Meļķa purns labi noderētu asfalta pulēšanai.

Soctīklos ir atrodami video, kurus pavada "dziesmiņa" ar aptuvenu tekstu: "Mans priekšnieks man liek filmēt saturu, bet kā gan es varu filmēt saturu, ja man ir četrdesmit, jo es nevaru sacensties ar gen-z saturu, jo man ir četrdesmit."

Es īsti nesaprotu dažu cilvēku vajadzību edžlordēt, un absolūtu pašritikas trūkumu, kad visi simptomi liecina, ka tas izskatīsies nožēlojami. Lai nepievērstu nevajadzīgu uzmanību, nesaukšu nevienu vārdā, tikai atzīmēšu to, ka man šķiet īpaši stulbi, ja to dara cilvēks, kas sabiedrības acīs jau ir ieguvis zināmu autoritāti savā specifiskajā jomā. Bet nu šis cilvēks LinkedIn šēro saturu, kur piemin "sojas lates dzērājus", un faktu, ka viņš pats mēdz dzert kafiju ar auzu pienu. Pat ja šī frāze meiko sensu kaut kādā kontekstā, varu derēt, ka bija iespēja izvairīties no vārdu virknējuma "sojas lates dzērājs", un piezīme par to, ka cilvēks pats mēdz lietot auzu pienu, liek domāt, ka viņš apzinās šī apzīmējuma nievājošo dabu. Tā piezīme vēl papildus liek domāt, ka šeit ir izveidojusies kaut kāda "N" vārda situācija, kur piederība kaut kādai grupai dod tiesības publiski paust šos nievājošos apzīmējumus, atņemot tam visas negatīvās konotācijas. Neesmu drošs, ka pēdējais būtu patiesi, pat ja šis cilvēks būtu piedzimis ar laktozes nepanesamību. Par izvēlēto platformu komnetāri vispār ir lieki. Man šķiet, ka mēģinājumam iepīt savā leksikā "seši, septiņi" gūtu labākas izredzes kaut vai dēļ negatīvo konotrāciju trūkuma, kamēr "lates dzērāji" parasti signalizē veselu virkni šīs frāzes lietotāja pārliecību, un neesmu drošs, ka katrs edžlords uz tādām pretendē. Te vairāk izskatās pēc - sound like a bully to look more tough.

Tikko biju ciemā pie Saldus. Izkāpu no Saldus autobusa, domādama, ka esmu Rīgā.
Izrādījās, ka ciems ar krievisku nosaukumu.
Beigās izrādījās, ka esmu Šveicē, un slēpoju bez slēpēm pa Biķernieku ielu.

tikko pamodos no sapņa, kur braucu ar velo.
kādā nezināmā pilsētā, bet izskatījās, ka tā ir Cēsu iela.
grūti bij mīties, kā jau bieži sapņos.
kāpu nost un liku augstāk stūri.
nezinu, kāda ir sapņa morāle vai zemapziņas vēstījums.
nekāds.

https://youtu.be/3yNmp2TqdgA?si=4qXGe-QjfjFILvRG silts un glāsmains ģitārdžezs ar pavadījumu

the night manager 2. 

Es vairs nevaru klausīties salauztu siržu dziesmas, kas tiek taisītas "tev būtu jāzina, cik slikti es jūtos" formā. Es nevaru iedomāties, kāpēc lai tam otram cilvēkam nebūti pilnīgi vienalga un tad visa tā padarīšana ar sirdi plosošu dziesmu šķiet tāda nožēlojama.

Sapnī no pasaules pazuda jebkāda mūzika, un tam nebija nekāda izskaidrojuma, kāpēc cilvēki to vairs nedzirdēja.

pirms 20 gadiem šajā dienā lietotājs putnupr raksta:

ūdens vārās un karas kaklā, apelsīns skatās acīs un smīn, granātābola izsistie zobi apšļākuši monitoru kā ar asiņainu spermu - tik pretīgi, ieturu vakara maltīti

Pie Nātres (Usnes) skāries, neraudi Tu, kas Tevi dzina šo ziedu plūkt:
https://www.youtube.com/watch?v=aN90-Q31QhI
pietrūkst tādas kadru kompozīcijas/arhitektonisma mūsdieno kīno.

Auksta duša un peldēšana varētu mani pamodināt no ieilgušās apātijas. Varbūt arī dabīgi izmainītais apziņas stāvoklis - veselīgs miegs un klusā lūgšana. Vienā žurnālā pat bija jautājums: vai aizmigšana ir ceļošana laikā?
Un tad jau varēs īstenot nākamo soli, satikt paziņas un bijušo kolēģi, jo piespiedu kārtā to nevaru.Lai cik arī zinātniski pamatoti tas nebūtu, negribu cilvēkus uztvert kā zāles vai līdzekli.

Man vajadzēja piedzimt šodien, bet piedzimu 2 ned. par ātru.
Būtu par gadu jaunāka.
Un 9. janvārī 2002. (?) nomira mana vecāmāte.

Ļoti slikti kartupeļi.

Dotais brīdis

Man ir sajūta, ka “doomscrolling” drīz iegūs vēl negatīvāku konotāciju kā šobrīd, un “nostalgia core” kļūs par vēl vērienīgāku bēgšanu no digitālā satura.

Kaķu video nav nekāds vērtīgs saturs, bet manā skatījumā tā nav sliktāka atslodze par seriālu skatīšanos. Taču šobrīd man jau pat zūd vēlme vērt vaļā Instagram, jo tas teju gandrīz ekskluzīvi sastāv no AI satura. Tas varbūt bija izklaidējoši dažas pirmās nedēļas, un arī tāpēc, ka tas nepārprotami bija AI saturs, bet skatīties labus autentiskās pieredzes atdarinājumus šķiet īpaši tukši. Es domāju, ka dažas minūtes paspēlējoties ar suni es dabūšu no viņa kādu muļķīgu darbību, par ko pasmaidīt. Vēl, protams, var izstrādāt paradumus, kas palīdz sekot reāliem cilvēkiem, bet ir bažas, ka korporācijas pamanīs šo paradumu maiņu, un ieviesīs kaut ko jaunu. Ne velti aplikācijās ir iestrādāts tas, ka ir jāveic papildus soļi, lai redzētu to saturu, kuram tu esi izvēlējies sekot. Vēl, protams, ir opcija, ka parādīsies alternatīvi rīki, un nu jau es lēnām sāku ticēt, ka tiem parādās izredzes izpelnīties cilvēku uzmanību.

Drusku vairāk par soctīkliem mani satrauc profesionāli radītā audiovizuālā satura nākotne. Mūsu paradumu maiņa jau tagad ietekmē masām paredzēto saturu, tāpēc nav lielu šaubu, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk tiks iesaistīts tā radīšanā. Ne obligāti tas atņems, piemēram, darbu aktieriem, taču sižets varētu tikt pieslīpēts vidējam skatītājam vēl efektīvāk. Pagaidām mierina tas, ka kino satura netrūkst arī neskatoties Holivudas blokbāsterus, un ka cilvēki, kas ir gatavi savu filmu dēļ doties pat cietumā, nekur nepazudīs arī nākotnē. Bet ir neliels risks, ka būs jāsāk vairāk skatīties vecās filmas, lai arī cik ļoti labāk man patiktu skatīties laikmetīgu kino. Ar mūziku varētu būt vēl trakāk. Es pat neizslēdzu, ka man varētu nebūt iebildumu pret mākslīgi radītu skaņu, kas man vienkārši patīk, jo katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpes mani sen jau garlaiko.

Bet pret ko man jau tagad ir patiesa nostalģija, tas ir kūrēts (curated) saturs. Neesmu gan drošs, ka cilvēkiem šī iemaņa apmainīties ar viedokļiem nebūs jāmācās no jauna. Jāsaka gan, ka katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpēm pavisam ir cita vērtība, ja tas ir kaut kas, ko tu esi iepazinis pēc kāda pazīstama cilvēka ieteikuma.

sapnī biju kaut kādā tornī, kur bija Norai Ikstenai piederošs restorāns. Dega sveces, bet saimnieci neizdevās satikt.

ēst arī nedabūju. stāvēju zāles vidū un skatījos uz logu, mēģinot to nofotografēt, lai bildē redz gan rāmi, gan skatu aiz loga - milzīgas, vecas egles.

Kad dzirdu vijoles, ģībstu

Saskumu, jo Mežciemā aizver veikaliņu, kas te bija kopš 70tajiem vismaz

Politiskais "Pēks!"

Jā, (((Meļķi))), es tevi vajātu.