vispār jutos pazemota.

BET.. un jā, šoreiz ir BET

Es saņēmos un aizrakstīju SMS par to, ka tas nav normāli un ka viņa nevar uz mani kliegt katru reizi, kad viņai nepatīk kaut kas ko es daru un/vai saku, ka tādejādi viņa liek man justies kā maznozīmīgam bērnam.

Uz atvainošanos, protams, es neceru, bet varbūt aizdomāsies.


Un vēl. Es neesmu īsti pārliecinata vai šobrīd gribu pirkt māju. Varbūt tomēr džīvokli?