Medības
Patiesībā šodien man palika skaidrs kāpēc medības tiek arvien biežāk netiek uzskatītas par kaut ko labu.

Atbilde patiesībā, manuprāt, ir pavisam vienkārša - arvien vairāk cilvēki aug bez rakstura. Viduslaikos nevarēja nebūt raksturs, jo tie, kam nebija raksturs tika vai nu sakapāti ar rīksti uz lauka, vai arī vienkārši ar zobenu sakapāti. Smagais darbs cilvēkiem ielika raksturu, jo vajadzēja rukāt, lai kaut ko dabūtu.

A kas ir tagad? Pē, vē - šitas man nepatīk un to es nedarīšu. Man ir cilvēktiesības to nedarīt, lai atnāk kāds cits un to izdara! Un kas notiek? Atnāk parasti kāds cits un to izdara. Cilvēki ar raksturu jau visi vēl nav pazuduši, tāpēc kāds vēl ir, kas izdarīs. Bet pārlieku lielās demokrātijas un brīvības tendence diemžēl ir manāma.

A kāds tam sakars ar medībām? Cilvēkiem nepatīk lietas, ko viņi nevar izdarīt - tāpēc tās ir sliktas un citiem ar to nevajag pārāk publiski aizrauties. Nē, nu ja tas notiek tā klusi, ka daudzi to nemana, tad var, bet ja par to runā skaļi, tad nē - tas jau ir slikti. A medības bez rakstura jau īsti nav. Lai gan progressīvā cilvēce spēj arī izdomāt dažādas lietas, lai raksturu vajadzētu mazāk - ceļus un kvadraciklus, lai piebrauktu pēc medījuma. Ja vēl būtu iespēja, tad gan jau arī medījumu kaut kur iegrūstu, lai tik dabon atpakaļ sadalītus gaļas gabalus.

Hooray vārguļiem!