Līkcepure ([info]likcepure) rakstīja,
@ 2012-02-06 22:17:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
bailes un trīsas
Man liekas, ka man nekad dzīvē nav izdevies uzveikt nevienas bailes. Šķiet, visstulbākā ir iedoma, ka bailes var uzveikt, cenšoties tās pārvarēt. Tas būtu tāpat kā teikt, ka vari piekaut Rokiju Balboa, vajag tikai nebaidīties un mēģināt. Lai piekautu Rokiju, vajag nenormāli bieži iet uz trenažieru zāli un skriet pa Krievijas sniegiem, bet tam taču nevienam normālam cilvēkam nav laika. Tāpēc ikviens normālais cilvēks nolemj, ka nemēģinās kauties ar Rokiju Balboa, labāk aizies uz kino vai darīs ko citu tikpat lietderīgu. Daži drosmīgie gan aiziet uz to trenažieru zāli, bet cilā nepareizos svarus un sabeidz muguru vai ko tādu. Tāpēc gribētos zināt, vai kādam vispār ir izdevies uzveikt savas bailes, pie tām pieskaitāmas ne tikai tradicionālās (augstums un zirnekļi), bet arī, piemēram, bailes no publiskas uzstāšanās vai, es nezinu, pretējā dzimuma.

(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sw
2012-02-06 22:35 (saite)
zinkā man šķiet, ja baigi savajagas kaut kāda iemesla dēļ piekaut to Rokiju, piem., tas ir vajadzīgs, lai izietu kādu dzīves kvestu, tur, dabūtu jaunu dzīvokli vai izārstētu māsasmeitu no leikēmijas, tad cilvēkam pārstāj būt grūti doties uz trenažieru zāli un laiks Sibīrijas sniegiem arī atrodas. iespējams, bailes ir viena no tām lietām, kuru (ne)esamība ir atkarīga no motivācijas graudiņu kritiskās masas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]likcepure
2012-02-06 22:43 (saite)
piekrītu, bet arī ticu, ka tad, ja māsasmeitai ir leikēmija, vari saņemties un vienreiz nolēkt no klints, pārvarot bailes, bet tā arī paliek par vienu izņēmuma reizi. vai arī tas tā drīzāk ir ar nepatīkamām lietām - piemēram, man tiešām likās, ka špricēt nav forši, kā jau vairumam, bet saslima kaķis, nebija izejas, un normāli iešpricēju, viss kārtībā. bet man no tā nebija bail.

taču, vai cilvēks, kuram, piemēram, ļoti bail publiski uzstāties, var to iemācīties vēsi darīt, jo motivācija ir dabūt labāku darbu, piemēram? nevis tā, ka saņemties un kaut kā norunāt, bet reāli kļūt par bezbailīgu runu teicēju?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sw
2012-02-06 22:53 (saite)
nu jā, par to, ka šitā saņemties var ar nepatīkamām lietām un padarīšanai paliek vienas reizes pasākuma raksturs, piekrītu.

par publisko uzstāšanos varu pastāstīt no savas pieredzes: saņēmos, iemācījos, dabūju labāku darbu, runāju publiski diezgan vēsi, taču tas nenozīmē, ka ļoti izbaudītu pašu procesu, drīzāk jau to, ka tagad vispār to spēju. ja cilvēkam kopš šūpuļa būtu tendence izbaudīt attiecīgo procesu, viņam diez vai būtu ar to radušās problēmas vēlākos dzīves posmos. katram droši vien ir savi komforta procesi, un tos nekomfortablos procesus cilvēks var ļoti labi apgūt tādā funkcionālā līmenī - "kad jau vajag, tad jau".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]kaplacis
2012-02-06 22:51 (saite)
var iemācīties kkā apiet bailes, pārvarēt, nezinu, stipri šaubos. viņas vienmēr kkur paliek un lūr.

(Atbildēt uz šo)


[info]mat
2012-02-07 10:10 (saite)
Bailes ir pārvarama lieta. Vajag tikai darīt.
Piemērs ar Rokiju nav tas labākais, jo tur vajag nenormāli sagatavoties, lai pārvarētu savas bailes. Pirmajā reizē cīnoties ar Rokiju trīcēs kājas un viņš ātri vien tevi noliks gar zemi. Nākamajā reizē varbūt kājas trīcēs mazāk, bet Rokijs tāpat tevi noliks gar zemi :D

Dzīvē jau tas ir vienkāršāk. Mēs baidāmies kaut ko darīt, jo tas ir kaut kas nebijis, mēs nespējam to prognozēt, tāpēc ir bail. Pirmajās reizēs, kad publiski runā, tad trīc balss, kad ir bail meiteni uzlūgt uz deju pirmajā reizē, tad trīc kājas. Ja redzi, ka tas viss ir nav sarežģīti, tad balss, kājas vai kas cits vairāk netrīc. Un tu sāc to visu darīt arvien pārliecinošāk. Grūtākais ir saņemties un darīt lietas ar trīcošām kājām.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]likcepure
2012-02-07 11:19 (saite)
Muļķības.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mat
2012-02-07 11:24 (saite)
Kāpēc?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]likcepure
2012-02-07 11:46 (saite)
Es jau postā darīju zināmu savu viedokli - t.i. pretēju tradicionālajam, ko esi sīkumos aprakstījis Tu. Gribēju dzirdēt personīgo pieredzi - konkrēti kā Tu esi uzveicis savas bailes (un tiešām bailes, nevis vienkārši nepatiku).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mat
2012-02-07 12:42 (saite)
Par savām bailēm nevienam jau parasti nepatīk runāt ;)
Bet jā, esmu tā darījis. Saņēmies, sapratis, ka tā ir pareizē lieta un vajag darīt. Tikai es arī papildus esmu iemācījies nomaskēt savas trīcošās rokas, kājas, lai to būtu grūti pamanīt. Trīcošu balsi ir grūtāk nomaskēt, bet to es kaut kā esmu uztrennējis, ka tā vairs netrīc.
Pēdējā reize pat bija šajā mēnesī, kad stāvēju trīcošām kājām nespējot izlemt darīt, bet pats spēju noskaņoties un nopušot savas bailes - gāju un darīju, ar sākumā trīcošām kājām.

Daudz vieglāk ir pārvarēt bailes, ja ir kāds blakus, kas pušo, ka to vajag darīt, tad tās bailes nemaz netiek izjustas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]karmena
2012-03-03 00:11 (saite)
man kādreiz bija nenormāli bail no publiskas uzstāšanās, bet tagad tā ir mana ikdiena. es domāju, man izdevās tikt galā ar bailēm, jo gribējās sevi pierādīt, bija liels vilinājums tikt ar sevi galā. un tikt galā var, tikai darot lietas. bet jā, ja tagad padomāju, tas bija tā diezgan nežēlīgi pret sevi. bet ko darīt, toreiz sapratu, ka manā profesionālajā lauciņā bez publiskās runāšanas spējas nekur tālu netikšu, tāpēc sevi piespiedu. laikam sanāk, ka svarīga ir motivācija.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]likcepure
2012-03-03 14:21 (saite)
vienkārši piespiedi sevi bieži publiski uzstāties, un bailes atkāpās?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]karmena
2012-03-03 14:53 (saite)
tieši tā– pieteicos strādāt par gidu. iesaku, ļoti palīdzēja. arī visiem maniem kolēģiem ar laiku bailes atkāpās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]kreiza
2012-03-04 11:44 (saite)
Lasot komentārus, uzradās nopietns jautājums, ar ko atšķirās nepatika no bailēm? Man, piemēram, kādreiz ļoti nepatika zvanīt pa telefonu. Bet, nē, man nebija bail, ka telefons iesitīs pa ausi vai tml. :D Pēc tam ir nācies tik daudz zvanīt, ka nu pat patīk. Un darbs padsmit gadus ar runāšanu pa telefonu ir saistīts. Vēl dikti labi palīdz, ka kāds, kam it nemaz Tev nebūtu jāsaka, ka Tev labi sanāk, vai ka Tev ir patīkama balss, to pasaka.

(Atbildēt uz šo)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?