Viss ir redzams

“Whatever became of the moment when one first knew about death? There must have been one, a moment, in childhood, when it first occurred to you that you don’t go on forever. It must have been shattering, stamped into one’s memory. And yet I can’t remember it. It never occurred to me at all. We must be born with an intuition of mortality. Before we know the word for it, before we know that there are words, out we come, bloodied and squalling… with the knowledge that for all the points of the compass, there’s only one direction and time is its only measure.”

— Tom Stoppard, Rosencrantz and Guildenstern are Dead

1998. vai 1999. gadā Toms Stopards viesojās Rīgā, protams, man nezināmu iemeslu dēļ, arī LU Svešvalodu un Filoloģijas fakultātē, kurā šim notikumam par godu visi klātesošie angļu programmas studenti (imean, studentes) tika no lekcijām aiztriekti uz aktu zāli uz patētisku tikšanos ar ievērojamo mākslinieku, par kura ievērojamību, jāatzīst, tolaik nezināju pat es. Tā nu viņš tur nabags stāvēja pārsimts vaguely ieintriģētu apdivdesmitgadīgu, pārsvarā slāviskas izcelsmes meiteņu priekšā, ievērojamā neizpratnē par to, kāpēc viņš − bruņinieks un Oskara laureāts, vispār šeit uzaicināts, līdz brīdim, kad publikā tomēr atradās kāds kungs, kas iznāca priekšā parunāt ar viņu kaut ko par teātri − man liekas, tas bija tas pats plikpaurainais vīrs, kurš kopā ar dēlu vēlāk (vai jau tolaik) darbojās amatierteātrī AKA. Bet iespējams, ka es kļūdos. Vispār biju plānojis pukstēt par zvaigznēm, nevis pirkstu, taču pieņemsim, ka mani interesē dziļuma un bezgaumības attiecības jeb tas, cik viegli patiesu insaitu iespējams sadirst ar kaut ko triviālu. Pareizāk sakot, kā vārdā vispār kaut kas tāds jādara?