Eiše
09 Novembris 2018 @ 08:53
Atmiņas no Ķengaraga pamatskolas #3  
Reiz pamatskolas sākumā man bija džemperis. Vispār man bija divi vai trīs, vai varbūt pat četri. Vairāk gan nē, jo tobrīd bijām diezgan nabadzīgi (bet kurš gan nebija?). Bet atceros, ka šis džemperis bija mans mīļākais. Jaukā krāsā (tumši zils), ar jauku apdruku (kaut kādas dzeltenas puķītes) un pie tam mamma humpalās to bija atradusi gandrīz pilnīgi jaunu.

Ziemā skolas apkure vienmēr bija kā laimes spēle un klases telpās bija vai nu ļoti auksti vai arī ļoti karsti. Todien bija karsti un es to zilo džemperi ar dzeltenajām puķītēm novilku nost un pēc mācību stundas beigām aizmirsu uz krēsla atzveltnes.

Pēc piecām minūtēm tajā pašā kabinetā džemperi atradu apspļaudītu, salietu ar kolu un iemestu miskastē. Neviens tā arī īsti nepiefiksēja, ka man bija par vienu džemperi mazāk.
 
 
Eiše
23 Augusts 2017 @ 22:22
Atmiņas no Ķengaraga pamatskolas #2  
Skolas laikā man nepadevās divi priekšmeti - mūzika (kautrība trennēties dziedāt) un sports (šausmīga acu-roku koordinācija, brīžiem virssvars un pagalma spēļu trūkums). Abus izvilku tikai ar centību. Mūzikā tas aprobežojās ar desmitniekiem mūzikas vēsturē un pieciniekiem dziedāšanā. Sportā - ar būšanu gandrīz visās stundās.

Šķiet, ka tā bija 7. klase, kad es sadomāju, ka skriešana ir viena no tām lietām, kuras varu pati satrennēties. Sacīts - darīts. Divus mēnešus pirms skolas krosiņa sāku diezgan regulāri skriet piemājas parciņā. Laikam kaut ko darīju pareizi, jo klašu grupā noskrēju 3. vietā no ~50 meitenēm. Rezultāts uz desmitnieku. Tā bija pirmā reize, kad man šis process tiešām sagādāja prieku. Mājās devos hyped.

Bet kamēr es sajūsmas pilna braucu mājās, kāda meitene no klases tika piezvanījusi uz manu māju tālruni un pajautājusi manai mātei jautājumu: "Lindas mamma, vai Jūs zinājāt, ka Linda pīpē un dzer?"
(13 gados es vēl biju taisnākā no straight edge). Atgriežoties mājās māte mani strikti nopratināja par visu situāciju un atceros, ka vakaru beidzu istabā raudot, vairs ne miņas no iepriekšējā pacilājuma.

Jāiestarpina, ka man tobrīd kā nabadzīgai, ne sevišķi glītai un ar šausmīgām sociālajām spējām, līdz tam laikam bija divas apziņas, kas mani turēja pie pilna saprāta - ka man ar vecākiem ir abpusēja cieņa un uzticēšanās un, ka es varu mācīties teicami. Tagad paskatoties pagātnē, es saprotu, ka šis nevainīgais prank bija tas, kas ievirzīja informācijas noklusēšanu no vecākiem visos nākamajos gados, jo vismaz no mana skatu punkta uzticēšanās moments bija zudis. Vienkāršs joks bija iznīcinājis svarīgāko lifeline kāds vien bērnam var būt.
 
 
Klausos: Cain's Offering - Night to Forget
 
 
Eiše
23 Maijs 2017 @ 18:09
Atmiņas no Ķengaraga pamatskolas #1  
Viens no maigākajiem notikumiem no skolas laikiem, bet ļoti iespiedies atmiņā.

Atceros kā ar tēti gājām pieteikt mani skolā. Mācību daļas vadītāja jautāja, vai esmu gājusi bērnu dārzā. Atbildēju, ka nē. Tad man jauki paziņoja, ka bērni, kas nav gājuši bērnu dārzā, šogad mācīsies "d" klasē. Šķita loģiski - nav ieguvuši komunikācijas spējas, vajadzēs citādāku pieeju, lai pierastu pie skolas režīma, utt. Bet figu tev, klases burts tika piešķirts pēc paredzamajām skolas spējām.

Tā nu sanāca, ka klasē es biju tas riebīgais gudrais bērns. Jā, tas kaitinošais sīcis, kas vienmēr pacēla roku pirmais par izrēķinātiem uzdevumiem vai izlasītu nodaļu, vai uzrakstītu domrakstu. Un, ai, kā citiem bērniem tas nepatika. Klasesbiedrene, ar kuru uzturēju kaut kādu komunikāciju arī pēc pamatskolas pabeigšanas, reiz atzinās, ka viņai atmiņā ļoti iespiedusies cenšanās vienmēr skolas darbu izpildes ātrumā apsteigt Lindu, kas nekad tā īsti nav sanācis un kas izsaucis šausmīgu niknumu. Manai aizstāvībai, man lielāko daļu mūža ir bijušas problēmas saistībā ar citu cilvēku emociju interpretēšanu un empātiju kā tādu. Tā arī pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko es skolas sola situācijā daru nepareizi un sāku daļēji laboties. Bet tad jau es biju saņēmusi savas nozīmes pārējo acīs - jocīga, iedomīga, pārgudra.

Bet kad mācījos pirmajā klasē, mana māte vienmēr man kārtīgi sasēja matus astē. Tieši uz pakauša un tik cieši, ka nereti vismaz stundu sāpēja piere. Nezin kapēc manā pirmklasnieces prātā bija iesakņojusies apziņa, ka man ļoti nepiestāv izlaisti mati. Laikam jau tādēļ es savu astīti vienmēr ļoti, ļoti sargāju - ka tikai neizjuktu un ka tik kāds mani neredzētu at vaļējiem matiem. Meitenes klasē ļoti veiksmīgi bija šo uzķērušas, jo kādu dienu mani iespieda stūrī, ar varu izjauca asti, sabužināja matus. Kāds ieminējās, ka izskatos pēc Tarzāna, kas uz kādu brīdi arī kļuva par manu kļičku. Todien ļoti raudāju. Gan par to, ka visi mani redzēja ar izlaistiem matiem, gan par to, ka meitene ar otro vārdu Džeina ļoti apvainojās par to, ka vispār kaut kur ir ierindota ar jocīgo Lindu kopā.

Bieži domāju, vai kaut kas dzīvē būtu aizgājis citādāk, ja mani būtu ielikuši "a" klasē.
 
 
Eiše
02 Janvāris 2015 @ 19:53
 
Aizrāvos ar (liberal) low-carb. Nejūtu vairs tik ļoti konstanto izsalkumu, mazāk domāju par ēšanu, hipoglikēmija vairs neparādās un svars slīd lejā uz maiņām ar stāvēšanu uz vietas. Un tāda sajūta, ka tiktu ēsts ļoti daudz.

Vienīgā problēma ir ar vīrieti - viņš man tievs vis- un daudz-ēdājs, bet es ēdienam "nē" protu pateikt tikai veikalā. Bet nu nekas, gan jau kādreiz iemācīšos pateikt "nē" arī tam, kas stāv ledusskapī. Maizes atvilknei jau iemācījos.
 
 
Eiše
16 Oktobris 2014 @ 10:38
Being a woman is suffering.  
Apģērbu izmēru vizualizācija (sieviešiem).

Screen Shot 2014 10 16 at 9 07 44 AM

Un tā es jau gadiem ilgi iešuju 90% drēbju, ko nopērku.
 
 
Eiše
13 Oktobris 2014 @ 08:54
 
Aizgājušajā nedēļas nogalē nopietni aizrāvos (lasīt, uztaisīju mini-maratonu) ar The Knick. No vienas puses Hauss, edvardiāņu laikmeta drēbēs, no otras mazliet klišejisks vēsturiskais asiņainais stāstiņš ar krūtīm, bet kopā emocionāli un spēcīgi, ar labiem aktieriem.

Nopietni apsveru iespēju uzšūt Edvardiāņu medmāsas ietērpu Helovīnam, bet cilvēki noteikti domātu, ka es ģērbjos kā inversais gots.
 
 
Eiše
25 Jūlijs 2014 @ 11:20
 
This. This so much.

Viena no retajām lietām, kurām es vienmēr uzķeros, pat ja es aktīvi apzinos, ka to lieto, vai lietotājs to neapzinās.
 
 
Eiše
08 Jūlijs 2014 @ 19:30
Murphy, you sly bastard.  
Līdzko parādās kāda veselības kaite, par to atbildīgais dakteris ir atvaļinājumā.

Šoreiz zobiņš kļuva neierasti jūtīgs, zobu feja ir atvaļinājumā un tuvākais pieraksts pēc gandrīz trim nedēļām. Pie cita zobārsta iet negribās (doma vispār izsauc mini-panikas lēkmi), jo šī ir vienīgā kas man jebkad bijusi (eju cītīgi divas reizes gadā). *siiiiigh* Tā es arī sēdēšu un cietīšu.
 
 
Eiše
30 Jūnijs 2014 @ 16:58
 
Now that I've found a Weeabro, I need an any gender Gymbro.
 
 
Eiše
15 Jūnijs 2014 @ 20:53
Killing the inner hoarder  
Atbrīvoties no mantām ir pārsteidzoši patīkami.

Šovakar izšķiroju lielu kaudzi ar IB un universitātes materiāliem. Savulaik biju šķirojusi un daudz ko ārā metusi, bet šobrīd uz miskasti ceļo 20cm papīru kaudze un tik pat liela kaudzīte ar kladēm. Pagaidām paturēju kaut kādas mājasdarbu klades, ko varbūt izdosies nodot nākamajām paaudzēm pirms pārvākšanās un svešvalodu (vācu, zviedru, spāņu) mācību materiālus, pie pārvākšanās visdrīzāk lidos laukā arī tie.

Kaut kad tuvākajā laikā jāpieķeras arī pie grāmatu kalna reģistrēšanas atdošanai. Iekrājies viss no vienreiz lasāmiem gabaliem līdz no ex. mantoy neopagānu grāmatām līdz mācību grāmatām un līdz dāvanām, ko es nekad nelasīšu.
 
 
Eiše
12 Jūnijs 2014 @ 15:10
One down.  
Aizstāvējos. Veiksmīgāk nekā paredzēts (9). Izlaidīšos 27. jūnijā, plkst.10:00, LU Lielajā aulā.

Tagad tik jāsāk savest pārējā dzīve kārtībā.
 
 
Jūtos:: accomplished
Klausos: Gaudeamus Igitur
 
 
Eiše
02 Jūnijs 2014 @ 12:01
Par soli tuvāk iespējai izlaisties  
Šodien nodevu bakalaura darbu, turu visus īkšķus, lai veiksmīgi izdotos aizstāvēt un recenzents nebūtu tik dusmīgs onkulis, kā visi viņu mālē. Vismaz Ārija teica, ka esot labs noformējums.

Nelāgā ziņa ir tā, ka visa šī rezultātā man ir izčakarēts miega ritms un ieplaisājusi nakts zobu kape.
 
 
Jūtos:: drained
Klausos: Therion - The Falling Stone
 
 
Eiše
29 Maijs 2014 @ 12:03
*siiiiiiigh*  
Šobrīd kolēģi grib komandbūves pasākumā braukt ar kartingiem. Pēdējo reizi, kad mēģināju braukt ar kartingiem kopā ar kolēģiem, trases moderators mani apturēja, pateica, lai es labāk nebraucu (jo es pirmo reizi biju pie jebkāda motorizēta transportlīdzekļa stūres & stuff) un es visu atlikušo laiku pavadīju histēriski raudot.

Dažreiz man nepatīk būt vienīgajai meitenei-programmētājai komandā.
 
 
Eiše
06 Maijs 2014 @ 21:05
 
Šovakar tāds noskaņojums, ka varētu saģērbties melnos paltrakos un iet kapsētā spēlēt stabuli. Vai trijstūri. Jo neko citu es spēlēt īsti neprotu.
 
 
Eiše
15 Aprīlis 2014 @ 17:55
 
Dienās, kad mana akne uzdarbojas, vīrieši ofisā pie Venden aparāta pudeles nomaiņas ir super izpalīdzīgi, kad ir tīra seja - vienaldzīgi slāj garām. Vai tas ir kaut kāds bezpalīdzīgās meitenes sindroms vai kā? Vai arī tik ļoti nepatīk uz manu seju skatīties, ka jāmudina organismu skalot.
 
 
Eiše
10 Aprīlis 2014 @ 11:11
 
Ārsta apmeklējuma gaidīšana ir viena no riebīgākajām sajūtām, kad zini, ka kaut kas nav kārtībā. Tāda konstanta 'bžļēēēērg' sajūta piezagusies, kas lauž kopā smadzenes.

On a brighter note - visi divi eksāmeni nokārtoti un starp universitātes darāmajam darbiem atlicis bakalaura darbs.
 
 
Jūtos:: anxious
 
 
Eiše
10 Marts 2014 @ 11:54
Kā Eiše brauca muzejus lūkoties  
Sestdien ar vīrieti izdomājām, ka pietiek būt sēnēm un aizbraucām uz Dabas muzeju un Dzelzceļa muzeju.

Dabas muzejā abi bijām bijuši bērnībā un atmiņas par to bija ļoti blāvas. Tagad apmeklējot, vismaz pirmajos stāvos, bija patīkams pārsteigums. Ir veikts kapitāls remonts un ieviestas, kaut arī nedaudz, bet tomēr, interaktīvas ekspozīcijas. Es zinu, ka man, ja vien tas nav kaut kas, ko redzēšu pirmo reizi vai par ko daudz nezinu, ir svarīga iespēja paspēlēties, kaut ko apčamdīt un spaidīt podziņas. Staigāt gar vitrīnām un tikai skatīties šķiet ļoti 'meh'. Protams muzejam ir kur augt (zinātnes muzeji ir mūsu "lieta", kuru jāapskata katrā pilsētā, uz kuru ceļojam, tā kā ir ar ko salīdzināt), bet virziens, kurā tas dodas, ir labs. Kopumā 7/10.

Dzelzsceļa muzejā nebijām bijuši neviens un lai arī bija nedaudz "wheeeee, trains" moments, bijām mazliet vīlušies, jo trūka interaktivitātes un iespējas pamatīgāk apskatīt ekspozīciju. Tā tiešām interesanti varētu būt cilvēkam, kas vilcienu savā mūžā nav redzējis. Būtu paticis, ja vairāk vietās varētu uzkāpt, apskatīties, pagrozīt. Būtu interesanti, ja kāda lokomatīve būtu pacelta un zem tās varētu paiet un apskatīt to no apakšas, ja kāds dzinējs būtu attēlots šķērsgriezumā un tā. Kopumā 5/10.
 
 
Eiše
10 Marts 2014 @ 11:38
Geocaching sezonas atklāšana  
Pēc ~pusgada ilga pārtraukuma pielogoju jaunatrastu ģeokešu un intereses pēc aplūkoju, cik citās valstīs slēpņu ir. Kopumā apskatot citu valstu kešu izvietošanas blīvumu (Skandināvijas valstis, Vācija, u.c), mazliet skaudība parādās. Bet no otras puses saprotu, ka pa īstam sūdzēties sākt varēšu, kad būšu tajā pašā Rīgā atradusi >50% kešu, tā kā situācija (pagaidām) nav tik bēdīga.
Varbūt pašai kaut ko tuvāk pie mājām paslēpt?
 
 
Eiše
03 Marts 2014 @ 17:22
Getting old.  
Es nezinu, vai tas ir vecuma vai mainīto ēšanas paradumu dēļ, bet man ir izteikti mainījusies garšas izjūta. Ja agrāk ļoti patika ļoti saldas lietas, tagad patīk tikai mazliet saldas un ļoti saldās mēdz nošķebināt. Iegaršojušies arī visādi bezpiedevu jogurti, biezpieni un tādas lietas, kas bērnībā ļoti nepatika. Un ne tikai bērnības preferenču izmaiņas ir notikušas. Pirms diviem gadiem mēģināju pievērsties vīna dzeršanai, mans pirmais eksperiments bija Old Tbilisi red. Toreiz nometu malā, pateicu "fui, skābs" un divus gadus vīnu dzēru tikai pieklājības pēc, kad darbā deva par brīvu. Tagad ar vīrieti esam izdomājuši, ka esam veci un dzersim vīnu. Long story short, iesākām, turpinājām un patīk. Tajā reizē, kad nomēģinājām paņemt to pašu Old Tbilisi, šķita uz robežas, kad varētu būt par saldu.

Bet sautēti dārzeņi man vēl arvien negaršo (ar retiem izņēmumiem). Tie man vēl arvien patīk tikai svaigi un kraukšķīgi.
 
 
Eiše
14 Janvāris 2014 @ 17:14
Look ma', I can prepare food!  
Jau otro nedēļu pusdienās ēdu no mājām atnestās lietas. Pagaidu standarts ir cepeškrāsnī cepta marinēta vistas fileja + brūnie rīsi ar kādu uzbērtu/uzlietu piedevu (pagaidām dominē sojas mērce, bet cenšos atcerēties visādas interesantas furikake receptes) un dažādi dārzeņi (kuriem ir lielākā variance). Jāpiemin, ka tas aizvietojis skrienot uz darbu veikalā paķerto biezpiena sieriņu un/vai jogurtu vai darba kafejnīcā nopirkto sendviču (tā nav sviestmaize, tas ir monstrs). Pēdējā reize, kad regulāri ņēmu līdzi pusdienas bija tad, kad sāku strādāt šībrīža darbavietā (pirms ~2.5 gadiem). Tad gaļas vietā bija biezpiens.
Lai priekš nedēļas savārītu/saceptu nepieciešamo, vajadzīgas apmēram 15-20 minūtes veikalā + ~stundas gatavošana (ieskaitot trauku mazgāšanu) + dažas minūtes katru rītu, lai izvēlētos dienas dārzeņus. + katru dienu laiks (~20 minūtes), lai to uzsildītu un apēstu.

Efekti:
+ Enerģija pa dienu augšā.
+ Ceļi un mugura sāp mazāk (es pieņemu, ka daļēji pie vainas ir bijis slikti sabalansēts uzturs).
+ Vakarā mazāka vēlme pierīties. Ja vakarā ir vēlme pierīties, pierijos ar vājpiena biezpienu, daudz nelien.
+ Tuesiforšasieviete punkti no vīrieša puses.
+ Pusdienas, par kurām es zinu, ka man garšos un ka man jāapēd, citādāk sabojāsies.

Mazais mērķītis ir sākt spēlēties ar vistas marinēšanu pašai un atrast kādus citus low-cal pagatavošanas veidus atskaitot cepšanu krāsnī.

Vēl viens mazais mērķītis ir no rīta sākt ēst auzu pārslas sviestmaizes vietā.

Universitātes pabeigšana ir par 5 nokārtotiem kursiem tuvāk.