Viss ir redzams

bija vakar

.

Šodien arī būtu ne mazāk lieliska - tikai kaimiņu govis ir tālāk pa labi zem ozola un par labu laiku vēstošās gubiņas nomainījuši spalvmākoņi un virs laukiem augstu riņķojoši vanagi. Biju izdomājis, ka nesākšu kurināt, kamēr nebūšu šito padarījis, jo 14-16 grādi istabā, kad ārā nav daudz mazāk, man ir pieņemami, also man patīk letarģiskas mušas - tādas, kurām var pienākt klāt un nospiest (pagājušoziem pamanīju, ka kukaiņi ir visnotaļ uzticams termometra aizstājējs - ja sākusies rosība, skaidrs, ka iekštelpas sasilušas līdz ~17,5 grādiem). Vienvārdsakot, sāku ar to, ka uzkāpu uz jumta un aizmālēju laika gaitā savairojušās spraugas starp ķieģeļiem. Pamanīju, ka ugunsgrēks kļavās un visa rastamanu varavīksne ir krietni iespaidīgāka no augšas - ja pievērš uzmanību, lapu apakšpuses taču ir blāvākas. Pēc tam ar saulesmeitu gājām uz mežu pēc kādas spurainākas eglītes, kuras galotnei piesienot vissmagāko cirvja asmeni mājā radīju samērā groteska paskata dūmeņbirsti. Apakšā par patīkamu pārsteigumu izgrābu knapi divus spaiņus ar sodrējiem, kas tikai liecina par to, ka tad, kad darīju to Pirmoreiz Mūžā (pirms 5 gadiem, vecmāmiņas vadībā), skurstenis nebija ticis tīrīts vismaz kopš padomju savienības laikiem. Vakarā izkurināju divas no četrām krāsnīm, uzkurināju, iekāpu vannā un nodomāju, ka veļu mēnesis sācies labi... Vienīgi veļi nospēruši cirvi :(

Vēroju, kā lietus mijas ar sauli, un saprotu, ka viens ir rudens un otra - vasara, un tas pirmais nepielūdzami ņem virsroku - aiz loga šūpojas krāsainas lapas, šalc noguruši zari, kļavās ugunsgrēks. Vakar atvedu uz laukiem ripzāģi, tādēļ būvēju tādu kā nojumi (jeb pagarinu esošo), lai varētu zāģēt arī lietus laikā. Ievajadzējās pagaru un apaļu koku, bet neviena pa rokai nebija, tāpēc ar cirvi un zāģi aizgāju līdz mežam, kur tāpat vien ar saknēm izgāzu slaidu nokaltušu eglīti. Tad sapratu, ka varēju gan bez cirvja (visticamāk), gan zāģa (pavisam mierīgi) arī iztikt, un atvilku pāri pļavai līdz mājām - tā dienas fizkultūra. Velkot kārtējo reizi sāka līt, bet nu jau laiks sākt lēnām kārtot mājas viesiem, nolasīt kukurūzu, uzsmēķēt, kaut ko tādu...

Es laikam nebalsošu par spīti tam, ka tomēr tiku pie nedēļas sākumā galvaspilsētā stratēģiski aizmirstās pases, jo līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim ir četri kilometri, līst, bet divritenim tukšas riepas (un tie divcilindru kājas pumpji ir tāds pats sūds kā viencilindru - skrūvē/sporto cik uziet, vnk nešancē, pēc diviem mēnešiem principā var mierīgi izmest/izmantot kādai instalācijai) un iešanai ar kājām/stopēšanai esmu daudz par vecuvienaldzīgu :] Bet vēl nav vakars, ir interneti, labs dūms priekšnamā, apetīte, lauku biezpiens, septiņas olas un neskaitāmi āboli (kā arī labs padoms, ko ar visu to iesākt) un Deadwood pirmās sezonas pēdējās sešas minūtes, un...

Speciāls puksts visiem nē, bet draudzīgajiem Marta Miglas, Ēnu Kaleidoskopa un MSK cienītājiem -- Twrch Trwyth Audēju ielā uzstāsies ne agrāk kā vienos naktī. Līdzi ņemt stroboskopu

hmmm - esu pasācis pēc skolas pa ceļam uz mājām ieripināties vienā varenjaukā bārā - un pasūtīt karstu šokolādi - tā viņiem tur baigi garšīgā - sakarsēts piens un līdzi trauciņš ar šokolādes graudiem jeb tabletēm - so, pats ieber un maisi kamēr gatavs - un garšo ļoti labi - nav nedz pliekans kakao, nedz pārsātināta saldum salda karstā šokolāde kādu var saņemt, piemēram, Double Coffe, tad nu es dzeru un parasti izlasu kādus 2 raxtus no līdzpaņemtajiem "Rīgas laika" krājumiem, nekad nelasu vairāk kā 2 rakstus vienā piegājienā, man šķiet tad jau labāk nelasīt vispār, jo jāļauj tak smedzenēm sagremot tas ko lasi. Un protams vēl vari izvēlēties vai sēdēt iekšā vai ārā - tā ir ļoti grūta izvēle nu vismaz šonedēl, jo laiks ir neželīgi saulains un ir tīri kruti sēdēt ārā pie baroka stilā celtas baznīcas tēsto akmeņu sienas. Bet iekša skan vienkārši lieliska mūzika, ko beiži citur nemaz ar nedzirdēsi - Mogwai, Boards of Canada, Bark Psychosis, Magic numbers u.t.t., un vēl lērums kurus neatpazīstu, bet labprāt uzzinātu nosaukumus. Un noslēgumā pats pats ūberkūlākais fakts par šito iestādījumu - cukura paciņas - ha, uz tām ir zīmēti reālistiski putnu attēli, ar to latīnisko nosaukumu - uja man jau ir kolekcija, šodien dabūju vēl divus klāt:
'oriolus oriolus' - tā ir vālodze
'troglodytus troglodytus' - kau kāds strups meža brīnums
'motacilla alba' - baltā cielava
'pinicola enucleator' - kaukāds piekūns pēc skata, bet varbūt arī kau kās sēklgrauzis, jo viņam līks knābis
'motacilla cinerea' - acīm redzot vēl kaut kāda cielava
'denanthe denanthe' - izstas pēc sīļa
'picus viridis' - zaļš dzenis
vo tas arī viss pagaidām kas man ir - a kāpec daudziem no tiem nosaukumiem dublējas vārds?

Šodien esmu hekatiski kritisks, tāpēc atļaušos nedaudz izteikties par politiku:

Idiotiskākais partijas logo ever.


p.s. neesmu vēl šeit to rakstījis, bet man ļoti patīk jaunais prezidents

Pretēji Jupiteram, kurš ir saistīts ar ekspansiju, Saturns ir ierobežojošs, sašaurinošs. Tas stabilizē vai ierobežo. Saturns simbolizē nepielūdzamo laika ritējumu. Viņš izpaužas ar stingrību, noteiktu un bargu kārtību, nepieciešamību, arī despotismu.

Saturna novietojums astroloģiskajā kartē mums vēsta par mūsu dzīves apstākļiem, par mācībām, pārbaudījumiem un veiksmēm vai neveiksmēm tajos. Saturna atrašanās vieta horoskopā (mājā un zīmē) norāda uz spriedzi, palēninājumu, nepieciešamību koncentrēties un darboties atbilstošajā jomā. Saturns tiek dēvēts par ļaunu planētu, taču viņš dod mums iespēju pilnveidoties, attīstīties, kļūt stiprākiem un atbildīgākiem. Saturns ir ambīciju, brieduma, saprāta un askēzes simbols.

Ar Saturnu visbiežāk ir saistīti zinātnieki, eksaminētāji un citādi pārbaudītāji un kontrolieri, robežsargi, muitnieki. Saturns, kā stabila planēta ir atbalsts un palīdzība dažādās dzīves situācijās – ārsti, priesteri un citi. Saturnam ir svarīga izglītība, zināšanas, pamati jebkurā jomā, tāpat arī dzīves pieredzes gudrība. Vecs vieds cilvēks; konservatīvais, klasiskais, pamatotais, valsts likums, tiesnesis, robeža; karma - cēloņu un seku likums, kas jāpārzin katram. Saturns ierobežo jebkuras darbības, dod katram pēc viņa spējām, ja darbības pamatā nav stabilitātes, dzīves stabilitāti sasniegt neiespējami. Saturns ir stingrs tēvs. Diktatūra. Monopols.

Nesakārtotā vidē, maigi sakot, saukts par despotiņu, viņš liek padarīt visu lidz galam, neļaujot plukt svešus augļus. [x]


Par to arī Blacklodge savā līdz šim grūvīgākajā dziesma Saturn.

/Ja tevi neinteresē haotisks industriāls blackmetāls ar apokaliptiskiem sentimentiem un bez neviena cerības stariņa, lūdzu, ignorē./

( obskūr frenč ingliš )

es nezinu, vai tas jau ir izdomāts, bet mēs te nupat ar nefolku sākām spriest, kas tad kurā gadalaikā īsti būtu jāklausās, un nonācām pie kopējiem secinājumiem, sākšu ar pavasari, jo tas ir pašlaik.

tātad :

pavasaris - DOOMMETĀLA LAIKS. pavasarī visi gaida atdzimšanu, sauli un prieku, bet nekā - drūmas debesis un dūms vien. nekas no solītā nevēlas nākt, pavasaris ir izteikts salauzto sapņu un velto cerību laiks, nolemtība.

vasara - GOTHIC METĀLA LAIKS. vasarā visi ir priecīgi, spēlē volejbolu pludmalē, plunčājas un priecājas, bet tikai ne metālisti, kas joprojām ģērbušies melnās ādas biksēs un jakās. naids pret pasauli nesastopas ar pretnaidu un transformējas gotiskās skumjās. metālisti sēž kapos, dzer alu un klausās gotisko metālu.

rudens - DEATH METĀLA LAIKS. rudens ir ļoti paredzams gadalaiks. no kokiem kritīs lapas, viss dzīvais mirs un sapūs. pilnīgi loģiski - šis ir death metāla mēnesis, kurā mūsu sajūtas par mirušajām lapām attiecinām uz cilvēku ķermeņiem, ko arī dažādi apdziedam. rudens ir klasisks un gana paredzams death metāls.

ziema - BLACK METĀLA LAIKS. šeit nu gan nekā jauna, ziema vienmēr ir bijusi blekmetāla mēnesis. totālā ziemas NEMIRSTĪBA (IMMORTAL), kas liek tai būt pie mums aptuveni pusgadu ir blekmetāla esence. mūsu asaras ir aukstas un piekalst pie sejas.

pārējie stili nevar tikt pieminēti, jo ir tikai 4 gadalaiki, bet fleimot mani varat droši, moš nomainīsim dūmu uz power lol.

Sveicieni vsem vispasaules Trikstera un Hekates dienā! Ceļā uz rīgu nespēju atrauties no netīrā autobusa loga, ne jau tāpēc, ka ārā būtu kāds bezdievīgs skaistums, bet tāpēc, ka interesanti - konstantēju, ka dabā tagad ir pats pārredzamākais laiks, kad koki un krūmi ir tik kaili, cik vien var būt, bez lapām, pumpuriem, sniega, sarmas un visa pārējā, savukārt objektu kontūras, kas citos gadalaikos saplūst ar pārējo zaļo/brūno, lieliski izceļas uz nenokusušā sniega fona, kālab daudz kam var redzēt cauri un pamanīt to, kas citā gada laikā acij slēpts, piemēram, Lielo Juglu, kas līkumo līdztekus visam ceļam no Sidgundas uz Ropažiem, vietām demonstrējot pavisam neticamus veidojumus, lūk, nebiju līdz šim vispār pievērsis uzmanību, un droši vien citā gada laikā arī nepievērsīšu.

Vakar bija uznācis kaut kāds kosmiskais, kad kļūst interesanti savā eksistencē, sāk atklāties visādas zīmes, ilgtermiņa sakarības un transcendentas jēgas aizmetņi pavisam triviālās lietās, dīdžejs sāk izklausīties pēc Dieva, lai gan patiesībā tikpat labi var būt arī Triksters. Either way... you know you're in for something, bet jebkuras pasauliskās afēras galvenā jēga ir tajā, kur tā tevi aizved, jo beigās tāpat izgāšanās, nāve un mūžīgs dūmmetāls, un pat ja arī esi kaut kur izgāzies, gan jau tikai tāpēc, lai augtu citā jomā, bet to, kas ir labs vai slikts, nosaka vienīgi mūsu vēlmes. Jo kas tad ir tas nelabais, ja ne visvarenā personības dalīšanās, āāāaaaa...


,

но все равно Любви не миновать.



p.s. Nekur es šovakar nedzeršu. Ejiet dirst! April, aprill


p.p.s. mātei pateicu, ka laukos sabrukusi kūts. Noticēja :D

If you imagine the 4,500-bilion-odd years of Earth’s history compressed into a normal earthly day, then life begins very early, about 4 A.M., with the rise of the first simple, single-celled organisms, but then advances no further for the next sixteen hours. Not until almost 8:30 in the evening, with the day five-sixths over, has Earth anything to show the universe but a restless skin of microbes.

Then, finally, the first sea plants appear, followed twenty minutes later by the first jellyfish and the enigmatic Ediacaran fauna first seen by Reginald Sprigg in Australia. At 9:04 P.M. trilobites swim onto the scene, followed more or less immediately by the shapely creatures of the Burgess Shale. Just before 10 P.M. plants begin to pop up on the land. Soon after, with less than two hours left in the day, the first land creatures follow.

Thanks to ten minutes or so of balmy weather, by 10:24 the Earth is covered in the great carboniferous forests whose residues give us all our coal, and the first winged insects are evident. Dinosaurs plod onto the scene just before 11 P.M. and hold sway for about three-quarters of an hour. At twenty-one minutes to midnight they vanish and the age of mammals begins. Humans emerge one minute and seventeen seconds before midnight.

The whole of our recorded history, on this scale, would be no more than a few seconds, a single human lifetime barely an instant. Throughout this greatly speeded-up day continents slide about and bang together at a clip that seems positively reckless. Mountains rise and melt away, ocean basins come and go, ice sheets advance and withdraw. And throughout the whole, about three times every minute, somewhere on the planet there is a flash-bulb pop of light marking the impact of a Manson-sized meteor or one even larger. It’s a wonder that anything at all can survive in such a pummeled and unsettled environment. In fact, not many things do for long.

— Bill Bryson, A Short History of Nearly Everything

“Whatever became of the moment when one first knew about death? There must have been one, a moment, in childhood, when it first occurred to you that you don’t go on forever. It must have been shattering, stamped into one’s memory. And yet I can’t remember it. It never occurred to me at all. We must be born with an intuition of mortality. Before we know the word for it, before we know that there are words, out we come, bloodied and squalling… with the knowledge that for all the points of the compass, there’s only one direction and time is its only measure.”

— Tom Stoppard, Rosencrantz and Guildenstern are Dead

1998. vai 1999. gadā Toms Stopards viesojās Rīgā, protams, man nezināmu iemeslu dēļ, arī LU Svešvalodu un Filoloģijas fakultātē, kurā šim notikumam par godu visi klātesošie angļu programmas studenti (imean, studentes) tika no lekcijām aiztriekti uz aktu zāli uz patētisku tikšanos ar ievērojamo mākslinieku, par kura ievērojamību, jāatzīst, tolaik nezināju pat es. Tā nu viņš tur nabags stāvēja pārsimts vaguely ieintriģētu apdivdesmitgadīgu, pārsvarā slāviskas izcelsmes meiteņu priekšā, ievērojamā neizpratnē par to, kāpēc viņš − bruņinieks un Oskara laureāts, vispār šeit uzaicināts, līdz brīdim, kad publikā tomēr atradās kāds kungs, kas iznāca priekšā parunāt ar viņu kaut ko par teātri − man liekas, tas bija tas pats plikpaurainais vīrs, kurš kopā ar dēlu vēlāk (vai jau tolaik) darbojās amatierteātrī AKA. Bet iespējams, ka es kļūdos. Vispār biju plānojis pukstēt par zvaigznēm, nevis pirkstu, taču pieņemsim, ka mani interesē dziļuma un bezgaumības attiecības jeb tas, cik viegli patiesu insaitu iespējams sadirst ar kaut ko triviālu. Pareizāk sakot, kā vārdā vispār kaut kas tāds jādara?