Skolas laikā man nepadevās divi priekšmeti - mūzika (kautrība trennēties dziedāt) un sports (šausmīga acu-roku koordinācija, brīžiem virssvars un pagalma spēļu trūkums). Abus izvilku tikai ar centību. Mūzikā tas aprobežojās ar desmitniekiem mūzikas vēsturē un pieciniekiem dziedāšanā. Sportā - ar būšanu gandrīz visās stundās.

Šķiet, ka tā bija 7. klase, kad es sadomāju, ka skriešana ir viena no tām lietām, kuras varu pati satrennēties. Sacīts - darīts. Divus mēnešus pirms skolas krosiņa sāku diezgan regulāri skriet piemājas parciņā. Laikam kaut ko darīju pareizi, jo klašu grupā noskrēju 3. vietā no ~50 meitenēm. Rezultāts uz desmitnieku. Tā bija pirmā reize, kad man šis process tiešām sagādāja prieku. Mājās devos hyped.

Bet kamēr es sajūsmas pilna braucu mājās, kāda meitene no klases tika piezvanījusi uz manu māju tālruni un pajautājusi manai mātei jautājumu: "Lindas mamma, vai Jūs zinājāt, ka Linda pīpē un dzer?"
(13 gados es vēl biju taisnākā no straight edge). Atgriežoties mājās māte mani strikti nopratināja par visu situāciju un atceros, ka vakaru beidzu istabā raudot, vairs ne miņas no iepriekšējā pacilājuma.

Jāiestarpina, ka man tobrīd kā nabadzīgai, ne sevišķi glītai un ar šausmīgām sociālajām spējām, līdz tam laikam bija divas apziņas, kas mani turēja pie pilna saprāta - ka man ar vecākiem ir abpusēja cieņa un uzticēšanās un, ka es varu mācīties teicami. Tagad paskatoties pagātnē, es saprotu, ka šis nevainīgais prank bija tas, kas ievirzīja informācijas noklusēšanu no vecākiem visos nākamajos gados, jo vismaz no mana skatu punkta uzticēšanās moments bija zudis. Vienkāršs joks bija iznīcinājis svarīgāko lifeline kāds vien bērnam var būt.