dobē pie bibliotēkas no kaut kādām puķēm ārā spraucās goba. vai vīksna. ja agrāk man likās, ka drusku atšķiru, tad tagad zinu, ka mazas atškirt grūti, bet tas nekas!

Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers.

Affirmations.

Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti.

Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain.

Mammai ir viena druška, kura šad tad brauc ekskursijās vai ceļojumos un uz to laiku atstāj savu mašīnu viņas pagalmā. Tas tāpēc, ka mašīna ir Volvo ar viegli nozogamajiem lukturiem.

Ejot garām skatos uz to braucamo un domāju, ka šis nu gan ir ieberziens: mašīna nav nekāda jaunā, jau rūsa arkās redzama (un tas nozīmē, ka mazāk redzamās vietās jau ir jābūt ļoti slikti), bet īpašniekam joprojām nākas par mašīnu raustīties.

Kaut kādā veidā ir noticis, ka čatgpt atbildes tipiskais pirmais vārds (un pirmais teikums) atbildot uz manām uzvednēm tagad ir "Yes". Nevis tāpēc, ka manas uzvednes būtu jā/nē jautājumu, viņš vienkārši acīmredzot saka, ka piekrīt darīt tajā virzienā, ko es prasu.

(Es ar LLM sarakstos angliski, pret MI-ģenerētu latviešu valodu man ir lielāks bloks.)

Biju tehniskajā apskatē. Blakus boksā ieripinājās tāds nu diezgan skaļš mocis. Ņemot vērā, ka trokšņa mērīšana apskatē it kā ir vispārzināms fakts, bija jāpieņem, ka šis pēc LV likumiem skaitās normāli, jo kā gan citādi izskaidrot to, ka čalis ar šitādu izpūtēju uz tejieni ir atstūmies?

Vakarā CSDD uzmeklēju braucamo pēc numura. Hā, tak tomēr troksnis nomērīts esam par skaļu. (Mocis pirmo reizi LV reģistrēts jau 2014. g., kāds izpūtējs tam ir bijis līdz šim?)

Protams, nav nekādu ilūziju par to, kas notiks tālāk. Čalis gan jau kaut ko uz atkārtoto skati saķimerēs un pēc tam droši atkal mauks pilnā skaļumā.

RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz
neatšķiras no mākslas radīšanas?
Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas
pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...
RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?
Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt
par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas –
savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš
salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā.
RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu...
Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana
un māksla diezgan cieši saistītas.
RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu
darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus?
Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es
domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un
tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm
sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis.

Es joprojām jūtu pandēmijas sekas.

ļoti gribas uz pirti, vēlams ilgtermiņā un +- Rīgā un regulāri, bet pagaidām tālāk par gribēšanu neesmu tikusi. māte saka, ka tepat kkur netālu esot bijis uzraksts 'pirts' privātmāju rajonā, būs jāiet iečolēt

sestdien biju īstā pirtī ar meitenēm un tā bija patiešām īpaša sajūta - ar pašas bērniem un pa īsto - plikām, ar karsēšanos, skrubi no vecām tējām (un cidonijām, kas palikušas pēc sukādēm un kokosa eļļu un sāli) un svaigi grieztām pirtsslotām un pēršanos un dzesēšanos dīķī un tēju un skuķiem arī patika un nebaidījās, jo draudzenīte arī gāja

un Staldzenes stāvkrasts šodien ļoti vējains un Ventspilī jau kā parasti - riktīgi forši, tik, ka līst

Pēc visa, ko viņš ir sacījis un darījis, klausīties Kasparu Dimiteru ir diezgan heavy metal, bet šis ir tik lielisks, ka es nevaru un lieku uz repeat. Gustava Frēdinga fantastiski spilgtā ainiņa ar tumšo slāni, Knuta Skujenieka atdzejojums (kaut vai tas moments, kur viņa tekstā dzejoļa varone ir nevis "trakā", bet "aplamā"), un lipīga melodija.

Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.