Jau otro nedēļu pusdienās ēdu no mājām atnestās lietas. Pagaidu standarts ir cepeškrāsnī cepta marinēta vistas fileja + brūnie rīsi ar kādu uzbērtu/uzlietu piedevu (pagaidām dominē sojas mērce, bet cenšos atcerēties visādas interesantas furikake receptes) un dažādi dārzeņi (kuriem ir lielākā variance). Jāpiemin, ka tas aizvietojis skrienot uz darbu veikalā paķerto biezpiena sieriņu un/vai jogurtu vai darba kafejnīcā nopirkto sendviču (tā nav sviestmaize, tas ir monstrs). Pēdējā reize, kad regulāri ņēmu līdzi pusdienas bija tad, kad sāku strādāt šībrīža darbavietā (pirms ~2.5 gadiem). Tad gaļas vietā bija biezpiens.
Lai priekš nedēļas savārītu/saceptu nepieciešamo, vajadzīgas apmēram 15-20 minūtes veikalā + ~stundas gatavošana (ieskaitot trauku mazgāšanu) + dažas minūtes katru rītu, lai izvēlētos dienas dārzeņus. + katru dienu laiks (~20 minūtes), lai to uzsildītu un apēstu.

Efekti:
+ Enerģija pa dienu augšā.
+ Ceļi un mugura sāp mazāk (es pieņemu, ka daļēji pie vainas ir bijis slikti sabalansēts uzturs).
+ Vakarā mazāka vēlme pierīties. Ja vakarā ir vēlme pierīties, pierijos ar vājpiena biezpienu, daudz nelien.
+ Tuesiforšasieviete punkti no vīrieša puses.
+ Pusdienas, par kurām es zinu, ka man garšos un ka man jāapēd, citādāk sabojāsies.

Mazais mērķītis ir sākt spēlēties ar vistas marinēšanu pašai un atrast kādus citus low-cal pagatavošanas veidus atskaitot cepšanu krāsnī.

Vēl viens mazais mērķītis ir no rīta sākt ēst auzu pārslas sviestmaizes vietā.

Universitātes pabeigšana ir par 5 nokārtotiem kursiem tuvāk.

Jaunā gada apņemšanās ir modē.

1. Pabeigt universitāti.

2. Mainīt dzīvesvietu, vēlams tuvāk darbam.

3.Izstaigāt dakterus. Aiziet pie LOR un parunāt par austiņas sāpēm. Aiziet pie acu ārsta un parunāt par miglaino redzi laiku pa laikam. Aiziet pie neirologa un parunāt par reiboņiem. Aiziet pie ķirurga pēc precīzākas diagnozes sabeigtajām pleca saitēm un ar tām aiziet pie fizioterapeita. Atrast labu muguras speciālistu. Atrast alternatīvus speciālistus tiem, kurus apmeklēju šobrīd, un saņemt viņu viedokli par dažādām sasāpējušamies tēmām.

4. Pārstāt naktī griezt zobus pat ja nenēsāju kapi.

5. Attiecoties uz 4. punktu - samazināt stresa līmeni dzīvē. Kas labi sasniedzams izdarot 1., 2. un 3.

6. Nomest daļu lieko kilogramu veselīgi, nesabeidzot ceļus vai muguru ar pārlieku daudz sporta pārāk ātri un nebeidzot nost kuņģi ar pārāk drastiskām diētām.

7. Atsākt regulāri ēst pusdienas un uz darbu tās ņemt no mājām. Papildināt ēdienu klāstu, kurus varu gatavot, zinot, ka sanāks kaut kas labs no 10 uz 20.

8. Pāršķirot un atjaunināt garderobi atbilstoši šībrīža stilam un darbam. Valkāt krāsainas drēbes vai aksesuārus vismaz divreiz nedēļā.

9. Uzšūt vismaz jaunas 5 kleitas un 5 svārkus.

10. Atsaukties kādam darba piedāvājumam un vismaz aiziet uz darba interviju, lai apzinātos plašāk savas iespējas. Veltīt vismaz 5 stundas nedēļā, lai apskatītu/apgūtu jaunas programmēšanas valodas vai turpinātu savus projektus.

11. Katru mēnesi uzkrājumus papildināt ar vismaz 150 Eiro.

12. Uzsākt procesu tikšanai pie autovadītāja tiesībām.

13. Siltajos mēnešos vismaz 5 reizes mēnesī braukt uz darbu ar velo.

14. Atrast workout schedule, kas der man.

Linda: "Mazliet slikta pašsajūta, varu iet un darīt."
Nature: "Challenge accepted!"
BAM! Ienas.
Linda: "Bišķiņ iesnas, gan jau pazudīs."
Nature: "Challenge accepted!"
BAM! Blakusdobumu iekaisums,
Linda: "Nu pasāpēs, paskalošu, will take it easy at work, un pāries..."
Nature: "Challenge accepted!"
BAM! Temperatūra.
Linda: "Pagulēšu mājās, bet aizbraukšu uz skolu uz eksāmenu."
Nature: "Challenge accepted!"
BAM! Ieskaisuma pastiprinājums, kakla iekaisums un bonusā vidusauss iekaisums.
Linda: "FUCK YOU, NATURE!"

Apparently antibiotics really do inhibit the emotional hormones. Off for one day and I'm already back to teary mood swings that would rival those of a pregnant, bipolar woman on severe depressants (and I don't fall in any of those categories). Or maybe it's just the fact that NOTHING IS GOING MY WAY!!!

Scumbag nature. "Hey, I see you're already struggling with things. How about I throw in some health issues which require way too many visits to the doctor's office?"

Life is fair, but not according to some silly laws of karma. It just gives you lemons. In one form or another. The problem is that most people only like one aspect of the lemons, for example the aforementioned lemonade, but tend to forget about the destructive power of citric acid as it corrodes away the enamel of their teeth. And when the lemonade's gone, you're left with no lemons and a toothache and a conviction that you would have done better without them. And that's the moment when you can either grind your teeth or take those newly engineered combustible lemons and bombard life 'til she gives you oranges and free tooth fillings.

Lemons. Yes, lemons are the reason why I'm currently doing the right thing in the most asshole way imaginable.

Oficiāli pāreju uz akadēmisko režīmu. Tas būtu: mans laiks = darbs + universitāte + (+1) + miegs + reti negarantēti brīvie brīži, uz kuriem vēlams pieteikties iepriekš un neapvainoties, ja atsaku.

"We've watched while the stars burned out, and creation played in reverse. The universe freezing in half light. Once I thought to escape. To end the end a master, step out of the path of collapse. Escape would make us god. Yet I cannot help remember one enigma. A hybrid, elusive destroyer. This is the only mystery I have not solved. The only element unaccounted for. Even S'bhuth is no more, he saved his entire race, but in the end, frozen by despair, he joined the chaos he sought to evade. But you were dead a thousand times. Hopeless encounters successfully won. A man long dead, grafted to machines your builders did not understand. You follow the path, fitting into an infinite pattern. Yours to manipulate, to destroy and rebuild. Now, in the quantum moment before the closure, when all becomes one. One moment left. One point of space and time. I know who you are. You are destiny." 

Hipsters gonna hip: nomainījām attiecību statusus iekš Google+.

I have a strange feeling that this might be the beginning of something amazing.

[21:10:08] L: So, zombie-apocalypse survival teammates?
[21:10:45] A: Okay ;)

1: Un tā man uz viena monitora bija atvērts zīda zeķu veikals, bet uz otra - profesionālo lodāmuru.
2: Rule 34. Please tell me that rule 34. applies.

Laikam jau nopirkt Portal bija pareizā izvēle.

Tā kā kārtējo reizi ir iznācis čiks no dzīves mēģinājuma (vai vīrieši, kas nav datoriķi/fizmati, pamet meitenes retāk?) un elpceļu kaiti pēc divu mēnešu trenniņiem ir izdevies izārstēt, beidzot saņēmos izvilkt sevi no mājām un aizdoties apskatīt to brīnumu, ko tautā dēvē par sporta zāli.

Secinājums - ja fiziskā forma ir tāda tikko bīdīt sākta, trīs mēnešu laikā pazūd viss ieguldītais. Stundiņa intervālu skriešanas (8-12kph) pat tik vienkāršotos apstākļos, ko dod skrejceliņš (nav tomēr tas, kas just asfaltu vai zālīti zem kājām un skatīties uz mežu + mākslīgi kontrolēts ātrums), šķiet smaga. Ļoti smaga. Rociņas arī vājas kļuvušas. Bet nu ir ļoti daudz grēkots gan ēdiena, gan alkohola nodaļās un visam citam laiks atrodās arī reti, tā kā sev piedodu.

Sapratu, ka gribētu atkal skriet ārā, bet nav īsti naudas, ko ieguldīt ziemas sporta tērpā/apavos, vakaros mājās esmu ap astoņiem un organisms nav skriešanai -10 īsti sagatavots.

Bet vismaz ir iespēja paskatīties uz glītiem vīriešiem. Gan kardio zālē, gan pie svaru mašīnām.

Un jā, šis vienkārši ir atgādinājums sev uzlikt uz mūzikas atskaņotāja kādu labu audio-grāmatu/radio-lugu.

First thing I'm changing when I go cyborg is going to be my left triceps brachii. Right after that - my patellae (though right one takes precedence over the left one). What's after that - we'll see.

Pēc tā, kā uzvedās ceļi un kā trenniņu esamību ir iespaidojusi divu mēnešu slimošana, jāsāk domāt, ka vismaz šogad man maratons ies gar degunu. Būs jāaiziet pie ķirurga pakonsultēties, bet neizskatās cerīgi.

I want it back. NOW!

Tikko apjēdzu, ka:
a) es esmu Übermensch un lai arī esmu slima, es varu iet un ne par ko nebēdāt.
b) manas asociācijas starp manu veselības stāvokli un to, kā man šķiet, ka es jūtos, ir ļoti ļoti fucked up. Sēžu ar 38 grādu temperatūru. Uzskatu, ka jūtos tāpat kā gandrīz visu šo nedēļu, respektīvi: mazliet draņķīgi, bet darīt visu ko jau var.

I've come to realize that I dislike cozy. Bad amazing trumps excellent cozy.

Man ļoti gribās paspēlēties ar Sinatru, bet šobrīd blogu vai ko tādu bliezt augšā nav vēlmes. Pēc piektdienas sarunām bārā par mazajām melnajām/zelta grāmatiņām, ienāca prātā ideja par salīdzinoši vienkāršu web-aplikāciju, kas simulē šo pašu procesu, tikai ar papildus ekstrām.

Pamatideja tāda pati - kontaktu liste ar cilvēkiem, kas vajadzības gadījumā ir *khem* pieejami *khem* + no diviem lielākajiem sociālajiem portāliem (FB & G+) savākta informācija par konkrēto cilvēku attiecību statusiem (Facebook graph API tādu bonusu piedāvā afaik, par G+ vēl neesmu izpētījusi), ja cilvēki ir draugu listē/atgādinājums piedraugot. Tas tā, lai var automātiski atsijāt tos, kam nezvanīt. Vēl jāizdomā, kā sensitīvos datus labi nošifrēt un aidā.

So - eksistē, neeksistē? Heh, nav jau tā, ka man būtu daudz, ko tur rakstīt, bet kaut kā ārpusdarba programmēšanas slinkums ir jāizkustina un bliezt augšā eksistējošu sistēmu negribās.

Noskrēju (jeb drīzāk noskraidīju) savu pirmo pusmaratonu. Laiks - liels bez gala: 2:15:16. Trenniņu zem jostas man ir tik, cik ir šeitan, zem workouts: http://www.mapmywalk.com/profile/1796846/ , respektīvi - ap 75 kilometriem divarpus mēnešu garumā. Sajūta šobrīd - perfekta. Rīt noteikti būs astoņpadsmit dažādas sāpītes, šobrīd tikai divas - uz katras kājas pa vienai, toties lielai. Vispār pusmaratonu pirmo reizi ļoti ilgi biju plānojusi skriet nākamajā maijā, bet kā dzīve iebīdījās, tā ir labi.

Secinājumi un atziņas:

• Skriet vajag vairāk. Un biežāk.


• Jāiepērk jaunas zeķes. Botu amortizācija man patīk nu ļoti (ceļi kaifo), skriet arī ērti, bet kājas rīvē tā, ka jāraud.


• No šī otrā daļa vairāk attiecas uz pirmo punktu, bet tāpat: jāiepērk arī pulsometrs, lai nav jāpiestāj pie dzerampunkta un jābrīnās, ka pulss ir tik ātrs, ka individuālos sitienus saskaitīt nav iespējams.


• Vēl arvien esmu smaga. Pirmo maratonu gribu skriet ar maksimums 65 kilogramiem. Bet sajūta skrienot ar 73/4 ir pavisam citādāka nekā ar vairāk. Labāka. Tāpat jutos kā cilvēks ar augstāko BMI starp pusmaratonistiem. Cik redzēju - biju arī.


• Ja diena plānota silta - jāvelk gaišas drēbes.


• Vajag audzināt raksturu, lai skrietu konstanti.


• Man vēl arvien nepatīk skriet apļus.


• Bet man patīk skriet.

Šībrīža plāns - 2012. gada 20. maijā, Rīgas Nordea Maratons. Maratons. Ar utopisko laiku zem 3:40:22. Possible? Yes. Probable - time will show.
Kā arī metu kāras acis uz Valmieru nākamnedēļ ja kāds piekritīs, ka sedzu daļu benzīna apmaiņā pret vietu mašīnā.
Un trenniņi trenniņu galā. Kuriem man nav laika, jo mājās ikdienā esmu tad, kad ir tumšs.

Un jā - ja kādam ir pieejama laika mašīna, izaicinu jūs aizlidot uz gadu tālu pagātni un kādam, kas mani pazīst, pateikt, ka Linda šodien lēnām notipinās pusmaratonu (ieskaitot mani). Smiekli sejā - garantēti.

Eiše says: Izskatos briesmīgi
K. says: Ir vienkāršs risinājums. Uzvelc kaut ko ar lielu izgriezumu un neviens, kuru tavuprāt varētu interesēt tava seja, briesmīgumu neievēros.
K. says: But I'm sure you're exaggerating.