|
|
|
|
alefs |
|
|
|
|
Iestādē, kur eju uz vingrošanu, skan EHR, un no tā pret savu gribu gūstu ieskatu aktuālajā popmūzikā. Šis ieskats man stāsta, ka mēs dzīvojam beigu laikos. Liela daļa no šīs mūzikas ir 20 līdz 30 gadus vecu dziesmu pārstrādājumi. Ir kaut kas, no kā paņemts piedziedājums, bet pārējā dziesma ir jauna. Kādas 90. gados spilgtas dziesmas instrumentālā daļa ir ieguvusi kaut kādu štancētu tekstu, un šis motīvs tagad tiek dziedāts. Kāda 2000. gadu dziesma ir saglabājusi melodiju, bet teksts ir nomainīts. Esmu dzirdējis arī Barbie Girl no Aqua, kas skan ļoti līdzīgi kā 1997. gadā, tikai pazudusi rindiņa “undress me everywhere” (nav jau tā, ka tā dziesma nebūtu problemātiska, bet konktēti tas moments man vienmēr bija izklausījies konsensuāls). Kāpēc šis viss tagad lien no radio ārā? Ir kā jau var jautāt arī: kāpēc nē? Sociālā amnēzija ir vienmēr klātesoša, un ir neizbēgami, ka pieaugošās paaudzes kā kaut ko jaunu uztvers to, kas ir jau eksistējis, un viņiem tas būs gana svaigs un labs. Es šo nerakstu tāpēc, ka aizgājušo laiku mūziku kopumā un visumā uzskatītu par kaut ko labāku nekā tas, kas nāca pēc tam. Ja neskaita dažus spilgtus izņēmumus, tad diez vai tā ir. Un tomēr Šakira, Eiffel 65 un Sash! no “mūsu laikiem” savus hītus laikam tak radīja no oriģinālmateriāla, nevis atvemtas pagātnes. Līdz ar to šis tagadējais pārtaisīšanas vilnis vismaz man šķiet kaut kas jauns, un ne labā nozīmē. Tur ir kas tāds, kas sajūtu par došanos bankrota virzienā veido stiprāk nekā tas, ka liela daļa pārējo hītu, kas nesatur pazīstamus motīvus, man izklausās pēc lifta mūzikas. ( Izņemot šo, šis patīk.) Tāda vecā uzdošana par jaunu šķiet piemērots skaņu celiņš laikam, kurā pasaule deg, bet mums par to negribas domāt. Ja vien ir vēlēšanās (un daudziem ir), tad nelāgās plašāko procesu transformācijas var trivializēt, un, kamēr katram pierē personiski neiebaksta, notiekošajā var saskatīt daudznozīmīgu nezināmību, kas neļauj un neliek kaut ko nopietni mainīt, un tā vietā iedrošina turpināt visu darīt tāpat, kā līdz šim. Kamēr mūzika skan, tikmēr ir jādejo, un mēs nedomājam par to, cik ilgi jau tas ilgst un ka beidzas tikai vienā vienīgajā veidā. Bet, pat ja mēs, radio saklausot pazīstamu motīvu, atceramies, kā bija toreiz, agrāk, šausmu vietā mūs pārņem vien tirpinoša nostalģija un mēs pasmaidām, un aizveram acis vēl ciešāk.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
vilibaldis |
|
|
|
|
Ka jau prokrastinēt, ta prokrastinēt. Vakar bija "lietu un vietu" apskrienamā diena. Visu paspēju, neviens neko nav atmetis atpakaļ, tad jau "čuriki" visas atskaites būs pieņemtas. Vēl palika KKFs, bet to es sazvanīju, ja tic uz vārda, tad varbūt nav tik slikti kā rādījās. Bet! Skrējienā paspēju uz "Bibliotheca Rigensis 500", burvīga seno grāmatu grafika, tas smalkums, krāsu tīrība, sirds gavilē. Un redzēt jau var tikai vienu atvērumu, kāda laime tad slēpjas citos. Ielīksmoja 11. gs. makulatūra t.i. konkrēto gabaliņu pielietojums 15. gs grāmatas vāciņa "aplīmēšanā"..., ja nu ir vaļa un būšana tai pusē, šodien līdz 16 vēl var redzēt.
Un vēl, lai slavēti draugi - man ir liela burka ar kaltētām korintēm + maišelis lakricas.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
virginia_rabbit |
|
|
|
|
me: mosties! simo: ir Pūpolsvētdiena? me: nē, Zaļā ceturtdiena simo: ko tas nozīmē? me: tā ir diena, kad neko nedrīkst nest no meža simo: kāpēc? me: nezinu, tādi noteikumi simo: noteikumi ir sūdi
Tags: sarunas, simo
|
|
|
|
|
|
|
|
|
neraate |
|
|
|
|
vissirslikti un man sevis žēl, jo atdevusi vairāk nekā mēneša stipendiju par štruntiem un lai potē galvā apraudājos Rīgas Modēs ieraugot savā izmērā gandrīz ideāla sastāva mēteli (vilna un kašmirs un 10%sintētiska sūda) klasiskā piegriezumā un ar kapucīti savā mīļākajā krāsā, jo nevaru un nav un nebūs.
un tas nekas, ka nevis potēja, bet ķipa tetovēja (īsākas, tievākas adatas, vairākas, seklāk, maigāk) un sāka ar citu medikamentu un ka sāpēja mazāk, bet ne tik ļoti lai pusratā izpackātu naudu arī par smieklu gāzi. esmu izdegusi, bet vēl divas nedēļas jāpagruzd un jāpamočī un redz jau to gaismu tuneļa galā, bet tieši šobrīd tas nepalīdz jo aibažubažuvaimanuvai
|
|
|
|
|
|
|
|
|
mufs |
|
|
|
|
|
|
|
Man ir dārzs, dārzā ir kompota kaudze (sic!), kas ir divu nodalījumu koka karkasā blakus dārza mazmājiņai. loģiski, ka tai kaudzē patīk dzīvot žurkām, jo tur dēļ kompota trūdēšanas ir silti. Es nezinu, vai viņas ēd gurķu un kartupeļu mizas, kafijas biezumus jau toč nē. Domāju, ka aiz sētas esošie atkritumu konteineri sagādā daudzpusīgāku uzturu. lai vai kā, man viņas nedaudz traucē, jo milzu alas ir ne tikai pa kaudzi, bet arī zem mazmājiņas un dārza nojumes terases. tādas bedres, ka dekoratīvie akmeņi ripo iekšā un zeme šūpojas. viengad man ļoti labi ķērās; es nopirku tādus slazdus, kuros nevar ielīst kaķis vai suņi; diemžēl vienreiz bija ielīdusi zīlīte, lai miers viņas dvēselei. bet šoziem neesmu noķērusi neko, liec kādus gardumus gribi. atbilde uz jautājumu "kāpēc" izrādījās trekni pārliecinoša - tās žurkas tur ir puskaķa izmērā un elementāri nevar ielīst tais manos fancy slazdos.
Tags: dārzs
|
|
|
|
|
|
|
|
|
mufs |
|
|
|
|
|
|
|
kihelkonna laipni man nesen noziņoja, ka Čiera tirgū ir liellopa sirdis - kas ir mana kaķa dienišķā maize. maize sāka beigties un es paliku maliņā korporatīvo važu un aiztraucu šorīt (deviņos) uz tirgu, kurš ir vaļā no 8. kā par neražu, šodien izrādījās kāda īpašā diena, kad Ļoti Svarīgs cilvēks nebija tirgu atslēdzis, tā nu pie durvīm mīņājās bars ļaužu ar maisiem un ābolu kasti un runāja, ka Svarīgajam Cilvēkam deviņos esot bijis jābūt juglā. nu, neko, griezos apakaļ uz mājas ofisu. mājas ofisā pamodināju kaķi, kurš nolēma, ka ir pēcpusdiena un es esmu atgriezusies no ofisa ofisa, kas nozīmē, ka viņam pienākas launags. un tagad viņš uz mani bļauj. nesaprot pulksteni, murmulis.
Tags: lopi
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|