![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Darbs
Posted on 2026.02.11 at 11:37
Jaunajā darbā nostrādāju veselu mēnesi!
Tā sastrīdējos ar Kundzi (tā mēs saucām tiešinetiešo priekšnieci), ka uz vietas pateicu: viss, eju prom. Un, godīgi sakot, es ar sevi pat mazliet lepojos — bez drošības tīkla, bez plāna “ko tālāk”, tīrā emocionālā brīvsolī.
Vispār jau visa komanda no tā uzņēmuma pa šo laiku paspēja aiziet, un šim sarkanajam karogam man vajadzēja iedegties krietni agrāk. Pozitīvais – mani atvadu ballītēs pieņēma ar atplestām rokām visa aizgājusī komanda. Pat uzslavēja mani par labi pieņemtiem lēmumiem (kas ir diezgan ironiski, ņemot vērā situāciju 😄).
Bonusā – jauna draudzene! Nākamnedēļ kopā braucam uz nometni.
Vīrs tajā pašā vakarā pateica, ka vispār brīnās, kāpēc es uz to darbu vispār aizgāju. Īpaši pēc tam, kad nosaucu Kundzes vārdu. Jā, viņš viņu zināja… un neko labu pateikt nespēja. Godīgi sakot, es arī neatradu nevienu, kurš par viņu teiktu ko labu. Tagad vismaz skaidrs, kāpēc Kundzei darbs mainās ik pa 3–4 gadiem. Turpmāk vienmēr vīram teikšu vārdus/uzvārdu ar ko man ir intervija.
Jauni darba piedāvājumi uz galda parādījās praktiski divu nedēļu laikā. Beigās viss izvērtās tā, ka centos pēc iespējas novilkt jaunā darba sākšanas datumu, jo… nu, vienkārši negribējās neko darīt. Emocionālais “atvaļinājums bez biļetes atpakaļ” 😅
Jaunajā darbā esmu jau 2,5 mēnešus. Viss mierīgi, bez stresa, bez skrējiena un “vajag-vajag-vajag” sajūtas. Bet, godīgi sakot, pēc iepriekšējā trakonama man, visticamāk, jebkurš darbs liktos kā atvaļinājums Havaju salās. 🌴
Par pārējiem aizgājējiem.
Kāds raksta, ka ir saslimis ar kovidu, bet jaunajā darba vietā pat ar kovidu jūtas labāk nekā iepriekšējā bez kovida (ha!). Tas laikam ir tas brīdis, kad saproti – problēma nebija mūsos, bet vidē 😄
Tā sastrīdējos ar Kundzi (tā mēs saucām tiešinetiešo priekšnieci), ka uz vietas pateicu: viss, eju prom. Un, godīgi sakot, es ar sevi pat mazliet lepojos — bez drošības tīkla, bez plāna “ko tālāk”, tīrā emocionālā brīvsolī.
Vispār jau visa komanda no tā uzņēmuma pa šo laiku paspēja aiziet, un šim sarkanajam karogam man vajadzēja iedegties krietni agrāk. Pozitīvais – mani atvadu ballītēs pieņēma ar atplestām rokām visa aizgājusī komanda. Pat uzslavēja mani par labi pieņemtiem lēmumiem (kas ir diezgan ironiski, ņemot vērā situāciju 😄).
Bonusā – jauna draudzene! Nākamnedēļ kopā braucam uz nometni.
Vīrs tajā pašā vakarā pateica, ka vispār brīnās, kāpēc es uz to darbu vispār aizgāju. Īpaši pēc tam, kad nosaucu Kundzes vārdu. Jā, viņš viņu zināja… un neko labu pateikt nespēja. Godīgi sakot, es arī neatradu nevienu, kurš par viņu teiktu ko labu. Tagad vismaz skaidrs, kāpēc Kundzei darbs mainās ik pa 3–4 gadiem. Turpmāk vienmēr vīram teikšu vārdus/uzvārdu ar ko man ir intervija.
Jauni darba piedāvājumi uz galda parādījās praktiski divu nedēļu laikā. Beigās viss izvērtās tā, ka centos pēc iespējas novilkt jaunā darba sākšanas datumu, jo… nu, vienkārši negribējās neko darīt. Emocionālais “atvaļinājums bez biļetes atpakaļ” 😅
Jaunajā darbā esmu jau 2,5 mēnešus. Viss mierīgi, bez stresa, bez skrējiena un “vajag-vajag-vajag” sajūtas. Bet, godīgi sakot, pēc iepriekšējā trakonama man, visticamāk, jebkurš darbs liktos kā atvaļinājums Havaju salās. 🌴
Par pārējiem aizgājējiem.
Kāds raksta, ka ir saslimis ar kovidu, bet jaunajā darba vietā pat ar kovidu jūtas labāk nekā iepriekšējā bez kovida (ha!). Tas laikam ir tas brīdis, kad saproti – problēma nebija mūsos, bet vidē 😄