Man Cibā pietrūkst vecu cilvēku - tā ap sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit gadiem. Visas tīņu ņemšanās, divdesmitgadnieku bravūra, trīsdesmitgadnieku eksistencialās mokas, četrdesmitgadnieku samierināšanās, atsevišķie piecdesmitgadnieki, kurš nu iemantojis viedumu, kurš uz mūžīgiem laikiem zaudējis iespēju pie tāda tikt - tas viss ir jauki, redzu sevi, kāda esmu, kāda biju, kāda varētu tagad būt, ja kaut kas būtu nogājis citādi. Bet ļoti gribētos redzēt pasauli, kāda tā ir mazliet aiz mana horizonta.
Gribētos šeit mīļas večiņas un viedus opjus. Reizēm mazliet īdzīgus un piekasīgus, gatavus vienmēr dot padomus un pasūdzeties.
Un mani mazliet biedē iespēja pašai nonākt vienā no pirmajiem Cibas omīšu ešeloniem. Jo es diez ko nešaubos, ka arī pēc trīsdesmit gadiem še klabēšu.
Gribētos šeit mīļas večiņas un viedus opjus. Reizēm mazliet īdzīgus un piekasīgus, gatavus vienmēr dot padomus un pasūdzeties.
Un mani mazliet biedē iespēja pašai nonākt vienā no pirmajiem Cibas omīšu ešeloniem. Jo es diez ko nešaubos, ka arī pēc trīsdesmit gadiem še klabēšu.
/Viļums viedi uzmet lūpu/
Es pat pieķeru sevi šad tad pie domas, ka gribas kādu mazu sakņupušu večinu vai vecīti uz ielas apkampt.
Bet Ciba šobrīd ir viens no maniem logiem uz ārpasauli.:)
Ienāca prātā
Re: Ienāca prātā
Re: Ienāca prātā
Re: Ienāca prātā
Re: Ienāca prātā
Ka mēdza teikt mana ex-vīramāte: visas sliktās īpašības uz vecumu tikai saasinās.
Paskaties, kā, piemēram, Svalka darās jau tagad - 70 gadu vecumā viņa droši vien pat tuvākām draudzenēm būs uzlikusi banu;)
Re: Ienāca prātā
Re: Ienāca prātā