A thin grey line between black and white - Post a comment

"Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies saprast, kas tieši, bet droši es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko esmu sadedzinājis pēdējos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka varbūt grāmatas varētu palīdzēt.

(..) "Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs nerunātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis šais grāmatās. To visu arī tagad varētu iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un asredzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, taču nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatas vien! Meklējiet to arī daudz kur citur - vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tajā, kas grāmatās pateikts, tajā, kas visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā. (..) Taču vēl ir trīs lietas, kas jums trūkst. Pirmkārt, vai zināt, kādēļ grāmatas, tādas kā šī, ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko nozīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. Šai grāmatai ir poras. Tai ir sava seja. Šo grāmatu var pētīt mikroskopā. Tajā var saskatīt pašu dzīvi, kas plūst garām kā neizsīkstoša straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzīves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir mana vērtības definīcija. (..) Labi rakstnieki skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd pāri dzīvei. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mušām par ēsmu. Vai tagad saprotat, kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes. Taču pat raķešu varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domājam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķetēm, neizejot pilnu dzīves ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uzveicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tātad, pirmkārt, mums nepieciešama kvalitatīva informācija.

- Un otrkārt?

- Vaļas brīži.

- Bet mums taču brīva laika papilnam!

- Jā, brīvs laiks mums ir. Bet laiks pārdomām? (..) Tādēļ, ka televīzija ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus  iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: "Blēņas!"

(..) Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: "Pagaidi brītiņu." Jūs vienmēr paliekat tās kungs un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un žņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā šķiet tik patiesa. Tā ir patiesa. Grāmatas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zināšanām un smepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdimensiju sienām. Bet ar šīm te," Freibers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, "es aizbāžu ausis, kad braucu ar metro."