Negribu mājasdarbus
Nov. 17th, 2026 | 09:14
Kas: : disfigurator
Atnāca e-pastiņš ar norādi izpildīt pienākumu - noskatīties Cyber Audit online mācību ierakstu un aizpildīt kiberdrošības testu.
Ignorēju norādi par mācībām un atvēru uzreiz testu, kuru aizpildīju vienā vilcienā pa ceļam uz darbu. Pieeja mērķtiecīga: man kā IT drošības jomai pietuvinātam darbiniekam godīgi ir jāpārbauda savs šībrīža drošības zināšanu līmenis, lai gan rezultāts automātiski un pēc katras atbildes nospiešanas aizies tiešsaistē pašvaldībai un tad ķipa man jābaidās, ka ieraudzīs, kādu luni te skolā algo - tā domātu normijs un sargātu savu nabaga ego. Es tā vietā sevi pametu zem vilciena un skatos, kā tur maļas - ja ir, tad ir, ja nav - tad būs vēlāk.
Ieguvu 90%.
No 20 jautājumiem 2 nepareizi: nezināju, ka SAB arī piedalās kiberdrošības uzraudzībā un kļūdaini norādīju, ka biežākais uzbrukuma veids ir DDOS, bet statistiski - "krāpniecība" jeb sošal enžinērding. Pirmā doma bija krāpšana, bet beigās nospiedu "Pakalpojuma saņemšanas liegšana" - koncentrējos uz sistēmu un korporatīvo vidi, nevis lietotāju perspektīvu.
Tas atgādina skolas laikus.
Es mājas darbus vienā brīdī vienkārši pārstāju pildīt, neredzēju tiem jēgu un iekšā viss vārījās, ka liek svilināt savu laiku skolai visu laiku, nevis darot ko saistošāku, bet ne mazāk izglītojošu - konstruktors, piemēram. Pārgāju uz sekošanu līdzi un loģiku (visefektīvākā laika izmantošana skolā, lai mājās nekas nav jādara), nevis iekalšanu un skolotāju bļaušana man šķita labāks darījums par paša asarām un naidu mājās mājasdarbu priekšā - lai pabrēc man virsū, es tāpat to izdirsīšu laukā, rēcot par "pieaugušo" cepšanos neizpildīta mājasdarba dēļ, lai gan atzīmi manu tas īsti nerausta. Nē, nu OK - rausta atzīmi, bet tās atzīmes kritums par vienību vai pat divām man bija totāli vienaldzīgs - man pašam ar to miers un man vienalga, kā ar to ir Sašam. Mana dzīve un veidošu to tādu, kādu protu. Ārēja novērtējuma narkotiku atmetu ātri dzīvē.
Tas brīdis, kad vecāka nāve pirmajās klasītēs tev parāda sistēmas instrumentu nenozīmību visa būtiskā priekšā. Padomju sistēmas nenozīmību, kuru es izaicināju ar skolas formas nenēsāšanu (un drīz tās atcēla) un vēl šo-to. Plus tikai nesen apzinātās iespējamās autisma lietas 'n shit - man bija jāgrib pašam, lai notiktu lietas. Man joprojām ir jāgrib pašam, citādi nemaz neķeros klāt, ignorēju, izvairos.
Mūzika patīk, bet mūziķeni skolas gados pametu, jo nedeva man elektrisko spēlēt - no sākuma esot jāiemācās šlāgerģitāru. Tad nu teicu - ej dirst un viss. Atņem bērnam motivāciju principa dēļ un nebrīnies, ka nekas nenotiek - noteikti tādos gadījumos kā mans. Būtu vismaz paralēli iedevis paturēt, troksni pataisīt, iekāris to konfekti deguna galā, pēc kuras tiekties, nevis prosta par skolas pagarinājumu veidojis...
Vienīgais priekšmets, kas ar šādu pieeju nenostrādāja - matene. Tur bez jokainu formulu iekalšanas nu nekādi un, iekavējot slimību un whatnot dēļ, izkritu no aktuālās plūsmas un vienkārši pārstāju givot par to faku. Mājmācības? Par kādu naudu (nebija pat maizei) un ieskrienies varbūt labi ātri? Un šodien - jā, to matenes robu jūt. Bet visādi citādi - skolas gadi aizvadīti labās un teicamās toņkārtās! Ir gan labi apgūts, gan labi podi gāzti - sabalansēts uzturs.
No tā arī princips - nenest darbu uz mājām. Darbam ir darba laiks. Darbā es strādāju, nevis staipu gumiju - turpinu savu skolas pieeju: max ņemt no tā, kur esi, lai vēlāk nav jāpisinās. Heh, iespējams, ka tāpēc man bija ekstra zobusāpes būt tulkam no mājām?! JO TAS IR PRETĪGS MĀJASDARBS BĻA. Then again - remontēt datoru no mājām zem sava uzņēmuma birkas bija darāmi un pat patīkami - jo tas ir konstruktors?!
Lūk, ietaupīju laiku un nav man jāklausās lieka un sausa online herņa, un visu darbā daru pareizi bez jelkādām valsts vadlīnijām - mana paša pieeja ir spiest uz drošību neaicinātam un darīt to pirms tiek dots uzdevums. Pedagogi besījas par 2FA, nodalītiem kontiem un tamlīdzīgiem "sarežģījumiem", bet man pohuj - jādara, jo es zinu labāk. Un caur visādiem šādiem testiem un valsts iniciatīvām - uzzina arī viņi un tad lēnām nomierinās, pat paldies vēlāk pasaka. Un tad es pie sevis - nu, re. Darbs izdarīts, jūtiņas ignorētas un ir rezultāts.