Apmaldījusies domās.

Pamodos, jo vīrs skaļi elpoja. Nevarēju atrast ausu aizbāžņus, un tikai pēc brīža atcerējos, ka tie ir somiņā. Kad beidzot atradu un atgriezos gultā, mani sagaidīja pārmetumi, lai beidzot beidzu staigāt pa nakti. No vienas puses saprotu — ja mazais pamodīsies, viņš meklēs tēti un būs brēciens. Bet no otras puses… es tiešām negribu, lai ar mani runā šādā tonī.

Rezultātā nespēju aizmigt, galvā visu laiku cilāju šo situāciju. Lai varētu iemigt, paņēmu savas S. zāles. Tad vīrs atkal sabrēc: “Cik var…” Es paskaidroju, ka tās ir zāles, un viņš atbild, ka man viss jāsagatavo jau pirms nakts. Bet zāles jau stāvēja nakts skapītī. Kā vēl lai sagatavoju? Vai turēt ārpus iepakojuma? Bet ja nu pa nakti nevajag? Tās ir spēcīgas zāles, negribas kaut kur atstāt, vēl jo vairāk — ja bērni varētu tām piekļūt.

Teicu, ka iedzēru zāles tāpēc, ka nespēju apstāties domāt par notikušo un nevarēju aizmigt. Un tad — kronis visam. Viņš uzkliedza, lai nevainoju viņu pie tā, ka esmu sačakarēta.

Man gribas raudāt. Psihiatre bija teikusi — rakstīt ārā to, ko nevaru izmest no galvas. Bet šoreiz tas nepalīdz. Tagad sēžu un raudu.

Es vairs šādi negribu.