Apmaldījusies domās.

uznāca karstuma vilnis un man laikam tagad kaut kur būs jānopērk džemperis :D

man ik pa laikam gribas apēst kaut ko nu tādu, nu kaut ko garšīgu nezinko. vakar nejauši tieši to nopirku aizdomīgā saldumu veikaliņā. bulgāru ražojuma zemeņu lukumu. un ir! tas ir tas tieši tas nezin kas, ko man gribējās!
Lukums ar zemeņu garšu 140g https://share.google/vwIbCrV4q3WweBdj1 bilde te. noteikti ir vēl arī citos veikalos, šita bija vienīgā bildīte ar to pareizo

ziniet tās reklāmas, kur lidostā beibei izsaka komplimentu par to, kā viņa smaržo un viņa visa tāda tarā! nonšalanti no somas izvelk litra pudeli ar Silan vai tml veļas mīkstinātāju?!
es šodien esmu tāds cilvēks, kam rokas somiņā ir milzu pudele ar veļas mīkstinātāju:D

es esmu celaines audusi, kaut kad bērnībā, man ļoti patika un tagad redzēju šo un pilnīgi jābrquc uz to Dobeli!!
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/tautas-maksla/29.11.2025-dobeles-novada-muzeja-atklaj-iespaidigu-latviesu-tradicionalo-jostu-izstadi.a624362/?utm_source=inbox&utm_campaign=news&utm_medium=frontpage

- (..) un nepird! tev jau divi soda punkti!
- kāpēc?
- par piršanu spēles laikā!

no rīta aizveda, vakarā jau sataisita tā lellīte(70€, liela daļa taisāmo detaļu nāca līdzi), tagad tikai vajag lai Andrītis sestdien sametina izpūtējam trubu un nogriež un sametina tur kkkādu arku, slieksti vai tml. vienīgi ka nav bleķa, bet ja kas, paņems no vecās veļas mašīnas izgriezīs

ēm koa?!

Vai tehnisko apskati var iziet auto, kam ātrumpārslēgu nevar ielikt piektā ātruma robā?

Iespaidojoties no tās Twenty One Pilots dziesmas, sākām skatīties Arcane, un trīs dienās gandrīz piebeidzām pirmo sezonu. Tas izrādās ir seriāls, nevis datorspēle, bet varbūt abi. Sižets šķiet diezgan vienkāršs, tai pat laikā dinamisks, un es neesmu pamanījis caurumus. Manai gaumei varbūt par daudz kautiņu, bet tas baigi netraucē. Neesmu liels animācijas fans, un tāpēc šī ir pirmā animācija, kurā es esmu redzējis seksa ainu. Ne grafisku, bet tomēr. Ilgi domāju, bet Bojack es neieskaitītu šinī sarakstā. Sezonas noslēgumu esam iepauzējuši, bet it kā ir vēl otrā sezona. Internetos raksta, ka tā joprojām ir laba, bet tomēr nestāv tuvu pirmajai sezonai.

Nesaistīti, bet nedaudz arī saistīti, es nesaprotu tos Rotten Tomatos reitingus. Seriāli, kas man šķiet ok pēc apraksta un treilera ir diezgan slikti novērtēti, kamēr tie, kuriem sižets pēc apraksta šķiet baltiem diegiem šūts, ir augstu novērtēti. No redzētajiem Apple TV bengeris Slow Horses manuprāt ir fine, bet ne tuvu tāds šedevrs, kādu sola reitingi. Viens personāžs mani kaitina jau no pirmās sezonas, bet kļūst tikai sliktāk, un es pēdējās sezonas laikā ļoti cerēju, ka kāds viņu tur nogalinās, lai viņš neievelkas nākamajā sezonā. Anyhow, man ļoti pietrūkst kaut kāda Letterboxa seriāliem.

pēc mielasta aizvedām tēvu mājās, apskatīju lellīti (vī!) un iedevu kaķiem tārpu zāles. sesku mamma noķēra un turēja opītē, viņa forši uzreiz norija tableti un īsti nesaprata ne kas tas bija, ne kas tur notika. diemžēl ta jau ir - ja tu esi ļoti smuka, gribēt lai gudra arī ir par daudz prasīts :D Milku izvilku no mantu kastes zem bērnu gultas, arī visu forši un profesionāli izdarīju. viņa gan sašvakusi. Rižiks bija aizgājis atpakaļ uz šķūni (kamēr gāju pēc tabletēm un pa ceļam satiku tos abus), tēvs izvilināja metāla bļodā ieberot graudiņus, es rupji (fui, eju nokaunēties) aiz skausta izcēlu galvu no bļodas, ieliku mutē tableti un viņš pats visu izdarīja un uzmeta man Tādu skatienu, ka vēl joprojām jūtu sirdsapziņas pārmetumus, jo viņš būtu to tableti apēdis pats ja zinātu ka tas, ko vajag darīt ir kaut ko apēst :D a es uzreiz tik brutāli - aiz skausta un pirkstus mutē..

Vai un kā LV ir iespējams diskrēti noskaidrot, vai cilvēks, kurš no soc. tīkliem pazudis, ir dzīvs vai nē?

Es atkal pabiju big corp ofisā, un atkal esmu norāvis nelielu kultūršoku.

Big corp jau kādu laiku izskatās pēc lidostas, bet šī sajūta ar katru reizi kļūst tikai spēcīgāka. Es biju parunāties par darbiņu, satikt jaunos kolēģus sejā, un man bija iespēja paklausīties arī viņu small talk. Tā nu viņi dzīvo jau gadiem kādā no Baltijas valstīm, drusku straglo ar vietējām valodām, jo vietējiem šķiet ērtāk ar viņiem komunicēt angliski, strādā savus ofisa darbiņus, ved bērnus uz pulciņiem, brauc atvaļinājumos pie saviem radiem, un visdrīzāk nevienai Veidemanei vai Dombravam acīs nekrīt, atšķirībā no jauniešiem ar ēdiena piegādes somām. Kāpēc viņu ir tik daudz tieši big corp es nezinu, bet nojauta saka, ka vietēji nespētu un negribētu aizpildīt šīs korporatīvās pozīcijas. Kaut kādā ziņā tas varbūt nav pat slikti, ja visa pasaule nekļūst par viendabīgu masu.

Vienu brīdi saruna aizvirzījās banālā kultūras atšķirību virzienā. Kamēr viņi atkārtoja tās frāzes, ka ir dzirdētas jau pirms divdesmit gadiem, es iedomājos, ka starpība starp vidējo latvieti un vidējo turku globālā kontekstā ir mazāka kā atšķirība starp diviem dažādiem latviešiem. Vidējam big corp darbiniekiem ir ko pastāstīt par restorāniem, pārkingu, gadžetiem, ceļojumiem un mākslīgo intelektu, tikmēr es savā nodabā domāju par to, cik ļoti jocīgi būs apmeklēt darba balli, kuras programmā ir “iet paēst un aiziet uz kādu dzērienu”, zinot to, kas tik par mani neatklāsies, mēģinot pielāgoties šīm abām aizraujošajām izklaidēm. Kaut kādu īpatnēju iemeslu dēļ man ir specifiskas zināšanas, kas ir vajadzīgas big corp, bet ārpus šī kapitālistiskā darījuma es jūtos kā viens pats iemaldījies svešā ballē. Man, protams, ir arī maz kopīga ar džeku no Jelgavas, kas strādā ģimenes zemnieku saimniecībā, un viņa acīs es drīzāk līdzinos big corp planktonam, un kaut kādā mērā viņam ir taisnība, bet piezūmojot tuvāk, es īsti neiederos nevienā no šīm kompānijām, tai pat laikā veiksmīgi varētu feikot piederību abām šīm grupām. Un runājot par feikošanu, man reizēm ir sajūta, ka es dzīvē nodarbjos ar nepareizām lietām. Un ar “dzīvē” es domāju tās lietas, kas man nodrošina komfortu pirkt filmiņu fotoaparātus, un braukt skrūvēt no paletēm huiņu.

Meanwhile mēs mājās esam pievērsušies saturam par cyberpunk, un lai gan mums nav izredzes piedzīvot lidojošas mašīnas un runājošus robotus (fingers crossed), grūti nepamanīt subtle līdzību starp distopiju un realitāti.

ar blīkšķi ievēlos atpakaļ realitātē.
ir ļoti viegli būt vienam. pat varbūt ne tā.. ir ļoti viegli, kad tev neko nepārmet un nepieprasa.

tas ir absurds, ka atvadoties draudzene saka paldies, ka uz viņu nekliedzu, jo bija kļūmītes, dārgas, ar bagāžu; navigācijas gļuki utt.

Barselona ir kontrastu pilsēta. Ne tikai vide, arī cilvēki. vienojošais ir tas, ka visi smaida un ir laipni (izņemot 1%), bet neviens nav komunikabls.

mums nebija labākās vietas, jo biļetes tika iegādātas par vēlu (augusta sākumā, lol), taču divas dullas latvietes iekustināja savā sektorā bariņu spāņu! Mensons ir brīnišķīgs!

biju uz to elpošanas nodarbību un tas bija ļoti svētīgi. par to, ka ir nodarbības kur elpot es uzzināju man liekas ka tālajā 2009? gadā, bet tas man likās māņi un fufelis. tad es biju uz visādam daudz lekcijām kur to pieminēja kā normālu veidu dažādu lietu izstrādei. tad es (šogad?) izlasīju to grāmatu par elpu un vēl to Vima Hofa, pat pierakstīju blociņā šo to ko pamēģināt, bet nu zinam mēs kā ir ar tiem blociņiem..
ļoti interesanti bija pēc tam dzirdot kā abas pārējās meitenes ir piedzīvojušas to pašu pasākumu. man sākumā sala visu pirkstu distālās falangas, vienā mirklī sāka līt asaras vismaz 20 min, tad kaut kad pa visu tai elpošanai (bez pauzēm, ieelpa izelpa seko viena otrai un elpo caur muti) briesmīgi bieži nāca žāvas un vienu ilgu mirkli pat izbaudīju tādu kā atslēgšanos kā gulēšanu tajā siltajā pieņemošajā mājīgajā tumsā un tās Tibetiešu skanošās bļodas bija brīnišķīgas. bija grūti gandrīz tukšā dūšā, kafiju ar pienu gan iedzēru lai ceļā uz nepaģībtu, bet efekts nenoliedzams - ir man tagad idejas kā labāk sabalansēt savu dzīvi, kā pietrūkst un kā ir par daudz, es izjutu to ka esmu izelpojusi daļu saspringuma un šodien es neesmu smēķējusi vispār

gribu atkal uz elpošanu, nezinu kad būs, bet mēģināšu uz nedēļas beigām tikt uz to jogu un meditāciju. ļoti aizķēra kā viena no meitenēm teica, ka jo vairāk visa kā uzkrīt jo vairāk viņa irplāno laiku sev lai sevi spēcinātu

un tā nu es saņēmos un ar visiem trim aizbraucu uz veikalu, jo vecākajam bija apsolīts uz XS izvēlēties pašam dāvanu un tērēt naudiņu

gribēju uz to Banksy izstādi, paspējām. bērniem, protams, ļoti, nebiju gaidījusi ka man arī tā patiks. vispār piesātināta diena - no rīta pulciņi, tad uz centru, atstāju bērnus RCB bērnu lasītavā, pati pie matu ārsta (man ļoti patīk skats pa logiem tajā ēkā!), paņēmu sīkus, aizbraucām uz Matīsa tirgu, pēc izstādes uz Hesīti, vīrs bija ar mašīnu, tā kā mājās ar karieti, sīki ciemos pie vīramātes uz v.d. ballīti, pēc tam uzkost, vakara pasaciņa LR1 un tad Pārdziedi mani

tas raidījums man ļoooti patīk. rīt elpošanas nodarbība un uz to itāļu gaismas izstādi gan es neiešu

vai šī ir žurnālistika? nē. vai es to uzskatu par stulbumu līst citu cilvēku dzīvēs? jā. bet vienlaikus tā ziņa arī ir brīnišķīga, jo rakstā uzsvērts, ka jaunais draugs (kā liek noprast raksts) ir 14!! gadus jaunāks par bijušo vīru. nevis par beibi. izklausās skandalozi, lai gan neviens no cipariem nav nosaukts, ja dikti gribas ir jāguglē. Dana, protams, izklausās pēc kārumnieces. es gribētu lai visas dzeltenās ziņas būtu tādas - uz gaumīguma robežas un nevērtējošas. nu tur pēc gada Fiļa vecā sieva kopā ar par X ļimoniem nabadzīgāku veci, aktiera X jaunajai partnerei krūtis kā citroni (atšķirībā no iepriekšējās, kam bija kā bumbas), dziedātājas Y jaunais draudziņš ir par pusmetru garāks par iepriekšējo, kas ir stulbi un bodīšeimings jebkurā gad, bet no tā nezinkad mēs būsim izauguši

https://www.la.lv/vins-ir-14-gadus-jaunaks-par-bijuso-viru-dana-reizniece-bauda-dzivi-jaunas-attiecibas

Ahoi,

Ir nepieciešams dāvanai ierāmēt A3 formāta poligrāfiju/izdruku.
Skatos, ka Rīgas centrā ir padaudz vietu, kas to dara.

Ir kādi ieteikumi no pašu pieredzes?

Vēlams, ja to var izdarīt uzreiz - ok, ja extra samaksa.
un vēl superīgi būtu, ja piedāvā arī nosaukuma plaksnīti/etiķeti, ko uz rāmja piestiprināt.

nezinu kad es savu mašīnu ieraudzīšu, bet tēvam esmu sagādājusi normālu hobiju. manu sotaku jau esot iztērējis, bet ar kādiem 150 vēl vajadzētu pietikt, bet nu redzēs. priecīgs no benzīntanka esot atnesis kaut kādu labo dārgo eļļu, kaut kur dziļumā aiz lukturiem (kad izskrūvējis), jau gandrīz izkasījis rūsu un tur kaut ko vēl sapūtis, sveces esot labas, kaut kāda cita baisi svarīga detaļa neesot tik sūdīga kā likās, karoče 'daru visu lai tev nav baigi daudz jāmaksā'. pirmdien laikam mašīnai pieraksts pie meistara (kas ir loģiski, bet man likās smieklīgi, ka arī tur vajag pierakstu), slīpē nost vēl rūsas pleķīšus, esot noskrūvējis kaut kādu detaļu un tagad uz paneļa vairs nerāda to kļūdu, mašīnai neesot dačika par temperatūru, bet tas visiem mazajiem (sū) tā esot, kaut kāda viena svarīga skrūve ir norūsējusi nafig un otra turas uz diedziņa un tad kad sataisīs moš arī to izpūtēju un moš viss būs ok arī ar to detaļu, kuru vīrs pasūtīja vācu e-bay un nebūs jāmaina motors vai kas nu ir tas baisākais scenārijs

bet es? mani šitas viss vispār neinteresē un neaizrauj, es tikai gribu braukt.

šodien kad bija sirēnas gaidīju rindā pie luksofora izbraukšanu no mazās ieliņas pie Dailes teātra. bija, protams, kļūdas, bet bija arī daudz labo lietu. ik pa laikam izsamistu no domas, ka eksāmens jāliek stundu pa Rīgu ar visu centrs-30 zonu, garo pāreju pie Mildas, baisajām Dienvidu tilta estakādēm, Krasta ielu, ātrgaitas ceļu un dīvainajiem apļiem pie Krustkalniem un Valdlaučiem, bet no otras puses - trešo reizi braucot jau Barona ielas velo-nevelo joslas neraisa pat ne šausmas, vienkārši nekādas emocijas, tramvaja sliedes arī o.k., šodien atpakaļgaitā pēc nodarbības ieparkojos kā profs (protams drusku par daudz kustību stūrei, bet to pieredze piekoriģēs), uz Stabu ielas divas reizes i ieparkojos slīpi, i izparkojos, nu jau gandrīz vairs netupīju kad vajag saslēgt ātrumkārbu un roķeni. sarunājām, ka pabrauksim vēl parkoties arī uz visādām pretīgām vietām - pazemes autostāvvietām un daudzstāvu un tām, kur daļēji uz ietves un kādas divas reizītes pa nopietno pa estakādēm (kā es viņas nīstu, pie stūres pati sēžot vēl kaut kā, autobusā uz Dienvidu tilta centra virzienā vienkārši žmiedzu ciet acis, man tam sūdam nav nervu)
un tāpat kā iepriekšējā reizē man iedeva tikai a4 lapu ar kļūdām un ieteikumiem, tātad pagājušā reizē, kad nokavēju un bija tikai lapa, tas nebija tāpēc ka braucu īsāku laiku

Iesakiet latviskus (vai krievu valodas) youtube kanālus, ko abonēt pensionārei, lai viņa visu dienu neskatās stulbības par Putinu.

Es aizgāju iepazīties ar auto tirgus piedāvājumu, un secināju, ka man nav ne mazākās vēlmes iegādāties auto. Es saprotu, ka tas kaut kad eventuāli notiks, bet tas būs atkarīgs no citu ieinteresēto pušu vēlmes iesaistīties, kas nav nekur pavirzījusies kopš vasaras beigām. Šo manu interesi gan ir pamanījuši algoritmi, un apgādā mani ar visādiem aizraujošiem piedāvājumiem, bet man šķiet, ka viņi pārvērtē savu spēju pārdot saistības, iepakojot to kā aizraujošu piedzīvojumu. Taisnības labad jāsaka, ka kempinga risinājumu saturs mani tiešām aizrauj, bet par laimi es reāli apzinos, cik daudz laika gadā es pavadu ārpus civilizācijas.

Bet kopumā jāsaka, ka esam tālu ceļu gājuši no limuzīna Jāņu nakts krāsā līdz bezprocentu līzingam Ķīnā ražotam elektro auto. Sapņi par sapņu auto Peugeot būs jau izsapņoti, un jāsāk domāt, vai nav laiks šos sapņus apgreidot līdz kam mazāk infantilam. Tas, protams, nenozīmē, ka vajadzība bērnus izvadāt uz pulciņu, vai aizbraukt pie mammas uz laukiem nav īsta vajadzība, bet tur jau katrs var paņemt ekseli, un parēķināt, kāds risinājums viņam ir labākais. Par laimi kapitālisms mums ir atnesis ne tikai bezprocentu līzingu.

Mediji par šo ir rakstījuši jau pirms sešiem gadiem, kad iznāca Lanas dziesma, bet es gāju banālo filmas noskatīšanās ceļu. Domāju, ka nav grūti atrasts, par kuru filmu es runāju. Filma, starp citu, arī ir diezgan ok.

The Hollies - The Air That I Breath
Radiohead - Creep
Lana Del Rey - Get Free