Interesanti ir vērot to pakāpi, kādā amerikanizācija ir skārusi Latvijas sabiedrību.
Viens interesants novērojamais elements: operatīvā transporta gaismas un skaņas signāli medijos Vs CSN noteiktais un LV dabā notiekošais.
Skatamies tās pašas LDz veļu multenītes - 2. sezonas epizodi Šoferīša smūtijs.
Kādas gaismas mentiem attēlotas pakaļdzīšanās situācijā? Kādas gaismas ir realitātē pie mums novērojamas šajos gadījumos? Ko pie mums nozīmē tie retie gadījumi, kad ieslēgts arī sarkanais? Šiem simboliem nav bezmērķīgs raksturs un tie katrā valstī mēdz būt stipri atšķirīgi.
Daļēji piekritīšu, ka nodarbojos ar piesiešanos, bet nu - te acīmredzama putra animatoru galvās un kino ietekme, kuru jau var apspriest un analizēt! Beigu galā - neviens nenāca un ar varu neteica, kā ko krāsot, bet tika automātiski krāsots pēc ASV ģīmja, nevis tā, kas reāli notiek aiz animatoru loga un tā, kas noteikts CSN. Kino > novērojumi dabā > normatīvie akti - vai šādi jādzīvo? : D
Par to arī viss stāsts un mini cepiens: ja tiktu lietoti pareizi simboli jau no bērna kājas, šis ieraksts neeksistētu un varbūt vairāk ļaužu uz ielas spētu nošķirt kino no realitātes - šobrīd ar šo (un realitātes uztveri kopumā) daudziem ir problēmas un diemžēl - nejokoju!
Reiganam, piemēram, arī šķita, ka reāli ir piedzīvoti notikumi, kas realitātē notika tikai filmēšanās laukumā. Cilvēka uztvere ir savdabīga manta, jāņem vērā tās īpatnības un jātur Modris pār notiekošo.
Īsumā - operatīvā transporta simboli, to nozīme LV:
- Zils bez skaņas: nav jādara nekas, tik jāņem vērā brīdinājums, ka tāds te blakus eksistē un jābūt gatavam aši reaģēt.
- Zils ar skaņu: jādod ceļš, neapturot transportlīdzekli. Ja tu apstājies pie zilā, esi pelnījis pa seju, jo pārkāp CSN prasības un radi situācijas.
- Zils + sarkans ar skaņu: jāapstājas malā un jāgaida uz VIPekļu eskortu, kolonnu noslēdzot mentu auto tikai ar zilajām gaismām (bez skaņas).
Ministru kabineta 2015. gada 2. jūnija noteikumi Nr. 279 "Ceļu satiksmes noteikumi", 27. punkts. https://likumi.lv/ta/id/274865#p27
Sākot strādāt skolā un sniedzot atbalstu nopietnāka izmēra kolektīvam, iezīmējās interesantas lietas: 1) cilvēki nav informēti par reklāmbloķētājiem un 2) reti, kurš resurss ir tik kretīnisks, ka nelaidīs pa durvīm iekšā, ja nenovilksi bikses pusmastā un GDPR logā nenospiedīsi "Pieņemt visu" vai nepiekritīsi izslēgt reklāmbloķētāju. Šāda agresīva pieeja datu zagšanai nav daudz, kur pasaulē novērota, bet letiņiem ir savi piemēri, ar kuriem lepoties - tādas kreisas lapas kā tvnet, apollo...
Kaut kas, ko es lietoju kopš neatminamiem laikiem, izrādās, ka sabiedrībai nav zināms.
Kā tā? Reklāmbloķētājs:
- sargā tavu maku, jo liels daudzums reklāmu jūtūbē ir krāpšana un tu beigu galā tur neej, lai iepirktos;
- sargā tavus nervus - tev nav jāskatās neprasītas reklāmas, tev nav jādīlo ar saraustītu saturu, tu redzi visu viengabalainu;
- sargā tavus datus un nervus - aiz viltus Download pogām, kuras nāk no feikotām reklāmām, slēpjas vīrusi un citas nejaukas lietas;
- sargā tavu mobilā rēķinu - ja nav bezlimita nets, tad reklāmbloķētājs ietaupīs naudu, nerādot datus sūcošās reklāmas - tu redzi tikai saturu;
- ļauj baudīt Spotify un YouTube bez reklāmām, bez Premium. Laba sajūta ir čakarēt čakarētāju, Zen stāvoklis!
Uzliku visai skolai, lai apgūst šādu lietu un tiek praktiski informēti, ka cilvēks nav bezspēcīgs uzņēmumu riebeklību priekšā. Lai apgūst, kā efektīvi sūtīt dirst šo visu būšanu. Uzdevumi.lv sūdzas, piemēram, bet esmu jau uztaisījis video instruktāžu kā darīties un daudzi jau zina loģiku - turam ieslēgtu visu laiku un, kad kāds obligātais saits rājas par reklāmbloķētāju - tad individuāli tajai lapai pielaidību varam mīkstināt.
Pirmais attīrīšanās solis: slēgt savu inbox.lv kontu un pārvākties uz jebko citu. Otrais solis: dzēsties no soctīkliem vai, ja akūti nepieciešams, lietot tos tikai šamējo ekscesus ierobežojošā WEB pārlūkā. Trešais: reklāmbloķētājs. Ceturtais: izsekotāju jeb trekeru bloķētājs. Piektais: sponsoru bloķētājs tutrubā... Tikai pēc šī rituāla internets atkal kļūst lietojams.
Jā, arī Chrome pārlūkā (defaultais darbam) nets kļūst lietojamāks, lai gan Google izrāda vēlmi to visu nokaut. Par laimi civilizētā sabiedrībā ir likums un atbildība. Tāpēc tur, kur šie pastāv un tiek piemēroti, riebīgu uzņēmēju rokas ir sasietas un iespējas gānīties pret cilvēku - ierobežotas. Tāpēc reklāmas joprojām ir bloķējamas arī Chrome pārlūkā. Arī Edge (MS brendēts pārlūks uz konkurenta produkta bāzes - defaultajām aitām).
Dzīves pieeja:
Man nav jāklausās tavas reklāmas vietā, kurā es neierodos ar domu tērēt naudu. Uz šīs vides sakoptības premises bāzes arī viss attiecīgais prātuļojums un fiziska rīcība. Mans pienākums nav skatīties reklāmas, tavas tiesības nav visu publisko ēteru piegaudot ar vēlmi kļūt turīgākam. Reklāmdošanai nav jābūt industrijai, kurā atceltas ētikas normas un cilvēktiesības. Bet, tā kā tieši tāda tā šobrīd ir, tad nejūtu absolūti nekādu aizturi bloķēt šamējo aktivitātes it visos līmeņos.
Ja no bloķēšanas "cieš" mazāks cilvēciņš (pirātisms ķipa lol) - sorry, esi šī kara upuris un padomā drīzāk, kur velti savu laiku un enerģiju.
Raksta bratans:
Sveicieni no Gundas jubliejā - tu neesot soctīklos, tāpēc palūdza nodot!
Es domāju:
Cilvēks ir mana krustmāte. Mans tālruņa Nr. nav mainījies gadus 20. Kas pēkšņi notika, ka nevar piezvanīt vai uzbliezt SMS? Tikai soctīkli eksistē, ja? Tā viš ir, tā viņš ir. Tieši tik sīkiem solīšiem visas šīs platformas panāk pretējo - mazāk sociāla kontakta. Par sveicieniem protams, ka paldies, bet situācija skaidri iekrāso tās līnijas, kuras ieraugot, pametu soctīklus pirms gadiem vairākiem, jo nevēlos būt tās ainas daļa.
Soctīkli ir laika un gara cietums ar ekspluatīvu biznesa modeli tā kodolā.
Socializēšanās notiek ārpus ekrāniem, vienmēr notikusi. Ekrāni sniedz tikai ilūziju, kas degradē patieso un tie mūsu kabatās eksistē vien vienu paaudzi. Vienu fakin iztekti slimu paaudzi, kuru stūrē tādi silikāta ielejas ķirzakcilvēki ēlieni sociopāti kā geitss, zucc, musk, altman un whatnot. Nav brīnums, ka, sekojot šajai bandai, visas dzīves vērtības ap dirsas rajonu, spiegošanu un ekspluatēšanu vien rādās: kāds gans, tādas aitas.
Ja cilvēks nav fēcē, viņš ir miris
Lazy Processing psiholoģijā - pamatīga šmigla, kas spēj aizēnot pat radnieciskas saites. Kāda velna pēc lai kāds labprātīgi gribētu atrasties fēcēs un likt katru savas dzīves mirkli algoritmam uz paplātes? Aļo? Jo viegli to mēmi, to herņu, to AI ģenerēto mēsliņu pārsūtīt kā sveicienu, devalvējot sociālo vēl zemāk, jo tas cilvēks noteikti nav pašu vārdu vērts?
Jo darbs ir tas, kas runā par vārdu un izgaismo - kur tukša diršana, kur kas jēdzīgs. Soctīkli indeed ir tukšuma tualete, atsēdēts laiks uz Doomscrolling poda, neko sociālu īsti neiegūstot no darījuma, kurā tu, sēžot šajās platformās, esi objekts - reklāmvērošanas bots, nekas vairāk. Un, lai tu vairāk skatītos reklāmas, tevi vairāk šūmē - negatīvisms notur uzmanību vairāk. Negatīvisms kā valūta.
Un drīz tu esi prosta salauzta marionete, kas neredz vairs pat to vietu kartē, kurā gaisu velc plaušās: galva pilna svešu mēslu, amerikanizācija.
Grūti ir saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi, esot Latvijas galvaspilsētā - vietā, kurā koncentrējas teju trešdaļa Latvijas. Nākas ļoti pārdzīvot par saviem latviešiem, just līdzi.
Grūti ar redzi
Viņi redz tikai vilciena pirmo vagonu, pārējie neeksistē. Redzamajā daļā koncentrējas visi neredzīgie un kāpj viens otram virsū, bakstās, taustās un apgrābstās. Un šo drūzmēšanos viņi taisa platformas šaurākajā vietā, vēl ciešāk sevi spiežot siļķu mucā. Nabadziņi.
Grūti ar garīgo veselību
Stresaini šiem, kad viņu redzeslokā pēkšņi nez no kurienes iekāpj cilvēki 300, kas vienkārši ņem un veļas virsū kā ceļarullis. Stress, mīņāšanās, berze. "Vai šajā īsajā vilcienā ietilpst tik daudz cilvēku?", šie, iesprūduši cilpā, mēģina izprast realitāti - gadiem ik rītu un nesekmīgi. Nav tur prāta gaismas diemžēl, nav! Nabadziņi.
Sevišķi grūti ir daiļajam dzimumam
Grūši ir sievietēm skaistām, kuras, tūdaļ kā sāk nez kur spraukties uz ieeju, acumirklī kļūst par baisu izdzimumu. Baigi spējā transformācija, bail skatīties šo šausmu šovu! Bet nu - tas atkārtojas tikpat uzticami kā ziepju operas seriāls. Cik gan skaistu sieviešu aizgājušas nebūtībā!
Ehh, nabaga ļaudis, tik tiešām žēl! Kaut nu viņiem viss izdotos!
Interesanti apzināties, ka mēs, bradātāji, ieradāmies ne par vēlu un ne par agru, bet tieši laikā, lai pamestajos objektos savām acīm redzētu visu Industriālo revolūciju Latvijā. No vāciskās latviešu valodas pirms Endzelīna līdz tehniskajai literatūrai krievu un modernā latviešu valodā.
No elevatoru kausu lentām, tvaika katliem un pamatīgām ēkām līdz padomju rūpniecības pēdējai ķepļep skrūvei un mūsdienu stiklotajām reģipša kastēm, kas kā meli piesedz sūro patiesību.
Tagad, kad Rīgā jauc nost Piensaimnieku un STASC - nākas vien paziņot, ka šur un tur ir paspēts! Ir būts, fotografēts, elpots un justs. Industrija ir baudīta pamatīgi un procesā iegūti forši draugi, kā arī pats esmu kļuvis par tēlaina virziena hobijfotogrāfu, kura iecienītākais žanrs - pamesti objekti - no Latvijas ir galvenokārt aizgājis un vaļaspriekam nu ir jāatrod kas cits.
Paspēts sniegt interviju vai divas, paspēts pafilmēties amatierdoķenē, piedāvāti arī diaprojekcijas vakari ij telpās pamestās, ij kafejnīcās smalkās... Ir!
Cilvēkam-orķestrim forši skolā strādāt. Vienu dienu esi Windows 11 gans, bet citu - Chrome OS. Trešajā - baksti Chrome pārlūku un ceturtajā - sniedz lietotājiem atbalstu un velc videoierakstus no novērošanas kamerām ārā. Piektajā - organizē pārvaldības politikas, bet sestajā - skaņo skolas pasākumus. Septītajā - taisi XLR kabelīšus dažādus, lai apskaņotu visu, kas skolā jāapskaņo.
Ikdienu manu veido šo sastāvdaļu kokteilis jauktā sasecībā un dinamikā. Garlaicīgi nav!
Šoreiz Skolēnu parlaments grib bīdīt skolas radio.
Ideja laba un nav problēmu - braucu uz darbu svētdienas vakarā un pētu skolas PA jebšu Public Announcement (publiskās apskaņošanas) sistēmu - kā tad tā ir organizēta, kā tad skaņas signāls tiek padots uz katru kabinetu un gaiteņiem... Svētdienas vakars, jo kā gan citādi pārbaudīsi kaut ko, kas bļauj pa visu skolu? Tikai un vienīgi neapdzīvotības laiki jāizvēleas. Lūk, dodos un pētu. Ahā - reku kontroles iekārta, reku signāls no tās iet uz kārtīgu jaudas pastūžu kaudzi, bet kur ir visa dižā vadu komutācija? Kaut kur vēl slēpjas, interesanti! Interesanti, bet šoreiz galīgi nav būtiski. Bet interesanti!
Pētu un izpīpēju situāciju:
1) XLR ieeja - sagaida skaļuma līmeņa kontroli otrajā galā - neģeld!
2) RCA ieeja - marķēta AUX un skaļumu gan var šeit regulēt - ģeld!
3) PA sistēma nozīmē darbu mono režīmā - jāparūpējas par iestatījumiem un standartam piemērotu vadu lodēšanu!
1
Nav košēri, jo tad visa skaļuma līmeņa kontrole ir tikai lietotāja galā un šāds risinājums uzprasās uz skaļu nedarbu, lietotāja kļūdiņu vai divām. Tāpēc nevajag taisīt tizli un tad rāties - vajag taisīt gudri! Tā, lai nemaz nepastāvētu iespēja pa visu skolu atskaņot kaut ko par skaļu! Tāpēc izdomāju saglabāt standarta apskaņošanas risinājumu ar mikseris > uzlodēts XLR vads nepieciešamajā garumā > PA ierīce, galā izvēloties tās AUX ieeju. Mono, protams! Lai to panāktu, veicu jaunradi:
2
Uzlodēju XLR > RCA pārejiņu un maksimālais skolas radio skaļuma līmenis tiks noteikts šajā galā, salāgojot to ar miksera 0dB atzīmi. Rezultāts: skolēnam kaifs griezt slaideri līdz galam, bet sistēmai un visiem ļaudīm skolā - radio pieņemamā skaļumā ar mazu jaudas rezervīti.
3
Tā kā uz visu sistēmu tiek padots tikai viens jeb mono signāls, nepieciešams arī avotam pateikt, ka strādājam mono režīmā. Citādi visa informācija, kas stereo attēlā miksēta uz labo kanālu, pazudīs nebūtībā un nebūs dzirdama. Tāpēc attiecīgi iestatījumi Windows platformā - Mono. Rezultāts - no laptopa austiņu ligzdas nāk ārā standarta 3,5mm vads, kas miksera galā sadalās divos 6,35mm jeb lielajos austiņu štekeros - katrs savam kanālam. No tiem tikai melnais jeb kreisais tiek laists mikserī kā Line-In - sarkanais karājas nelietots, nav vajadzīgs. Galā - viss datorā notiekošais skan pareizi. Koncertus, starp citu, arī apskaņo mono režīmā, lai visi visu dzirdētu vienādi.
Ko līdzīgu pirms vasaras brīvlaika taisīju arī Deju zālē, apejot nez kāpēc ar DAP sarežģītu pasākumu, kur cilvēki mocījās ar diskiem bojātā ierīcē, mēģinot datoru pievienot caur MIC ieeju, kas gaida sabalansētu signālu, nevis no datora nākošo...
Uzlodēju XLR > TRRS vadiņu, norādīju datoram strādāt Mono režīmā un miers, visi priecīgi - var diskus datorā, var strīmot, var visu ko pa taisno no interneta un miers - vairāk opciju, labāk. Un būtiskais - skan visa dziesma, nevis tikai kreisais kanāls pa visu zāli!
To bojāto DAP gaidu, kad norakstīs, lai varu atdzīvināt un lietot mājās kā CD atskaņotāju. Tam problēmas ar disku ātruma kontroles poci - gan jau kontaktu tīrīšanas vai kāda kondiķa problēma. Varētu būt risināma lieta un man tad mājās būtu foršs nestandarta verķis ar papildfīčām - atskaņošanas ātruma kontroli, piemēram. Palēnināts Dark Ambient pie diaprojekcijas izpildās ļoti labi, piemēram!
Rīt darbiņā gan jau atkal kaut kas cits būs jādiriģē :)
Šķiet, ka nākamā plate manā plauktā būs kaut kas no Gary Numan.
Pirmo reizi par viņu uzzināju, spēlējot, ja nemaldos, pleiša (RIP) spēli Test Drive kuru tur kaut kuru. Tajā bija klipiņš - kopdarbs ar Fear Factory, šim ar FF veicot lielisku Cars izpildījumu. Baigi iecepīja viņa vizuālais tēls un viņa savādums, kas lauzās ārā no CRT ekrāna. Cepīja arī oriģinālais Cars un vēl pāris 70. beigu dziesmas - no laika pirms manas dzimšanas.
Tad es par Gariju aizmirsu uz ilgu laiku līdz kaut kā - pāris dekādes vēlāk - uzdūros viņam atkal - gan jau pateicoties tam, ka viņa daiļrade kļuva tumšāka un attiecīgi - manai gaumei tuvāka: nekāda lieka un sieraina 80. liekulības slāņa, ar ko šis apauga sev par pārmetumu - astoņdesmito gadu albumi ir diezgan metami. Īstais Ņūmens atgriezās, sākot ar 1994. gada albumu Sacrifice, kurā atrodama tikai un vienīgi Ņūmena dvēsele - kaila un uz tumšas paplātes. Tieši tādā ceļā mēs arī pa īstam sastapāmies.
Albums Pure man arī ir ir labi zināms, bet ne bieži klausīts. Savukārt tas vecais kopdarbs ar FF - brīžiem šķiet, ka tas aizsāka Ņūmenā ideju apvienot introspektīvu, laiku raksturojošu sintopu ar metāla bezkompromisa raksturu, radot baigi interesantu un savdabīgi krēslainu materiālu uz deviņdesmito otru pusi. Turklāt - gan FF, gan Gary Numan tā arī nav nekad īsti izkrituši no mana redzesloka un tam ir pavisam loģisks iemesls - šo cilvēku mūzikai ir ļoti tvirts saturs un nākotne - nevienā vietā nav prosta bezmērķīga strinkšķināšana, viss ir ar pievienoto vērtību, ar ietvertu veselu pasauli.
https://www.youtube.com/watch?v=CSoKp6dR
Plates...
Baigi muzikāla padarīšana un, godīgi vērojot sevi, redzu, ka arvien biežāk pērku ko mazāk trokšņainu. Mazāk metāla, vairāk kā melodiskāka, bet tikpat saturīga un vismaz kaut vienā šķautnē tumša. Kaut ko, iekš kā būtu ne tikai jēga ieklausīties, bet arī kaut ko sadzirdēt. Tāpēc jādomā, ka nenoturēšos un no algas pieķeršos šim patīkamajam autistam no paša viņa gala, jo nespēju izmest no prāta maz klausīto 1979. gada albuma Replicas vāciņu, kad šis vēl nebija aizgājis solo nosaukumā, bet muzicēja zem Tubeway Army karoga.
Paklausoties jūtūbē 1998. gada remāsteri jāsecina, ka tas nav sabojājis veco ierakstīšanās pieeju un instrumenti, kuriem jābūt noteiktos brīžos skaļi - kā bungu akcents - arī izceļas. Tas mani iedrošina nebaidīties no šī albuma modernajām relīzēm platēs - gan jau viss tur saglabāts čotka un nekas daudz nav izlīdzināts, kvantizēts vai kā citādi samaitāts, lai padarītu tā skaņu sagremojamāku šīsdienas ar sūdiem (sliktu albuma producēšanu) aizbāztajai ausij!
https://www.youtube.com/watch?v=6SCrfZPM
Interesanti sanāk - kā manāms no Replicas, septiņdesmito daiļradē viņā manāma tumsiņa, kas 80. gadu albumos ir izkūpējusi nebūtībā, maldos un radio draudzīgā huiņā. Bet tad atnāca deviņdesmitie un godīgi sakārtoja visu, kā pienākas - viņš nomet visu feiko un pasniedz sevi, kāds ir. Un, ja pareizi sapratu, tad izrādās, ka tas ir viņa sieviņas nopelns - atbalsts, mīloša roka un Fēniksa celšana no pelniem, mūzikas žurnālistiem (lasīt: motivētiem tārpiem ar ego sapampumu) nosvilinot viņu dzīvu.
Deviņdesmito daiļradē un vēlāk - atkal manāma satura pilna tumsiņa, nekādas izdabāšanas. Un baigi labi, ka izskrēju albumiem cauri - višlistē nebiju nez kāpēc ielicis albumu Sacrifice (un arī citus)! Droši vien tāpēc, ka plates tad jau bija no modes izkritušas kompaktdisku priekšā un vienkārši neeksistē. Digitālais atļāva ķēpāties un ķēpāties visa industrija they did līdz kā vienmēr - izgulēja jaunās tehnoloģijas pārdozēšanas pohas un saprata, ko reibumā savārījuši - plates atgriezās!
Un, cik lasu šur un tur - vecie albumi tiks pārizdoti lēnām platēs. 2026. gada beigās jau kaut kas ieraudzīšot dienas gaismu un attiecīgi - būs cilvēku, nevis kolekcionāru/skalperu cenā! Forši, forši! Īstajā brīdī sirds mana sagribēja Ņūmena gara pasaules. 9 albumi gribēto plašu sarakstā un jārauga to vēlmju ciparu būs mazināt, papildinot kolekciju.
Patīkamu un galvenais - jēgpilnu klausīšanos!
https://www.youtube.com/watch?v=lHomCiPF
Gribēju mazliet pamest akmentiņus autovadītāju dārziņā, jo man ikdienā 1) jāelpo citu sabiedrības locekļu atstātos toksiskos izmešus; 2) jāvēro, kā pilsētvide tiek pielāgota auto (jo lielāku baseinu taisa, jo vairāk tajā ūdens līdz Max atzīmei); un visu laiku jābūt pakļautam 3) akustiskajam piesārņojumam, jo visa mežonīgā pilsētas trokšņa avots - dīzeļdzinējs. Bet nu - realitāte ir sapista krietni radošāk un patiesās ainas iezīmēšanai nepieciešams plašāks skatījums!
Tāpēc, mazliet padomājot un pafilozofējot, nākas secināt acīmredzamo: berzes faktoru sabiedrībā rada totāli anāla pilsētvides “plānošana”, kurai pakļauti visi Rīgas iedzīvotāji un tās viesi, jo tā notiek bez jelkāda mērķa, bez jelkādas domāšanas infrakstruktūras un tālredzības virzienos. Tā vietā tiek veiktas kaut kādas neloģiskas, nekonsekventas darbības imitācijas, kuras beigu galā kaitē absolūti visiem!
Vārnu iela 400m garumā un attiecīgi arī pieguļošie kvartāli, un Grīziņkalns kopumā, piemēram - tur viss progresīvi nolaists (skats uz ielām un ēkām ir kā pēc kariņa) un kaut kādi stabiņi ar betona blokiem traucē operatīvā transporta kustību. Cerams, ka tur nekad neviens nemirs un neviena ēka - nedegs. Ja sāks tur mirt un degt - ātrie un ugunsdzēsēji īsti netiks klāt palīdzēt, jo pilsētas kungi tā vēlēja. Lai deg, lai mirst! Tāda, lūk, ir šībrīža saimniekošana Rīgā! Un tas ir tikai viens no piemēriem. Ir citi!
Kā velobraucējs:
a) bieži no gājēja klausos, ka esmu idiots, jo braucu pa ietvi;
b) no autovadītāja dzirdu, ka esmu pašnāvnieks, jo braucu pa brauktuvi;
c) no citiem velobraucējiem manu, ka esmu pidars, jo braucu pretējā virzienā;
d) no gājējiem dzirdu, ka esmu pidars, jo braucu šiem virsū, atrodoties uz neskaidri definētas velo joslas. Visu daru pareizi, bet strīds tāpat!
Kādi ir šīs berzes avoti jeb iemesli? ( ... tālāk ... )