Apmaldījusies domās.

Kāpēc katru reizi, kad izeju ārā no mājas, man ir sajūta, ka ne tā izskatos, ka ne tā runāju un ka ne tā uzvedos? 

Kaut kāds iekšējais sabrukums. ..Skat, skat kā deg mūsu pils!

"Tev jāper apkures katls pa 2 tūkstoši."
"Tev jāņem jauna mašīna līzingā"
"Tev jāpērk jauns telefons"

Kas to visu pavēlnieciski saka? Pareizi! Mana mate :@

ZB!!!! un beigās vēl apvainojāms uz mani, jo atbildes bija:
"Mēs paši visu izdomāsim"
"Es negribu jaunu mašīnu, man patīk mana tagadājē un tā ir laba diezgan. Un vispār es negribu neko līzingā."
"Ņem un uzdāvini."

Nometa telefonu...

Un vispār es sāku priecāties, ka mans telefons vairak neiet, nekā iet.
Un es priecājos, ka māja būs tadā čuhņā (paradīzes nostūrītī) uz kuru visticamāk nemaz tik bieži viņa nebrauks.

P.S. Ko var likt virsū uz apsildāmajām grīdām? Tās ir iebetonēts. Gribu laminātu, bet ko var starp to betonu un laminātu, tā lai visa māja nenodeg? (Jā paldies, par kritiku manā būvniecības terminaloģijā. Es jau esmu profesionālis :D )

ATKAL nedienas ar māti.

Šoreiz es pateicu tikai pusteikumu, kas Viņai nepatika un viņa sāka KLIEGT uz mani. besī āra!!! Kas grūti ir mierīgi pateikt, kapēc es kļūdas un kāpēc man jāmaina domas? Uzreiz sāk kliegt un vispār jutos pazemota.

BET.. un jā, šoreiz ir BET

Es saņēmos un aizrakstīju SMS par to, ka tas nav normāli un ka viņa nevar uz mani kliegt katru reizi, kad viņai nepatīk kaut kas ko es daru un/vai saku, ka tādejādi viņa liek man justies kā maznozīmīgam bērnam.

Uz atvainošanos, protams, es neceru, bet varbūt aizdomāsies.


Un vēl. Es neesmu īsti pārliecinata vai šobrīd gribu pirkt māju. Varbūt tomēr džīvokli?