Viss ir redzams

Reiz satikās 2 pūķi, un ļoti iepatikās viens otram. Abi bija stipri līdzīgi, bet paši tam nepievērsa lielu vērību, priecājoties gan par kopīgo, gan atšķirīgo vienam otrā. Kādu laiku pūķiem kopā bija viegli un labi, bet tad, kā jau tas bieži gadās, tie sāka pamanīt kaitinošus sīkumus otra uzvedībā un attieksmē, un izturēties aizvien nedraudzīgāk. Vienam no pūķiem bija niķis negaidīti uzšaut otram ar asti, kad pats bija sliktā omā un tam kaut kas pēkšņi neiepatikās. Otru pūķi tas sāpināja, jo bija taču arī citi veidi, kā norādīt uz viņa trūkumiem, piemēram, maigi iekost ausī un iečukstēt tur AK TU LEMPI, vai viegli uzkāpt uz ķepas un nekāpjot nost skatīties acīs, kamēr otrs pats sapratis, ko dara nepareizi. Ar laiku otrais pūķis sajuta, ka patīk pirmajam krietni mazāk nekā tas viņam; patiesībā vienīgais, kas viņam nepatika pirmajā, bija tas, ka tam vispār kaut kas nepatīk ;( Reiz abi pūķi bija ilgi medījuši atsevišķi un atgriezušies alā ļoti noguruši. Viss šķita mierīgi, līdz kādā brīdī pūķim-uzšāvējam atkal neiepatikās, ka otrs nenolasa viņa domas un tādēļ lieki izprašņā. Arī šo astes-pļauku otrs negaidīja, jo, iespējams, lieki, bet tomēr bija tikai rūpējies par pirmā labsajūtu, un sajutās to saņēmis nepelnīti. Taču šoreiz viņš nespēja pretoties devītajam aizskartā pašlepnuma vilnim un savā atbildē kļuva vēl ļaunāks par pirmo - naidā noklabinājis žokļus, tas metās pretuzbrukumā, iespēra pa saulīti, iebakstīja acī, sāka žņaugt un gandrīz salauza spārnu, pie viena iegāza ugunskurā brokastu zupu un iespļāva liesmās, par ko tika izmests no alas pavisam. Tā notiek, kad labi nodomi sastopas ar īgnumu, neiecietību un nemotivētu agresiju :( Pasaka nav pabeigta

“I’ll tell you a secret. Something they don’t teach you in your temple. The Gods envy us. They envy us because we’re mortal, because any moment might be our last. Everything is more beautiful because we’re doomed. You will never be lovelier than you are now. We will never be here again.” — Achilles

Cik var pukstēt, ja visu laiku kāds piesienas? Vai, teiksim, izrādīt iecietību/pretimnākšanu, ja ar savu ierobežoto izpratni tevī nepārtraukti meklē nekonsekvences? Tad es aizeju uz Tumblr, jo tur var darīt, ko grib, un neviens neskatās, atdzīvināju nedaudz netherloft [12 puksti dienā: patīk, bet neder anathemantrai], tomēr kaut kādas bildes tāpat likšu te pavisam noteikti subjektīvi, pēc noskaņojuma, pa vienai, trim, kolāžās, un kādas patīk, ar/bez lj-cut pēc estētiskās vajadzības, reizēm arī randomā, like, fuck u, i'm a dragon :::]









netherloft : archive

Šī antena laikam vēl nav tikusi reklamēta atsevišķi (tumblrs ir):



anthrolology

draugiem.lv

The inevitability of doom is apparent to me now as a consequence of the imperfection inherent in every human being. There is no escaping reason, no denying purpose. Without purpose, we would not exist. We're here because we are not free. It is purpose that created us. Purpose that connects us. Purpose that pulls us, that guides us, that drive us. It is purpose that defines. Everything that has a beginning, has an end. I see the end coming. I see the darkness spreading. I see death. The purpose of life is to end. Rosewater – End [Bloodcount, 2006]

Nesaprotu attieksmi, kad cilvēks kādu no savām nevēlamajām īpašībām (piemēram, vieglu aizkaitināmību) pasniedz kā imanentu kvalitāti, kaut kādu nemainīgu vērtību, FAKTU, pat ar savādu lepnumu, turklāt atsakoties savākties šī netikuma priekšā. Tieši tāpēc jau nesaprotu – ja tu to apzinies (kas, pats par sevi, ir apsveicami un zināms sasniegums), tad kāpēc neko nedari lietas labā? Grasies tāds palikt visu mūžu? Tu taču redzi, ka tev tas kaitē! It kā jau nebūtu mana darīšana, ja, katrs pats sev skaifordžers, bet attieksme "Negribi? Nevajag!" mani besī principā. Atsakoties mainīties, tu pasludini savu stulbumu un piespried nāvessodu progresam... Saprotiet mani arī, ja? Gribēju izcept pīrāgu, bet āboli izrādījās iepuvuši. Un tagad man visās Google Translate pieejamajās valodās jāuzraksta, KĀ IR EZIS :@

igelkott con nhím draenog Igelہیج ہاگ sündisznó їжак kirpi હેજહોગ ముళ్ల పంది erizo siili முள்ளம்பன்றி போன்று இருக்கும் விலங்கு jež ježko јеж arici ouriço jeżجوجه تیغی pinnsvinet qanfud landak Еже ežys ECHINUS 猬 еж 바늘 두더지 eriçó ಮುಳ್ಳುಹಂದಿ ハリネズミ riccio siil egel हाथी e ზღარბი σκατζόχοιρος ourizo hérisson parkupinoשטעכלער קפוד pindsvin ježek таралеж কাঁটাচয়া вожык ոզնիقنفذ hedgehog iriq reier

(Tikai neatdraugo, RASBI!<@)

MAY MY ENEMIES LIVE LONG SO THEY CAN SEE ME PROGRESS

Turpinot no rīta iesākto tēmu, Unter Null noteikti ir tas, kas jāklausās visām gotiski industriālajām meitenēm, kuras ir pamestas, pieviltas, piekrāptas, sāpinātas, traumētas, salauztām sirdīm, piesmietām cerībām, asiņojošām atmiņām – visu šo un, vēlams, arī naidpilnu dispozīciju pret vainīgo. Es varbūt neko nesaprotu, bet mani kā zēnu līdz kaulu smadzenēm aizkustina tās emocijas un sarūgtinājums, kas šķiet ielikts gandrīz katrā no dziesmām, kas radītas, sākot ar 2005. gada albumu The Failure Epiphany, kurš acīmredzot sekojis kādai nopietnai krīzei mākslinieces privātajā dzīvē: This album is dedicated first and foremost to the person that inspired all this bitter material. I couldn't have done it without the emotional turmoil you brought me. Man liekas, jābūt baigajām iekšām, drosmei un spējai, lai to indi no sevis izdabūtu arā, pie tam tādā (manuprāt, fenomenālā, ņemot vērā dzimuma daiļumu, nogaliniet mani, ja spējat) kvalitātē – nevis "kā musdienās" tur, piemēram, kaut ko dusmīgu ieblogot un nobloķēt visos portālos, haha. Jo Ērikas Danhemas radītais dark electro/industrial nav arī nekāds šķebinošs lētā gala produkts a la blutengel, combichrist, angelspit, utml., viņa ir akadēmiski muzikāli izglītota (klavieres, čells, ģitāra), pēdējā albumā ir Nika Keiva kavers (tas pats, kas Omniai, st. citu), un arī paši ieraksti brīvi pastaigājas visā žanra teritorijā no melodiskas un dejojamas elektriskās ķermeņmūzikas līdz nežēlīgam spēka troksnim, pie kam lielākā daļa dziedāto vārdu ir viegli saprotami (vismaz manai ausij). Piecus gadus pēc epifānijas iznākušais Moving On vismaz ar nosaukumu vieš cerības, ka ļaunākais jau ir aiz muguras (es neesmu baigi nopietni pētījis viņas biogrāfiju, ja), taču saturs neliek vilties – muzikāli jau pavisam nē, bet arī liriski dēmoni ir nepabaroti – tieši otrādi, vietām divtik asinskāri un raganiski kā krišanas brīdī – aizvainojums vēl ir pilnā spēkā (Lūlei Vilmai būtu ko teikt), teksti brīžiem atgādina piķa melnus lāstus, brīžiem NLP, brīžiem citātus no pašpalīdzības grāmatām. Vilkt neko nelikšu, jo tur pilns ar liekiem remiksiem un es negribu neko bojāt. Zem ilustrācijas ir viena dziesma, bet es beigšu, kamēr nav aptrūkušies sinonīmi

Katra septītā no tiem ir sieviete :))

nesen biju apvainojies, bet tad izlēmu vairs neapvainoties, jo, ja tu esi apvainojies, you can't help uzvesties kā apvainojies un tad par tādu uzvedību apvainojas uz tevi, un sākas bīstama, jo grūti kontrolējama ķēdes reakcija, par laimi mēs esam racionāli cilvēki un protam apstāties un paskatīties uz sevi no malas, va