Dārgie kolēģi

Baigi labi, ka sagadijies tā, ka man ir divas PlayStation 2 Slim konsoles.

Vienu pirku ~2006. gadā par savu atvaļinājuma naudu, bet otru - daaaudz vēlāk, jo savajadzējās papildus pultis...
Atšķirības? Mana 2006. gada ir SCPH-77004 ar PlayStation Driver versiju 2.00 un DVD atskaņotāja versiju 3.11E, bet vēlāk pirktā ir 70003 ar PlayStation Driver 1.11 un DVD atskaņotāja versiju 3.10E. Jaunāks ne vienmēr nozīmē labāks - sevišķi softā.

Fear Effect 2: Retro Helix.
PlayStation spēle četros melnajos diskos ar unikālu grafiku - gan tagad, gan - it sevišķi - savam laikam. Vide ir kā filmās: animēts it viss un tie ir tādi kā video, kas iet uz cilpu. Forši izskatās uz Trinitrion CRT ar S-Video vadiņu!
Lūk, ar manu 77004 spēle nav spēlējama - kūleņa skaņa ieciklējas, aiziet zāģis. Problēma atskaņot skaņas efektu, ierauj gļukā.
Atcerējos par savu otru otro pleisi, pieslēdzu un voilla! 70003 šī problēma nav - varu beidzot baudīt geimu, kuru atceros kā ar brāli un draugu mocījām vidusskolas laikos! Resident Evil (Survival Horror) stila fiksētās kameras, bet vēl garšīgāk! Action spēle ar animētiem tēliem. Puzles šeit ir pieklājīgas, izaicinošas, kriptiskas un skaitliski diezgan padaudz - teju galvenais gameplay elements aiz šaušanās mehānikas šajā kinematogrāfiskajā sērijā ar foršu vizuālo stilu un stāstiņu. Sērijas cienījamā daļa beidzas ar šo tho - jaunajās ir kūpošas kakas.

Ja tā padomā, slikti atceros šo spēli iz laikiem, kad tā ir manā īpašumā ar konsoli. Varbūt neatminos šo gļuku kā iemeslu tam, bet nu - kas tāds noteikti būtu liedzis spēlēt šo spēli savulaik. Taču tagad - ar pavecāku modeli - varu to darīt, jo iestrādāts vecāks PS1 geimu apstrādes kods un FE2 strādā pagaidām lieliski! Kādas vēl diez praktiskās atšķirības varētu izlēkt no manas PS1 spēļu kolekcijas?

Jaunāks ne vienmēr ir labāks


P.S.
Varētu vienu no šīm konsolēm nomodot, lai atbalsta visus DVD reģionus, nevis tikai otro!
Ir man tā krutā PS2 tālvadības pults (DVD Remote Control) - kā reiz būtu pilnvērtīgs un bezgala fifīgs DVD atskaņotājs! Jo tā nu pagadījies, ka manā 60 DVD filmu kolekcijā piecas ir no citiem reģioniem un netiek atbalstītas, proti: Being John Malkovich, Blade Runner, Dark City, Mulholland Dr. un Se7en.
Vienā vakarā iegrābos vēlmē skatīties tieši un nejauši 3 no šīm 5 lol - miris vecais Panasonic atskaņotājs, tāpēc jauna retro problēma. Gan jau tikai barošanas bloks - remontējami paša spēkiem? Varbūt, ja problēma acīmredzama. Lai nu kā, taisni tāpēc radās jautājums par to, kurus reģionus studiju naudas kungi mums - mirstīgajiem - savulaik paģērēja...

8 albumi un unikāla, pa gabalu atpazīstama ģitārās bāzēta Horror ballītes skaņa.
Organizētāji griež savas dzīves sestajo un pat septītajo desmitgadi, bet sātanu šie mājās joprojām neatlaiž - tik dancina ar savām brīnumstabulītēm bez paguruma - albumu pēc albuma!

No visa tā snieguma man gan piedur tikai 2 albumi: Hellbilly Deluxe un Venomous Rat Regeneration Vendor.
Šajos abos koncentrēta visa Zombie būtība - poētiskā agresija, radošums, stampājami ritmi un ASV B-grade horror/neradījumu apdziedāšana. Vislabākā zaptīte ir atrodama pirmajā albumā, manuprāt, un no pārējiem albumiem vien šo divu leģendu atbalsis dzirdamas. Tās drīkstētu pat neeksistēt, manuprāt. Tāpat kā drīkst neeksistēt (un dabā arī neeksistē) manu diapozitīvu atšķaidītāji atkārtota satura formātā. Art must be tight

Šodien iznāk šim jauns ripulis - The Great Satan. Ar to arī kungus gados apsveicu, solīds sniegums un mūža ieguldījums Mūzās, Apollo!
Uzmetu ausi - automātiski nepielipa, bet vietām piemīt potenciāls šo minēto pārīti vērst dižā trīsomā: skaņa kopumā šeit agresīvāka par dažu labu iepriekšējo albumu (tuvāk sākumam), kas manu ausi uzreiz Zombijam piešuj! Caurcaurēm klausāmi un likumsakarīgi: palasījos, ka oriģinālie dalībnieki atpakaļ... Te nu tas velns aprakts!


Kas to reiz būtu domājis, ka savā dzīvē ar baudu klausīšos, kā 60+ gadu veci onkas griež gičas un krata savas retinātās pačkas! Metāls!

Laiks - fiška interesanta.

Velvia 50 - pasaulē labākā krāsu diapozitīvu filmiņa, kuru ir patiess prieks:
- redzēt savā ledusskapī;
- atļauties pa retam;
- saost;
- pieradināt;
- ielikt kamerā, gaidot lielisku gaismu;
- fočēt - lietot kaut ko pasaulē labāko - feels good man!
- projicēt;
- apgriezt otrādi un ar neapbruņotu aci redzēt izteiktu attēla materiāla veidoto reljefu.

Iedod tai garšīgu gaismu kontrasta diapazonā, kas filmiņai ir paceļams un raudi prieka asaras. Sēdi un ar pavērtu muti slapinies, jo japāņi ir radījuši filmiņu ar izcilu izšķirtspēju, asumu un bagātīgu krāsu pierakstu ar savu uzreiz atpazīstamo raksturu.

Šo milfiņu gan ir grūti skenēt.
Pamatproblēma ir sūrumā respektējami krāsas replicēt, kas filmiņā ir brīvas no digitālajiem limitiem. Dažas filmiņas skenējas viegli, dažas - baigā cīņa. Ar V50 ir jācīnās dabūt failu Flikrā tikpat bagātu un balansētu kā diaprojekcijā. Parasti šo cīņu zaudēju... Skenētai tas balanss parasti aizslīd grūti kontrolējama sarkanuma virzienos un tad jāņemas teju atsevišķi pa kanāliem. Nah to visu, ja man ir pieejams labākais veids, kādā baudīt fotografētu krāsu: diaprojektors ar krietnu optiku!
Tā V50 skurbinošā krāsu bagātība ir sevišķi labi redzama meistarīgi eksponētos saulrietos, kuros digitālais fotoattēls visai ātri sabrūk Velvia priekšā. Algoritms digitālajos fočikos krāsas min un toņus - reducē pat pirms faila kompresijas. Velvia tā vietā dod visu un pat vairāk par citām krāsu diafilmiņām.

Jāraud gan par izmaksām: 24+7.5=31.5€ par filmiņu - teju 90 centi kadrā. Dārgi, bet labs kadrs ar Velvia 50 ir tieši tik baudāms un caurcaurēm vērts. Konfekte! Cerams, ka Fujifilm nepārtrauks šīs leģendas ražošanu. Krāsu dipu filmas ir uz zēmera operatora pirkstiem skaitāmas: ir vien 4, bija vismaz 20! Šodien eksistē trīs no Fuji, viena - Kodak, kas ir vājāka un orientēta uz aukstajiem toņiem.

Velvia 100 - otra pasaulē labākā diafilmiņa!

Vērojot cilvēkus un viņu navigāciju vidē un laikā, jāsecina, ka šajai sugai inteliģences pazīmes defaultajā operēšanas režīmā īsti nepiemīt. Plūsmu diktē bara psiholoģija, nevis situācijas analīze un labākā uzvedības modeļa izvēle sekmīgākai navigācijai situācijās. Šiem ir drīzāk inteliģences potenciāls - resurss, kuru attīstīt vai nolikt maliņā kā labsajūtai kaitīgu lietu. Resurss, kuru bieži cilvēki vienkārši nelieto. Ilga sēdēšana vienā un tajā pašā darbavietā arī rada stagnēšanu, nevis pilnveidošanos, intelekta attīstību...

Diez vai ir inteliģenti taisīt sastrēgumu uz līdzenas vietas pie vilciena - sugai trūkst elementāra prasme dot otram ceļu - iespēju atbrīvot telpu, lai to rastu sev. Nenotiek domāšana nākotnē pat 10s attālumā, notiek individuālisma kačāšana, kas noved pie sastrēguma. Tie, kas pirmie sakāpj vilcienos, kamēr masa vēl no tā plūst ārā - izrāda zemāku inteliģenci par gliemezi. Tieši šādu staigājošu ērmu dēļ neērtības ir visiem. Kur te inteliģence? Aitu bars bez gana un bars blēj pēc gana. "Ceļu rādīs Vadonis!", noteica aita un akli plūda uz aizas pusi.

Diez vai Microslop rīkojās intelektuāli ar visu savu Windows 10 kā "pēdējo Windows OS"
Diez vai rīkojās inteliģenti, uzspiežot visiem vēl zemākas kvalitātes "intelektu" - mākslīgo un savus kontus, kurus neviens domājošs indivīds negrib. Diez vai rīkojās intelektuāli, novirzot savas OS (Windows 11 un 12) veidošanas slodzi mākslīgajam intelektam, kā rezultātā Windows 11 ir vienkārši VISSLIKTĀKĀ modernā Microsoft OS. Objektīvi un visos parametros. Šobrīd viss tas kāršu namiņš ļogās un šķobās, par to cīnās absolūtais vairākums datoru lietotāju. Esmu pat ministrijām devis signālus no savas puses, jo ērmi ir no MS atkarīgi - viss pārvaldes aparāts uzsēdināts uz šīs pretīgās narkotikas, iestādes tik spiež tev dozēt ancient Outlook, Zoom, Skype, Office un pārējās MS miskastes failus.
IZM, satādot izglītības programmas pieaugušajiem, joprojām ignorē, ka eksistē citas - nu jau labākas Operētājsistēmas, kas no lietotāja vispār naudu neprasa, kas negrib veco kompi tev atņemt tikai tāpēc, ka tajos nav jaunākie invazīvie mikročipi. Kas nerada e-waste prikola (neētiska biznesa) pēc, bet sniedz iespēju veco dzelzi lietot vēl dekādi, nevis izmest misenē, jo Microslop tas neienes piķi. ( ... tālāk ... )

Redzēt šos dzīvajā Arēnā Rīga bija baisi labi!
Prieks arī mājās klausīties - klusām to noteikti nevar paveikt. Bass mājās rībina drēbes. Arēnā - miesu svešie bāleliņi un māsiņa rībināja!

https://www.youtube.com/watch?v=h1BsKIP4uYM

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.