Pasēdēju, padomāju un paskatījos, ka pēdējais pusgads ir bijis nekāds.
No vienas puses - viss labi, bet nu man parasti viss ir labi. Bet tajā pašā laikā tas viss ir tāds standarta labi bez nekādiem izciļņiem, kritumiem. Jā, ik pa laikam sanāca par kaut kādiem sīkumiem uzvilkties, bet tas tāpat ātri pāriet.
It kā arī kaut ko dari, bet nekas no tā nav tāds patiešām ievērības cienīgs.
Varbūt pietrūkst emocionālie pasākumi. Tādi emocionālie pasākumi ar spriedzi un piedevām.
Vai arī vienkārši esmu pārāk ekstendojis savus limitus un ir jāizdomā kaut kas arvien interesantāks un aizraujošāks, kas gan īsti nesanāk.

Šodien sāku domāt par dzīves mērķiem. Man liekas, ka man tā īsti šobrīd nekādi nav. Ir visādas lietas, kuras stāv plauktā - būtu labi izdarīt vai vajag izdarīt, bet tas nav kaut kas tāds, ko man vajadzētu neizbēgami izdarīt. Bet faktiski nekas no tā visa nav tāds - must have, ka bez šī nu dzīve nevar notikt.

Kādi ir Jūsu dzīves mērķi, mazi vai lieli?

Un visam pa vidu noskatījos šovakar arī teātra izrādi - "Ādama stāsts".
Kaut kādā ziņā īpatnēja izrāde. Laikam jau vecajos laikos dzīvot bija vienkāršāk - aizej pie vienas pajautā, vai grib precēties, tad pie otras, līdz beidzot tas izdodas. Bet kas ir tagad? Dažādas attiecības, neziņa par sevi, precības bez kāzām.

Un galvenais, ka apkārt ir pilns ar jaunietēm, kas runā par sapņu prinčiem un precībām. Bet tajā pašā laikā raustās no tām.

Tagad komentāros droši var pieteikties visas tās, kuras būtu gatavas pie pusdienu galda parunāt par precībām.

Pirmkārt, normāli uzmeta - uzaicina svinēt Jauno gadu, bet pēc kāda laika savā ziņā tiek atcelts. Tagad var sākt domāt atkal pa jaunam, ko tad Jaunajā gaidā darīt. Var droši izteikt piedāvājumus :D
Un uzmeta pēc tam, kad atliku plīts piegādi uz mājām, jo bija pārāk ilgi jāgaida rindā, nu aļa, varēs jau arī pēc Jaunā gada virtuvi sataisīt.

Jā, vēl vakar lasīju Maslova rakstu par motivāciju. Un sāku domāt par to, ko mēs darām ar savām problēmām. Ir tie, kas tās cenšas īslaicīgi aizmirst vai nomākt ar ārēju stimulu palīdzību - ņem un piedzeras. Tad ir arī tādi, kas cenšas nomākt tās ilglaicīgi ar iekšējo spēku. Sāc pārdomāt, ka tā nemaz nav problēma un tev to vispār nevajag. Nu jā, vēl jau paliek arī iespēja vienkārši problēmas risināt.

Vēl es padomāju, ka reizēm var iestāties arī deadlock pie vajadzību apmierināšanas, ka vienas vajadzības apmierināšana faktiski apdraud otru vajadzību, tā rezultātā mēs sākam domāt - vai to vispār vajag. Un savā ziņā sākam riņķot starp divām vajadzībām - vienu, ko vajag iegūt, bet otru, ko nevēlamies zaudēt.

Šodien pēkšņi aizdomājos par bībelisko izteicienu - "Ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru vaigu".

Agrāk man kaut kā tā dziļā doma nebija aizgājusi. Brīžiem šis teiciens likās pat tāds aplams un muļķīgs, bet tagad es sapratu tā spēku. Lai gan man liekas, ka mana izpratne ļoti stipri atšķiras no tā, kā standartā to skaidro. Varu ļaut publikai komentāros izteikt savus minējumus par izteikuma spēku un gan jau rītdien pielikšu UPD ar savu skaidrojumu.

UPD: Tātad mans skaidrojums par šo jautājumu:
Kad kāds tev iesit pa vaigu un tu nenorausties un mierīgi pagriez otru vaigu it kā nekas nav bijis, tas neietekmē tevi, tas ietekmē tavu uzbrucēju. Jo faktiski esi nodemonstrējis savu spēku, ka tāds sitiens tevi ne ievaino, ne aizskar - esi ar kārtu pārāks par savu pretinieku. Un ko tad daudz pretinieks, kas sitis, var darīt, kad saprot, ka viņa sitiens ir bijis absolūti bezjēdzīgs? Sākt nervozēt. Ar lielu varbūtību neviens vairs nemēģinās sist pa otru vaigu, jo sapratīs, ka sitiens pa otru var rezultēties ar spēcīgu pretsitienu.

Ja iepriekš likās, ka darīšanas ar idiotiem ir vienkārši čau un nekas sliktāks nevar būt, tad tagad esmu sapratis, ka darīšana ar idiotiem ir pat iespējams kaut kas labāks nekā darīšanas ar reliģiskiem fanātiem. (Reliģija šeit lietota plašā nozīmē, ka ticība kaut kādai lietai).
Bet pagaidām laikam nekas vēl nepārspēj gadījumus, kad ir darīšana ar reliģiskiem idiotiem.

Es laikam jau piederu pie tiem cilvēkiem, kas svarīgi ir rezultāti, nevis metodes ar kādām tie ir panākti. Kas tad paliek? Vai paliek metodes vai rezultāti?

Bet skatoties uz to, kas notiek Latvijā, arvien mazāk ir pārliecība, ka rezultāti vispār būtu svarīgi. Rodas sajūta, ka rezultāti pie mums ir otrajā plānā. Nevienam pārāk neinteresē vai rezultāti varētu būt labāki, ko darīt, lai tie būtu bijuši labāki, kādas ir kļūdas.

Tā vietā centrālo lomu sāk ieņemt metodes - redz, vai ar visiem tas tika izdiskutēts, vai kāds ar to nav pārāk neapmierināts, vai kāds pēkšņi no tā negūst kādu labumu. Vai viss tiek ievērots un netiek pārkāptas kādas no daudzajām tiesībām. Un ja nu kādam liekas, ka viņa viedoklis nav pietiekami apzināts vai ņemts vērā, tad nu tiek celta brēka un viss ir jāsāk no jauna. Cik tad ir tie, kurus satrauc kādas tad beigās būs rezultāts un kad tad tas rezultāts vispār varētu parādīties?

Laikam jau tā ir kārtējā klasika - procesa laikā nedomāt par rezultātu, bet vēlāk gausties, ka rezultāts nav pietiekami labs.

Skaidrs, ka politika ir nežēlīga.
Pēdējo nedēļu ir sanācis nodarboties ar mazo lokālpolitiku. Laiku jau tas viss apēd pamatīgi. Savā ziņā jau interesanti. Var redzēt, kā lietas notiek citur, jo tur droši vien ir stipri līdzīgi, tikai ar augstākām likmēm.

Bet no otras puses - tas viss ir tik saprotami, ka savādāk īstenībā diez vai varētu būt. Kapēc? Ja liela daļa lietām vispār necešas pieiet racionāli, necenšas iedziļināties, tad kādi ir veidi, lai varētu pārliecināt? Manuprāt, ja cilvēki būtu racionālāki, tad politika nebūtu tik netīra. Jautājumus būtu iespējams atrisināt pieejot tiem racionāli un meklējot iespējamās alternatīvas, kas apmierinātu vairāk cilvēkus. Bet vai tad cilvēki ir racionāli un cenšas meklēt alternatīvas? Vai labāk nav brute force vairākuma balsojums, kas panāk savu?

Varbūt balsojumus vajadzētu pārlikt nevis uz >50%, bet gan >60%? Vai pat >66%? Skaidrs, ka 50% ir daudz vieglāk noforsēt, jo gala beigās svārstīgie kaut kur aizies. Bet kādas ir iespējas noforsēt 60 vai 66 procentus? Protams, tam būtu arī negatīvā puse, jo reizēm lēmumus vienkārši nevarētu pieņemt, kas arī nav pārāk labi.

Šodien padomāju par cilvēku attieksmi un to kā tā veidojas, atkarībā no puses kurā tie atrodas.

Pēdējos dažus gadus esmu iemācījies un pieradis mačīt un zinu, ka stāvēt pretī nekad nav viegli. Turklāt, pietiek jau tikai ar vienu reizi otrā pusē, lai viedoklis mainītos. Un tas ir tik dīvaini, ka ir pietiekami daudz cilvēki, kas mani ciena, bet tajā pašā laikā nosacīti izvairās. Var jau būt, ka tā ir tā nevēlēšanās kādā brīdī nokļūt otrā pusē.
Varbūt.

Lasu Plato Republic un vienkārši esmu pārsteigts par tās kvalitāti. Esmu ticis tikai līdz 1/3 trešdaļai, bet ieliktie pamati kaut kādā ziņā parāda kāpēc tik ļoti šobrīd mainās mūsu jaunieši.
Iepriekš taču viņiem nebija brīvi pieejama visa tā informācija, kas ir tagad - internets, telefons, tv.
Moš vajag stipri ierobežot informāciju, pie kā bērni var piekļūt, lai iegūtu pozitīvu novirzienu izglītības procesā? Šobrīd informācijas plūsma ir absolūti nekontrolēta, bet taču iepriekšējos 2000 gadus tā bija savā ziņā visai kontrolēta, jo praktiski uzzināja jau pārsvarā to, ko iemācīja skolā. Arī grāmatās jau nerakstīja pilnīgi visu, turklāt tikt pie visām grāmatām jau nav iespējams tikt. Jauno paaudzi līdz ar to varēja audzināt kontrolētāk, iespējams, pozitīvā virzienā, jo piekļuve pie ne tik vēlamajām lietām tika stipri ierobežota.

Bet kas ir tagad? Bērniem ir pieejams gandrīz viss, ko var atrast. Turklāt, ja viens atrod, tad tas ātri tiek izplatīts arī draugiem un izplatības ātrums ir ļoti liels. Un atrastas un izplatītas jau netiek pozitīvās lietas. Pietiek kaut kur sarakstīt par nekārtību, kas tiek realizēta vienā skolā, lai citās skolās apsvērtu iespēju to atkārtot. Manuprāt, līdz šim jau pozitīvās lietas netika ierobežotas, līdz ar to pozitīvo lietu izplatība jau pārlieku netiek veicinātas ar šādu informācijas aprites progresu. Bet negatīvisms ir spējīgs pieaugt ar kārtu. Un galvenais, ka tas viss jau lielākoties atstāj nopietnu iespaidu uz bērniem, kas vēl nepārzin pasaules kopainu, tāpēc tas visvairāk ietekmē tieši jauno paaudzi.
Tā ka paliek labs jautājums - kāda būs šī brīža jaunatne pēc 10 gadiem?

Zudusī dvēsele.
Vakar domāju, ka šādi varētu sevi apzīmēt, vismaz šobrīd. Bet vārdu savienojums ir ļoti dziļš un grūti izskaidrojams. Tas nav ne negatīvs, ne pozitīvs. Tajā ir kaut kas tāds ļoti raksturojošs, bet grūti aprakstāms.
Jebko, kas ir pazdusi, reizēm ir iespējams arī atrast.

Nez, varbūt es bieži neizsakos laikam pārāk skaidri, ja cilvēki saskata blakuslietu izteikumos kā būtiskāku par, manuprāt, būtisko lietu.

Piemēram, skatīt iepriekšējo ierakstu.
Kāpēc cilvēki tik ļoti grib apšaubīt secinājumu, nevis cēloni, no kura, manuprāt, tas ir rodas?
Kāpēc nav skaidrs, ja implikācijā otrā daļa ir patiesa, tad tas neko neliecina par pirmās daļas patiesību?

Patiesībā šodien man palika skaidrs kāpēc medības tiek arvien biežāk netiek uzskatītas par kaut ko labu.

Atbilde patiesībā, manuprāt, ir pavisam vienkārša - arvien vairāk cilvēki aug bez rakstura. Viduslaikos nevarēja nebūt raksturs, jo tie, kam nebija raksturs tika vai nu sakapāti ar rīksti uz lauka, vai arī vienkārši ar zobenu sakapāti. Smagais darbs cilvēkiem ielika raksturu, jo vajadzēja rukāt, lai kaut ko dabūtu.

A kas ir tagad? Pē, vē - šitas man nepatīk un to es nedarīšu. Man ir cilvēktiesības to nedarīt, lai atnāk kāds cits un to izdara! Un kas notiek? Atnāk parasti kāds cits un to izdara. Cilvēki ar raksturu jau visi vēl nav pazuduši, tāpēc kāds vēl ir, kas izdarīs. Bet pārlieku lielās demokrātijas un brīvības tendence diemžēl ir manāma.

A kāds tam sakars ar medībām? Cilvēkiem nepatīk lietas, ko viņi nevar izdarīt - tāpēc tās ir sliktas un citiem ar to nevajag pārāk publiski aizrauties. Nē, nu ja tas notiek tā klusi, ka daudzi to nemana, tad var, bet ja par to runā skaļi, tad nē - tas jau ir slikti. A medības bez rakstura jau īsti nav. Lai gan progressīvā cilvēce spēj arī izdomāt dažādas lietas, lai raksturu vajadzētu mazāk - ceļus un kvadraciklus, lai piebrauktu pēc medījuma. Ja vēl būtu iespēja, tad gan jau arī medījumu kaut kur iegrūstu, lai tik dabon atpakaļ sadalītus gaļas gabalus.

Hooray vārguļiem!

Sistēmu nav iespējams uzvarēt.
Taču to ir iespējams izmainīt - kaut nedaudz.

Ceļš līdz virsotnei ir jāizcīna. Turklāt, ļoti smagi, jo virsotnes izmērs ir ierobežots un neviens no tās negrib tikt nogrūsts.

Bet daudzi to nesaprot. Daudziem liekas, ka virsotnē var uzbraukt ar liftu un tad tur mierīgi atpūsties.

Kad šodien ar kolēģi nositām laiku relatīvi pildot brīvprātīgo pasākumu - tad kolēģis atzīmēja, ka es taču rakstīju, ka man nav īsti laika, bet šitā nosist laiku es tomēr vēl varu.

Nu jā - tā nu tas ir. Tā tas laiks pazūd, kaut ko padari, kaut ko nosit un laika vairs nav :D


Bet mēs visi taču nemitīgi kaut ko varam izdomāt un uzrakstīt kaut ko jaunu? Darīt kaut ko citu? Brīžiem liekas, ka draugu listi pat tā īsti lasīt nav vērts, jo tas viss it kā iet uz riņķi.

Spēlējos ar sērkociņu un aizdomājos par būtību. Sērkociņš ir, tam ir mērķis. Pat it kā pēc tam, kad tas ir izlietots mērķim, no tā kaut kas paliek pāri. Taču ir triks, kad sērkociņu var paņemt aizotra gala un nodedzināt pilnībā. Kas paliek - sadedzis sērkociņš. Bet sadegušu sērkociņu var saberzt rokās un izkaisīt vējā.

"Tā biznesu nekārto!"
Tas ir tik vieds teiciens par to, kā pie mums cilvēki cenšas ierasties laikā.