#117

Posted by [info]sesilija on 2025.07.22 at 15:30
Piektdien jutos slikti — tā, ka ļoti slikti. Vemšana, reibonis un viss kas piederas.
Sestdien vairs nebiju spējīga piecelties no gultas.
Svētdien... nomazgājos. Tātad, acīmredzami — progress.

Pirmdien šķita, ka ir labāk. Nu tā “labāk”, kad vēl joprojām nelabi, bet jau vari tēlot cilvēku.

Un nē, ja nu kādam rodas jautājums — nē, tas nav trešais bērns. Ne tagad, ne šogad, ne nākamajos piecos.
Aizvedu puiku uz dārziņu un pati taisnā ceļā — pie ārsta. Spožs rīts.

8:50 — ārsta kabinets.
Zaudēju samaņu. Atgūstu. Viss deg, šūpojas, elpas nav. Skaidrs — es mirstu. Vai pārtopu par vampīru.(Twilight still rulzz, right?)
Daktere mierīgi paziņo: “Tā ir TIKAI panikas lēkme.”.
Un tad sākas histērija (Arī dakteres paziņotais, kas tagad ar mani notiek). Klusa, bet lepni intensīva. Izrādās, arī tas iespējams.

Aizdomas par izdegšanu. Slimības lapa ir. Es arī.

Šodien nāk klāt vēl viena teorija — varbūt šī brīnišķīgā pieredze ir Que atmešanas bonuss.

Lieliski. Tiešām. Tik daudz veidu, kā ķermenis māk pateikt: “You are not in control here.”

Reply to this entry:

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: