Apmaldījusies domās.

Ar vīru viss mierīgi. Dažreiz šķiet, ka mājas gaisotne pat kļuvusi vieglāka, kā jauns elpas vilnis. Psihoterapija, šķiet, kaut ko dod — un es pat panācu, ka arī vīrs sāk iet. Protams, viņam teicu, ka tas ir “lai palīdzētu man”, un viņš ar pilnu nopietnību saka: “tikai tāpēc, lai ātrāk palīdzētu tev.” Dažkārt psihoterapete šķiet runā muļķības, bet dažas lietas viņa iedod praktiskas, un es jūtu, ka kaut kas no tā patiešām strādā.

Problēmu man ir vairāk, nekā vajadzētu. Pēdējā tikšanās reizē noskaidrojām, ka jūtos vainīga, kad atpūšos. Mana atpūta nav klubiņi vai trokšņi — vienkārši reizi divos mēnešos aiziet uz grāmatu klubiņa tikšanos.

Aizgāju no darba — pēdējā diena bija kā maza svētku lāse ikdienā. Pat mazliet žēl palika. Mana projekta komanda bija brīnišķīga, ceru, ka kādreiz vēl sanāks kopā strādāt. Žēl, ka nebūšu sporta spēlēs ar projekta vadītāju; mana slepenā vēlēšanās bija pievilkties vairāk reižu nekā viņš (maz ticams, ka varētu, bet sapņot nav aizliegts). Nodaļas gan nav žēl pamest. Ar iepriekšējo vadītāju atvadījos sirsnīgi, bet jauno arpus linkedin pat neredzēju.

Jaunais darbs — jaunas krāsas un jauni trokšņi. Bardaks lielāks, nekā gaidīju, bet tas viss ir sakārtojams, pat nemanāmi. Šeit jāaudzina ne tikai klienti, bet arī kolēģi — kā mazi puķu stādi.

Ieviesu plānotāju — ceru, ka tas kļūs par manu mazo rituālu ilgāk par diviem mēnešiem. Ņemot vērā summu, ko par to iztērēju, vismaz seši mēneši būtu taisnīgi, ha.