Nāku no alus darītavas/bāra uz mājām.
Krustojumā redzams elektriskais rolleris ar mentu busiņu tā priekšā. Mirgo zilās bākugunis un dzirdu trubiņā pūšanas skaņu. Kādu laikam sašņorēja par braukšanu reibumā.
Te aktīvi medī potenciālus iereibušos uz vieglajiem divratniekiem - tāpat kā nesen medīja mani no tumša stūra uzradies buss, kad viegli iereibis atceļā no citas darītavas/bāra braucu draugam blakus ar viņa velo, kas man 3x par lielu un neierastas ģeometrijas, kas beigās ir elementu kopa, kas ļurina to velo pa ietvi stipri neveikli, akcentējot potenciāli grēcīgo manu reibuma stāvokli. Nesašņorēja, nostrādāja cietā pārliecinātība un iesmiešana par šamējo uzvedību.
Ieeju dzīvoklī un sienas mirgo zilām bākugunīm. Pieeju pie loga - divi busiņi jau! Značit strīds, agresija, nelaime?! Iela klusa, rāma vasaras trešdienas nakts, bet dvēselē - piektdiena.
Padzeru minīti un pieeju pie loga kādas 10 minūtes vēlāk - trīs busiņi jau, jēze!
Noklaudz trešā busa durvis - ekipāža aizbrauc. Kāds ments ar lukturīti ieiet tumšajā pagalmā. Joprojām totāls klusums. Mēmā kino Film Noir.
Mirgo divi busiņi un starp tiem - elektroskūteris. Nakts. Dzirdami tikai mašīnu dzinēji, kas ripo gar manu pievērto logu...
Izcils reportieris, izcila reportāža. Izcils kareivis, izcils rezultāts.
Ar cietu skatienu žurnālista acīs: "Krieviem ir pizda!"
https://www.youtube.com/watch?v=3DA7EXbf
Pabeidzu Metal Gear Solid 5: The Phantom Pain otro "ciklu". Baisi žēl, ka spēle nav pabeigta un ir izlaists pārambiciozs pusfabrikāts par pilnu sava laika cenu. Nelegāli, fuj. Otstojs. Fuck Konami.
Vērtējot kopumā:
Gameplay: nereāli kruta. Tur var mierīgi nosvilināt stundas un dienas tīri mehāniska prieka vārdā.
Stāsts: interesantas idejas, bet iepriekšējās daļās ir spēcīgāk. Atvērtā struktūra smagi atšķaida saturu.
Pasaule: awesome, forši tā laikapstākļu maiņa un laika ritējums, dažādās vides. Tas spēles laiks gan varēja ritēt uz pusi lēnāk.
Struktūra un Open World: meh, lieki, neko nepienes īsti un visu laiku tā misiju atkārtošanās ir slima lieta.
Mūsdienisms: meh totalis. Mikrotranīši un bezjēdzīga skraidīšana pēc aitemiem lai ieskrienas labi ātri.
Tehniskā puse: Fox Engine ir kolosāls. Konami gan tas pohuj, labāk gļukaino un bloatoto Unreal 5 izmantot, lai visas spēles izskatās un spēlējas vienādi.
7/10, ne vairāk - pusfabrikāts vērtība, tādu neklājas daudzināt.
Nepabeigts stāsts: -1. Open-World bloat: -1. Repetetīva daba, mēģinot aizlāpīt tukšumu: -1. Ja šo faktoru nebūtu, būtu 10/10.
Uzliku uz galda CRT, ieslēdzu PS2, ielieku MGS2: Sons Of Liberty disku un sejā smaids. Nekā lieka, nekādas instalēšanas, ielāpi. Tikai spēle un prieks! Un reizē bik skumja, jo te ir tīra AAA spēle. Mūsdienās tikai netīras AAA dod. Zelta laiks ir pagājis. Tagad 99% gadījumu tikai slauc geimerus.
Rīt jāturpina baudīt otro pleisi ar vadošas klases vibrācijas garšu un lieliski implementētu pogu spiešanas spēka funkciju. DualShock 2 vibrē smagi, pārliecinoši, spēcīgi. Vads, nevis baterijas. Un tās spdiena jutīgās pogas ir kosmoss, ja to jēdzīgi izmanto. Forbidden Siren un MGS2 - izmanto lieliski!
Hideo Kojima izceļas ar ļoti ilgām filmiņām/sarunām spēlēs savās. Citreiz pat uz pusstundu 'n shit. Otrajā daļā ir pirmās daļas atstāsts. Uz ~500 in-game lapaspusēm, kas jālasa trīs stundas vismaz. Par laimi, rakstīts forši un rēcīgi, papildina universu, ierēc par konspirāciju lohiem lol.
Ir man arī HD versijas iekš PS3, bet atkal var skaņai piekasīties. PS2 skan labāk, pat filmiņas ir ar daudzkanālu skaņu, baudījums! Kārtējais HD mūsdienisms, kas nepievērš uzmanību skaņai, tikai grafiku kačā. It kā spēles un filmas nav nemaz saistītas ar skaņu...
Kad otru reizi tas apziņošanas sūds man telefonu brēcināja par ikdienas lietām, izslēdzu to herņu pavisam ārā, lai nav man uz savas ādas jābauda, cik tizla ir šodienas valdība/drošības dienesti, kas no mazās augļu mušiņas pūš ziloņus, žirafes, begemotus un citus eksotiskus lopiņus.
Tagad tikai no citiem dzirdu neapmierinātību un ierēkšanu par to, kādā sviestā braucam. Lohatrons totāls.
Un, šo rakstot, tepat ap Nurmes darītavu iepisa zibens - teiksim 100m rādiusā un sprakšķi atskaņoja arī skaļruņi. Dzeru Dark Raven un smaidu, laaabs! :)
Atgādināja bērnību, kad pārgājiena galapunktā pie ezera uznāca negaiss un man aiz muguras iepisa viens labs pa zemi, visai klasei ar platām mutēm noskatoties. Skaļi. Jaudīgi. Patīkami!